Выбрать главу

-  Vai kāds no tiem ļaudīm ir apbedīts šajā kapsētā? Nevs jautāja.

-    Neviens, meitene attrauca, piemiedzot ar aci. Sestdienā pēc tam, kad viņi bija mani noslīcinājuši un izcepuši, Poringera kungam no Londonas tika pie­gādāts ļoti skaists paklājs. Bet vēlāk izrādījās, ka tā nav tikai stipras vilnas grīdsega ar skaistu rakstu tās vijumā slēpās mēra baciļi, un jau pirmdienas rītā pieci no maniem apsūdzētājiem klepoja asinis un viņu āda bija tikpat melna kā manējā, kad mani sāka laizīt ugunsmēles. Pēc nedēļas mēris bija pārņēmis lielāko daļu ciemata, un visu mirušo ķermeņus sameta mēra bedrē ārpus pilsētas, pēc tam to aizbēra ar zemi.

-   Vai visi ciematnieki nomira?

Meitene paraustīja plecus. Visi, kas noskatījās, kā mani noslīcina un sadedzina. Kā tava kāja?

-    Labāk, zēns atteica. Paldies tev!

Viņš lēni piecēlās un kliboja prom no nezāļu kau­dzes. Nonācis pie dzelzs sētas, viņš apstājās. Vai tu vienmēr esi bijusi ragana? Nevs jautāja. Es domāju: pirms tu viņus visus nolādēji?

-    It kā būtu vajadzīga burvestība, lai Solomons Porits slaistītos gar manu māju, viņa pavīpsnāja.

Nevs nodomāja, ka tā nu gan nav atbilde uz jau­tājumu, tomēr paklusēja.

-    Kā tevi sauc? viņš tā vietā pajautāja.

-   Man nav kapakmens, meitene atteica, un viņas lūpu kaktiņi noslīga lejup. Es taču varētu būt jeb­kas, vai ne?

-    Bet tev taču ir vārds?

-    Liza Hempstoka, viņa atcirta un pēc tam pie­bilda: Tas taču nav daudz prasīts, vai ne? Akmens, kas iezīmētu manu kapu. Es guļu tepat, vai redzi? Tur, kur kuplo tās nātres. Un viņa izskatījās tik skumja, ka Nevam sagribējās jauno raganu apskaut. Bet, kad viņš izspraucās cauri kapsētas restēm, zēnam ienāca prātā laba doma. Viņš sagādās Lizai Hempstokai kap­akmeni ar viņas vārdu. Tad gan viņa pasmaidīs.

Pirms kāpt kalnā, Nevs pagriezās, lai pamātu ardievas, bet meitene jau bija pazudusi.

Kapsētā bija salauztu kapa pieminekļu un statuju atliekas, bet Nevs zināja, ka ne jau to podnieka lauka ragana ar pelēkajām acīm vēlas. Bija vajadzīgs kas vairāk. Zēns nolēma neatklāt nevienam savus plānus, jo viņam bija gluži pamatotas aizdomas, ka ne vecāki, ne aizbildnis neļautu kaut ko tādu darīt.

Pāris nākamo dienu laikā Neva prātu piepildīja arvien sarežģītāki un ekstravagantāki plāni, kā sadabūt kapakmeni. Penivorta kungs bija galīgā izmisumā.

-   Manuprāt, viņš sacīja, plūkājot putekļainās ūsas, tu nevis uzlabo savu sniegumu, bet gan pasliktini to! Tu esi tik acīmredzams! Tevi nav iespējams nepama­nīt! Ja tu ierastos pilsētā kopā ar violetu lauvu, zaļu ziloni un spilgti sarkanu vienradzi, kuram mugurā sēdētu Anglijas karalis savā parādes tērpā, arī tad cilvēki skatītos tikai uz tevi un pamanītu galvenokārt tevi, pieļaujot, ka pārējie viņiem tikai rēgojas.

Nevs mierīgi lūkojās uz skolotāju un neko neteica. Viņš tikai prātoja, vai dzīvajiem ir tādi kapakmeņu veikali un, ja ir, vai viņš varētu tādu atrast, un Izgai­šana viņam šķita mazākā no problēmām.

Nevs izmantoja Borouzas jaunkundzes tieksmi novirzīties no temata par gramatiku un kompozīciju un pļāpāt par jebkuru citu jautājumu un pavaicāja skolotājai par naudu tieši kā cilvēki izmanto naudu, lai dabūtu sev vajadzīgās lietas. Nevam bija diezgan daudz monētu, kuras viņš laika gaitā bija atradis (zēns bija atklājis, ka vislabāk tās var atrast vietās, kur iemīlējušies pārīši maigojas, bučojas un vārtās kapsētas zālē. Viņš bieži vien atrada metāla monētas zālē, kur tie bija kavējuši laiku), un zēnam ienāca prātā, ka beidzot viņš tās varētu likt lietā.

-   Cik maksātu kapakmens? viņš jautāja Borouzas jaunkundzei.

-     Manā laikā tas maksāja piecpadsmit ginejas, jaunkundze teica. Es nezinu, cik tas maksā tagad. Manuprāt, vairāk. Daudz vairāk.

Nevam bija divas mārciņas un piecdesmit trīs pensi. Viņš bija pārliecināts, ka ar to nepietiks.

Bija pagājuši četri gadi gandrīz puse viņa dzīves -, kopš Nevs bija apmeklējis Purpura Vīra kapu, bet viņš joprojām atcerējās ceļu uz to. Zēns uzkāpa kalna galā, līdz atradās virs pilsētas un pat virs ābeles, augs­tāk par mazās kapličas torni, vietā, kur Frobišera mauzolejs slējās pret debesīm kā sapuvis zobs. Viņš ielīda mauzolejā, paslīdēja garām zārkam un devās lejup pa mazajām akmens kāpnēm, kas bija iecirstas kalnā, līdz pat akmens kambarim. Kapā bija tumšs, bet Nevs spēja redzēt tā, kā redz mirušie, un istaba atklāja viņam savus noslēpumus.

Slīrs bija saritinājies pie sienas. Nevs to varēja sajust. Viņš atcerējās to kā neredzamu būtni, kā dūmakainus naida un alkatības pavedienus. Taču šoreiz viņam nebija bail.

BAIDIES NO MUMS, čukstēja Slīrs. MĒS SAR­GĀJAM LIETAS, KAS IR PĀRĀK VĒRTĪGAS, LAI JEBKAD ZUSTU.

-    Man nav bail no tevis, atceries? Nevs atgādi­nāja. Man tikai kaut kas jāpaņem.

NEKAS NO ŠEJIENES NEAIZIET, atbildēja tumsā tītais dūmu ritulis. NAZIS, SAKTA, BIĶERIS. SLĪRS TOS SARGĀ TUMSĀ. MĒS GAIDĀM.

-   Atvaino par jautājumu, bet vai šis ir tavs kaps? Nevs jautāja.

PAVĒLNIEKS NOLICIS MŪS ŠAJĀ LĪDZENUMĀ, LAI MĒS GAIDĪTU. VIŅŠ APGLABĀJA MŪSU GAL­VASKAUSUS ZEM Šī AKMENS, ATSTĀJA MŪS ŠEIT. MĒS ZINĀM, KAS MUMS JĀDARA. MĒS SAR­GĀJAM DĀRGUMUS, LĪDZ PAVĒLNIEKS ATGRIE­ZĪSIES.

-   Manuprāt, viņš par tevi ir aizmirsis, Nevs teica. Manuprāt, viņš pats jau sen ir miris.

MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM.

Nevs prātoja, cik gan sen Slīrs šeit jau atradās, ja tika apbedīts klajumā, bet tagad kaps bija dziļi kalnā.

Zēns nosprieda, ka tas laikam noticis ļoti sen. Viņš juta, ka Slīrs sūta viņam baiļu viļņus, tie tiecās tuvāk kā liela, indīga auga taustekļi. Nevs juta aukstumu un gurdumu, it kā viņam sirdi būtu caururbuši ziemeļu odzes zobi, raidot savu auksto indi pa visām dzīslām.

Viņš pagāja uz priekšu, tieši pie akmens plāksnes, un pastiepās, lai paņemtu auksto saktu.

PROM! čukstēja Slīrs. MĒS SARGĀJAM TO PAVĒLNIEKAM.

Gan jau viņš neiebildīs, sacīja Nevs. Viņš pakā­pās atpakaļ un devās uz akmens kāpnēm, izvairoties no cilvēku un dzīvnieku līķiem.

Slīrs nikni šaudījās pa kambari gluži kā spokaina migla. Tad tas apstājās. TAS ATGRIEŽAS, viņš daudz­balsīgi teica. VIENMĒR ATGRIEŽAS.

Nevs skrēja augšup pa akmens kāpnēm, cik ātri vien varēja. Vienu brīdi zēnam likās, ka kaut kas dze­nas pakaļ, bet, kad viņš iznāca Frobišera mauzolejā un ieelpoja vēso rīta gaisu, saprata, ka neviens nav sekojis.

Nevs apsēdās kalna galā svaigā gaisā, rokās turot saktu. Sākumā zēnam šķita, ka tā ir pilnīgi melna, bet austošās saules staros viņš varēja saskatīt, ka melnā metāla centrā ir mutuļojoši sarkans akmens, tik liels kā sarkanrīklītes ola, un Nevs prātoja, vai akmenim ir dvēsele un ko tā redz un jūt savā sarkanajā pasaulē. Ja zēns būtu mazāks, viņš gribētu iebāzt to mutē.