Tu esi tukša iela. Tu esi atvērtas durvis. Tu neesi nekas. Acs tevi neredz. Prāts nevar tev pieķerties. Tu neesi nekas, tu neesi nekur.
Nevs mēģināja vēlreiz. Viņš aizvēra acis un iztēlojās, kā pagaist un izkūp mauzoleja sienā, kļūstot par nakts ēnu un neko vairāk. Tad viņš nošķaudījās.
- Briesmīgi, sacīja Penivorta kungs, smagi nopūšoties. Patiešām briesmīgi. Laikam būšu spiests sūdzēties par tevi aizbildnim. Viņš pašūpoja galvu. Tātad. Nosauc man visus šķidrumus.
- Nu, ēē… Asinis. Žults. Gļotas. Un vēl tas viens… Melanholija, man šķiet.
Un tā tas turpinājās, līdz pienāca laiks mācīties gramatiku un kompozīciju pie Letīcijas Borouzas jaunkundzes, slavenās draudzes vecmeitas (Visas savas dzīves laikā viņa nevienam nenodarīja pāri. Lasītāj, vai tu arī?). Nevam patika Borouzas jaunkundze un viņas mājīgais kaps, un tas, ka viņas uzmanību varēja ļoti viegli novērst.
- Runā, ka nesavēt… nesvētītajā zemē guļot kāda ragana, viņš ierunājās.
- Jā, mīļais. Bet tev nevajadzētu turp iet.
- Kāpēc ne?
Borouzas jaunkundze pasmaidīja mirušajiem raksturīgo vaļsirdīgo smaidu. Viņi nav tādi kā mēs, viņa atbildēja.
- Bet tā taču ir kapsētas zeme, vai ne? Es gribu teikt man taču ir atļauts tur atrasties?
- Tas nu gan nebūtu prātīgi, skolotāja norādīja.
Nevs bija paklausīgs, bet ziņkārīgs zēns, tāpēc, kad tonakt mācības beidzās, viņš pagāja garām maiznieka Harisona Vestvuda ģimenes kapiem, ko sargāja eņģelis ar nolauztām rokām, bet nekāpa lejup no kalna uz podnieka lauku. Tā vietā viņš devās uz to kalna malu, kur kāds atpūtnieks pirms trīsdesmit gadiem bija izmetis ābola serdi un no sēkliņas bija izaugusi ražena ābele.
Šeit Nevs bija iemācījies kādu gudrību. Pirms pāris gadiem viņš bija saēdies šīs ābeles skābos, negatavos ābolus ar baltajām sēkliņām un vairākas dienas bija to nožēlojis, jo vēders briesmīgi sāpēja, un Ouvena kundze tikmēr lasīja viņam lekciju par to, ko drīkst un ko nedrīkst ēst. Tagad viņš vienmēr nogaidīja, līdz āboli nogatavojas, un tikai tad ķērās pie ēšanas, un nekad neēda vairāk par trim āboliem vienā vakarā. Pagājušajā nedēļā Nevs bija notiesājis pēdējo ābolu, bet viņam patika sēdēt ābelē un domāt.
Viņš uzrāpās augšup pa stumbru un apsēdās savā iecienītajā vietā starp diviem zariem, un lūkojās uz podnieka lauku, kas pletās zemāk, pilns ar dzeloņainiem krūmiem un nepazīstamiem augiem. Viņš prātoja, vai ragana bijusi veca vecene ar dzelzs zobiem, kura dzīvojusi mājā uz vistas kājas, vai varbūt viņa bijusi tieva gardegune, kas lidojusi uz slotas.
Vēders ierūcās, un Nevs saprata, ka ir izsalcis. Zēns vēlējās, kaut nebūtu jau apēdis visus ābolus. Kaut viņš būtu atstājis vismaz vienu…
Nevs palūkojās augšup un kaut ko ieraudzīja. Viņš paskatījās vienreiz un tad vēlreiz. Tur tas bija gatavs, sarkans ābols.
Nevs lepojās ar savu lielisko kokos kāpšanas prasmi. Viņš metās augšup, zaru pēc zara, un iztēlojās, ka ir Sailass, kas spēj rāpties pa ķieģeļu sienu. Ābols, kas tumsā izskatījās gandrīz melns, vēl joprojām nebija sasniedzams. Nevs lēni virzījās uz priekšu pa zaru, līdz bija tieši zem augļa. Viņš pastiepās un ar pirkstgaliem pieskārās gatavajam ābolam.
Tomēr viņš to nenogaršoja.
Atskanēja troksnis, tāds kā šāviens no mednieka bises, un zars Nevam zem kājām salūza.
Viņu atmodināja sāpes, asas kā ledus, tās samilza kā negaiss pamalē, kamēr viņš pats tajā vasaras naktī gulēja nezālēs.
Zeme šķita neticami mīksta un savādi silta. Pataustot to ar roku, Nevam likās, ka viņš guļ uz mīksta, pūkaina kažoka. Izrādījās, ka zēns ir iekritis komposta kaudzē, kur kapsētas sētnieks izgāza sapļauto zāli, un tā bija mīkstinājusi viņa kritienu. Tomēr ribas smeldza un kāja sāpēja, it kā viņš to būtu nelāgi pagriezis.
Nevs ievaidējās.
- Kuš, kuš, puisīt, viņam aiz muguras čukstēja kāda balss. No kurienes tu uzradies? Nokriti kā akmens no debesīm. Kas tad tā dara?
- Es biju uzkāpis ābelē, Nevs teica.
- Ak tā… ļauj man apskatīt tavu kāju. Laikam salauzta tāpat kā koka zars. Vēsi pirksti iztaustīja viņa kreiso kāju. Nē, tomēr nav lauzta. Tikai sastiepta, varbūt izmežģīta. Tu nu gan esi dzimis laimes krekliņā, puika! Iekriti tieši komposta kaudzē. Nebūs nekādas vainas…
- Labi gan, Nevs izdvesa. Tomēr sāp…
Viņš pagrieza galvu, lai redzētu, ar ko sarunājas. Meitene bija vecāka par viņu, bet vēl nebija pieaugusi, viņa neizskatījās ne draudzīga, ne naidīga. Drīzāk jau piesardzīga. Viņai bija gudra, bet ne īpaši skaista seja.
- Es esmu Nevs, zēns teica.
- Dzīvais zēns? viņa pārjautāja.
Nevs pamāja.
- Man jau tā likās, meitene sacīja. Pat šeit, podnieka laukā, esam par tevi dzirdējuši. Kā tevi sauc pilnā vārdā?
- Neviens Ouvens, Nevs sacīja. īsāk: Nevs.
- Priecājos iepazīties, Neva jaunskungs.
Nevs nopētīja jauno paziņu no galvas līdz kājām. Viņai mugurā bija balts krekls līdz potītēm. Mati bija gari un pelēki, un seja nedaudz atgādināja goblina vaibstus meitenei bija šķībs smaids, kas nekad nepagaisa, lai arī kādas emocijas viņa paustu.
- Vai tu esi pašnāvniece? zēns gribēja uzzināt. Vai varbūt tu nozagi šiliņu?
- Nekad mūžā neko neesmu nozagusi, meitene atteica, pat kabatlakatiņu ne. Pašnāvnieki ir apglabāti tur, pie vilkābelēm, un abi karātavu putni guļ zem kazenēm. Viens bija naudas viltotājs, otrs apgalvo, ka bijis lielceļa laupītājs, lai gan, ja tu prasītu man, es teiktu, ka šis bijis parasts zaglēns.
- Ak tā, Nevs noteica un tad aizdomīgi turpināja: Runā, ka te esot apglabāta ragana.
Viņa pamāja. Noslīcināta, sadedzināta un apglabāta pat bez mazākā kapakmens.
- Tevi noslīcināja un sadedzināja?
Meitene apsēdās uz nezāļu kaudzes Nevam blakus un turēja viņa savainoto kāju savās ledaini aukstajās rokās. Viņi ieradās manā mājiņā līdz ar saullēktu, vēl pirms es biju kārtīgi pamodusies, un aizvilka mani uz pļavu. "Tu esi ragana!" viņi kliedza, tie resnie, tīri noberztie ar rozā vaigiem, kā sivēni, ko nomazgā pirms tirgus dienas. Viņi cits pēc cita zem debesīm cēlās kājās un brēca, ka vienam govis pienu norāvušas, citam zirgs kļuvis klibs, un beidzot piecēlās Džemimas jaunkundze, pati resnākā, vistīrāk noberztā un ar spilgti rozā vaigiem, un paziņoja, ka Solomons Porits vairs neskatās uz viņas pusi un visu laiku spindz gar veļas māju kā lapsene ap medus podu un tās ir tikai manas burvestības, tāpēc jaunais cilvēks jāatbrīvo no lāsta varas. Viņi mani piesēja pie kauna sola un pagrūda zem ūdens pīļu dīķī, sakot: ja es esot ragana, tad nenoslīkšot, bet, ja neesot, tad gan manīšot. Un Džemimas jaunkundzes tēvs iedeva katram soģim vienu sudraba grasi, lai viņi turētu solu pēc iespējas ilgāk zem netīrā, zaļā ūdens un sagaidītu, kad es noslīkstu.
- Un tu noslīki?
- Ak jā. Manas plaušas bija pilnas ar ūdeni. Tas mani piebeidza.
- Ai, Nevs līdzjūtīgi novilka, tad jau tu nemaz nebiji ragana.
Meitene palūkojās uz viņu ar savām pērļainajām spoka acīm un pasmaidīja. Viņa joprojām izskatījās mazliet pēc goblina, bet pēc skaista goblina, un Nevs nodomāja, ka viņai nu gan nebija vajadzīgs likt lietā burvestības, lai piesaistītu Solomona Porita uzmanību, ja viņa šim tā uzsmaidīja. Muļķības! Protams, es biju ragana. Viņi to uzzināja, kad atsēja mani no kauna sola un aizstiepa atpakaļ uz galveno laukumu. Es biju gandrīz pagalam, klāta ar dūņām un smirdošiem dubļiem. Es pārgriezu acis un nolādēju viņus visus, es nolādēju visus ciema iedzīvotājus, kas torīt bija atnākuši uz raganu prāvu, lai viņi nekad neatrastu mieru pēc nāves. Biju pārsteigta, cik tas bija vienkārši, tā nolādēšana. Gluži kā dejošana, kad tavas kājas sper soļus, skanot mūzikai, kuru tavas ausis nekad nav dzirdējušas, un tu dejo līdz rītausmai. Meitene pielēca kājās, griezās un lēkāja, un viņas baltās kājas mirdzēja mēnesgaismā. Tā es viņus nolādēju ar pēdējo elpas vilcienu, kas bija palicis manās ūdens pilnajās plaušās. Tad es nomiru. Viņi sadedzināja manu ķermeni pļavā, līdz no manis bija palikusi tikai ogļu kaudzīte, un pelnus iebēra podnieka laukā izraktā bedrē. Pat neuzlika akmeni ar manu vārdu. To pateikusi, viņa apklusa un skumji pasmaidīja.