Tie, kurus cilvēki sauc par vilkačiem vai likantropiem, paši sevi dēvē par Dieva suņiem, jo apgalvo, ka viņu pārvērtības ir Radītāja dāvana un viņi pateicas par šo dāvanu ar mērķtiecīgu ļaundaru vajāšanu līdz pat Elles vārtiem.
Nevs pamāja.
Ne tikai ļaundaru, viņš nodomāja.
Zēns izlasīja arī pārējo tekstu, mēģinot to pēc iespējas labāk atcerēties, un tad devās uz kapliču, kur Lupesku jaunkundze jau viņu gaidīja ar nelielu gaļas pīrāgu un lielu frī kartupeļu paku, ko bija nopirkusi ātrās apkalpošanas restorānā kalna pakājē, un vēl viņai līdzi bija mācību materiālu kaudze, kas rakstīti ar purpurkrāsas tinti.
Abi kopā apēda kartupeļus, un vienu vai divas reizes Lupesku jaunkundze pat pasmaidīja.
Sailass atgriezās mēneša beigās. Kreisajā rokā viņam bija lielā, melnā soma, bet labo viņš turēja savādi stīvi. Tomēr tas bija Sailass, un Nevs bija laimīgs viņu redzēt un kļuva vēl laimīgāks, kad Sailass pasniedza viņam dāvanu mazu Sanfrancisko Zelta vārtu modeli.
Bija jau gandrīz pusnakts, bet vēl nebija pavisam satumsis. Trijatā viņi sēdēja kalna galā, un pilsētas gaismas mirdzēja viņiem pie kājām.
- Esmu pārliecināts, ka manā prombūtnē viss ritēja gludi, sacīja Sailass.
- Es daudz ko iemācījos, atbildēja Nevs, cieši turot rokā savus Zelta vārtus. Viņš norādīja uz debesīm. Tas ir Lielais Lācis, un tas ir viņa dēls Mazais Lācis. Tas starp viņiem ir Pūķis.
- Ļoti labi, Sailass paslavēja.
- Vai tu kaut ko uzzināji? Nevs savukārt jautāja.
- Jā gan, Sailass sacīja, bet neko tuvāk nepaskaidroja.
- Es arī šo to iemācījos, atzina Lupesku jaunkundze.
- Labi, Sailass noteica. Ozola zaros ieūjinājās pūce. Zini, kamēr es biju prom, līdz manām ausīm atklīda baumas, viņš teica, ka jūs abi esot devušies tik tālā ceļojumā, kur pat es nebūtu varējis sekot. Parasti es būtu ieteicis rīkoties piesardzīgāk, bet gūliem atšķirībā no daudziem citiem ir loti īsa atmina.
- Tas nebija nekas bīstams, Nevs teica. Lupesku jaunkundze mani pieskatīja. Es ne reizi nenokļuvu īstās briesmās.
Lupesku jaunkundze palūkojās uz Nevu ar mirdzošām acīm un tad pievērsās Sailasam.
- Ir tik daudz, ko uzzināt, viņa teica. Iespējams, es varētu atgriezties nākamvasar, lai pasniegtu zēnam dažas stundas.
Sailass palūkojās uz Lupesku jaunkundzi un izbrīnā sarauca vienu uzaci. Tad viņš pievērsās Nevam.
- Man tas patiktu, Nevs atteica.
Viņi redzēja, ka te ir apglabāta ragana.
4. NODAĻA Raganas kapakmens
Visi zināja, ka kapsētas malā ir apbedīta ragana. Cik vien Nevs atcerējās, Ouvena kundze bija brīdinājusi viņu turēties tālāk no tā kapsētas stūra.
- Kāpēc? viņš jautāja.
- Tā vieta nav veselīga dzīvam zēnam, Ouvena kundze teica. Tur ir slapjš, gandrīz īsts purvs. Tur tu saķersi kādu nāvīgu slimību.
Ouvena kungs savukārt bija daudz izvairīgāks un ne tik izdomas bagāts. Tā nav laba vieta, viņš tikai noteica.
Kapsēta beidzās kalna rietumu pakājē zem vecas ābeles, to noslēdza sarūsējusi metāla sēta ar asiem pīķiem augšdaļā, un aiz tās bija tukšaine, kur auga nātres un nezāles, ērkšķu krūmi un slējās pērno lapu kalni. Nevs, kurš parasti bija paklausīgs zēns, nekad nelīda caur žoga spraišļiem, lai gan bieži vien devās turp un lūkojās uz pamesto lauku. Zēns saprata, ka viņam nestāsta visu, un tas viņu kaitināja.
Nevs devās uz mazo kapliču pie kapsētas vārtiem un gaidīja, līdz satumsīs. Kad krēsla no pelēcīgas vērtās purpura krāsā, smailē atskanēja tāds troksnis, it kā tiktu purināts smags samta audums, un Sailass pameta savu atpūtas vietu zvanu tornī un nokāpa lejā.
- Kas atrodas kapsētas tālākajā galā? jautāja Nevs. Aiz Harisona Vestvuda, Parīzes maiznieka, un viņa sievām Marionas un Džoannas?
- Kāpēc tu vaicā? jautāja aizbildnis, ar bālajiem pirkstiem notraušot putekļus no melnā apģērba.
- Tas ir interesanti, Nevs atteica.
- Tā ir nesvētītā zeme, Sailass paskaidroja. Vai zini, ko tas nozīmē?
- Nē, Nevs atzinās.
Sailass devās pie Neva pa taciņu zem viņa soļiem neiečaukstējās ne lapa un apsēdās uz soliņa blakus zēnam. Ir tādi, kas uzskata, ka visa zeme ir svēta, viņš iesāka savā glāsmainajā balsī. Tā ir svēta jau pirms tam, kad ierodamies uz tās, un arī pēc tam tāda paliek. Bet tavā zemē cilvēki svētīja baznīcas un atsevišķus zemes gabalus, kur bija ļauts apglabāt cilvēkus. Nesvētītā zeme palika aiz kapsētas robežām podnieka laukā, kur apglabāja noziedzniekus, pašnāvniekus un tos, kas nebija ticīgi.
- Tātad tie, kas apglabāti aiz kapsētas žoga, ir slikti cilvēki?
Sailass pacēla vienu skaisti izliekto uzaci. Ko? Nē, nepavisam. Padomāsim… ir pagājis krietni ilgs laiks, kopš es tur biju. Tomēr neatceros, ka tur būtu kāds, kurš ir īpaši ļauns. Atceries, ka reiz cilvēku varēja pakārt par to vien, ka viņš nozaga vienu šiliņu. Un vienmēr ir bijuši cilvēki, kuriem dzīve likusies tik neizturama, ka viņi izvēlējušies paši pasteidzināt savu aiziešanu uz citu eksistences veidu.
- Tu gribi teikt, ka viņi paši sevi nogalināja? Nevs jautāja. Viņš bija astoņus gadus vecs, platām acīm un zinātkāru prātu, un muļķis viņš nebija.
- Tieši tā.
- Un vai tas palīdz? Vai miruši viņi ir laimīgāki?
- Dažreiz. Pārsvarā ne. Tāpat kā cilvēki, kas cer uz laimīgāku dzīvi citur, bet tad saprot, ka laimi neiegūs. Lai arī kur tu dotos, no sevis jau neaizmuksi… Ja saproti, ko es ar to gribu teikt…
- Laikam jau, Nevs novilka.
Sailass pastiepa roku un sabužināja zēna matus.
Nevs turpināja izjautāšanu: Un kā ar raganām?
- Jā, tieši tā, Sailass teica. Pašnāvnieki, noziedznieki un raganas. Tie, kuri miruši, neizsūdzējuši grēkus. Aizbildnis piecēlās, izskatīdamies pēc pusnakts ēnas mijkrēslī. Mēs tikai runājam un runājam, bet es vēl neesmu paēdis brokastis, viņš sacīja. Un tu kavē stundas. Kapsētas krēsla savijās ap Sailasu, noplandīja melns samts, un viņš bija prom.
Kad Nevs nonāca līdz Penivorta kunga mauzolejam, mēness jau bija gandrīz uzlēcis, un Tomass Penivorts (Viņš gul šeit, gaidot slavas pilnu augšāmcelšanos) jau gaidīja, turklāt nebija labā omā.
- Tu kavējies, viņš sacīja.
- Piedodiet, Penivorta kungs.
Penivorta kungs kaut ko nopurpināja. Iepriekšējā nedēļā skolotājs bija mācījis Nevam par Elementiem un Šķidrumiem, un zēns nekādi nevarēja tos atšķirt. Viņš bija domājis, ka šodien būs kontroldarbs, bet Penivorta kungs sacīja: Manuprāt, vajadzētu mazliet patrenēties ar praktiskiem uzdevumiem. Galu galā laiks rit.
- Vai tiešām? Nevs pārjautāja.
- Diemžēl, Ouvena jaunskungs. Kā tev veicas ar Izgaišanu?
Nevs bija cerējis, ka tieši to viņam nejautās.
- Nekādas vainas, viņš nomurmināja. Nu, jūs jau zināt…
- Nē, Ouvena jaunskungs, nezinu vis. Varbūt tu man parādītu?
Nevs nopūtās. Viņš dziļi ievilka elpu un mēģināja izpildīt prasīto, aizmiedzot acis un cenšoties pagaist skatienam.
Penivorta kungs nebija apmierināts.
- Pē! Ne tuvu tam, kas vajadzīgs! Aizslīdēšana un Izgaišana mirušajiem ir ļoti svarīga. Aizslīdi ēnās. Izgaisti no apziņas. Pamēģini vēlreiz.
Nevs mēģināja.
- Tu esi tik caurspīdīgs kā tavs deguns, Penivorta kungs rājās, un tavs deguns, jāatzīst, ir gana labi saredzams. Tāpat kā visa tava seja, jauno cilvēk, un tu pats. Dieva dēļ, iztukšo taču savu prātu! Tūlīt pat!