Akmeni saturēja melna metāla sprādze, tā mazliet atgādināja zvēra nagus, un ap tiem vijās vēl kaut kāds ornaments, kaut kas čūskai līdzīgs, bet ar vairākām galvām. Nevs prātoja, vai tā dienas gaismā izskatītos Slīrs.
Viņš metās lejup no kalna, skrienot pa visām zināmajām īsākajām takām, cauri efeju biezokņiem, kas sedza Bārtlebiju ģimenes kapus (bija dzirdama Bārtlebiju rosīšanās, viņi gatavojās doties pie miera), līdz pat metāla režģiem, kuri atdalīja kapus no podnieka lauka.
- Liza! Liza! Nevs sauca, lūkojoties apkārt.
- Labs rīts, Neva jaunskungs, sacīja Lizas balss. Nevs viņu neredzēja, bet zem vilkābeles stāvēja kāda ēna, un, kad zēns tuvojās, ēna rīta gaismā pārtapa par kaut ko pērļainu un vizošu. Tādu kā meitenes apveidu. Ar pelēkām acīm. Man jādodas pie miera, meitene sacīja. Ko tu man atnesi?
- Tev būs kapakmens, Nevs sacīja. Es gribēju zināt, ko tu vēlies, lai es uz tā uzrakstu.
- Manu vārdu, meitene sacīja. Uz tā ir jābūt manam vārdam. Ar lielo E no vārda Elizabete gluži kā vecajai karalienei, kuras nāves gadā es piedzimu, un lielo H no Hempstokas. Neko vairāk man nevajag, jo pārējos burtus es tā arī neapguvu.
- Un kā ar gadskaitļiem? Nevs neatlaidās.
- Viljama Iekarotāja laikmets, desmit sešdesmit seši, viņa nočukstēja, bet tas izskanēja kā vēja šalkoņa saullēkta apspīdētajos vilkābeles zaros. Lielo E, lūdzu. Un lielo H.
- Ko tu darīji? Nevs jautāja. Es domāju: kamēr nebiji ragana.
Es biju veļas mazgātāja, meitene atteica, un, kad rīta saules stari pārplūdināja lauku, Nevs bija palicis viens.
Bija deviņi no rīta, kad visa pasaule devās pie miera. Nevs bija apņēmies negulēt. Viņam taču bija jāizpilda misija! Zēnam bija astoņi gadi, un pasaulē nebija nekā biedējoša.
Drēbes. Viņam vajadzēs drēbes. Nevs zināja, ka viņa ikdienas apģērbs, pašūts no pelēka līķauta, ārpasaulē nederēs. Šis ietērps bija vērtīgs kapsētā, tas palīdzēja saplūst ar kapakmeņiem un ēnām, bet, ja viņš iedrošinātos doties aiz kapsētas vārtiem, tur šīs drānas neiederētos.
Kapličā zem sagrautās baznīcas bija daži tērpi, bet Nevam negribējās tur iet, pat dienas laikā ne. Lai gan zēns prātoja, kā attaisnoties Ouvena kungam ar kundzi, viņš nemaz nevēlējās izskaidroties ar Sailasu. Pat doma par dusmām vai vilšanos aizbildņa tumšajās acīs viņam lika izjust dedzinošu kaunu.
Kapsētas tālākajā galā bija dārznieka mājiņa maza, zaļa ēka, kura smaržoja pēc motoreļļas un kurā rūsēja vecs, vairs neizmantots zāles pļāvējs un kaudze vecu dārzkopības rīku. Būdiņa bija pamesta līdz ar dārznieka aiziešanu pensijā tas notika vēl pirms Neva dzimšanas -, un kapsētas uzturēšanas darbi bija uzticēti domei (tā sūtīja cilvēku, kurš no aprīļa līdz septembrim reizi mēnesī pļāva zāli un slaucīja celiņus) un vietējiem brīvprātīgajiem no Kapsētas Draugu biedrības.
Liela piekaramā atslēga pie durvīm sargāja būdiņu no zagļiem, bet Nevs jau sen bija atklājis, ka ēkas aizmugurē ir vaļīgs dēlis. Kad zēns vēlējās pabūt viens, viņš šad tad ielīda dārznieka mājiņā, lai mierā un klusumā pasēdētu un padomātu.
Cik vien sen Nevs gāja uz būdiņu, tajā aiz durvīm karājās dārznieka jaka, jau pirms daudziem gadiem tur aizmirsta, un zaļiem pleķiem klātas džinsa bikses. Bikses zēnam bija daudz par garu, bet viņš atlocīja staras, līdz varēja redzēt kājas, un, pagatavojis jostu no brūnas dārza auklas, apsēja to ap vidu. Vienā stūrī mētājās arī zābaki, un Nevs tos pielaikoja, bet šie apavi bija pārāk lieli, turklāt dubļaini un klāti ar cementu. Zēna pēdas tajos gandrīz pazuda, un, kad viņš spēra soli, zābaki palika uz vietas kā pienagloti. Tad Nevs izbīdīja jaku pa dēļu spraugu un pēcāk izlīda pats. Zēns izlēma, ka vajag tikai uzlocīt jakas piedurknes. Viņš sabāza rokas lielajās kabatās un jutās gluži kā dendijs.
Nevs devās uz galvenajiem kapsētas vārtiem un palūkojās caur režģiem. Garām aizrībināja autobuss, uz ielas bija liels troksnis, brauca automašīnas, un tālumā durvis vēra veikali. Aiz viņa pletās vēsas, zaļas ēnas, vecu koku un efeju biezoknis. Mājas.
Sirdij sitoties, Nevs devās pasaulē.
* * *
Ebenezers Boldžers savā laikā bija redzējis daudz dīvaiņu ja jums piederētu tāds veikals kā Ebenezeram, arī jūs satiktu visdažādākos ļautiņus. Tirgotava atradās ēku labirintā Vecpilsētā tas bija daļēji senlietu veikals, daļēji krāmu bode un augļotāja kantoris (pat Ebenezers nebija īsti drošs, kas tad viņa veikals bija). Sī vieta piesaistīja dīvaiņus un neparastus ļaudis: dažiem vajadzēja kaut ko nopirkt, citiem pārdot. Ebenezers Boldžers pavisam godīgi pārdeva un pieņēma preces uz veikala letes, bet vēl labāka tirgošanās bieži vien iznāca zem letes vai otrā istabā, ja bija jānopērk lietas, kas iegūtas ne pārāk godīgā ceļā, un jāpārdod tās tālāk. Viņa bizness bija kā aisbergs. Virspusē bija redzams tikai mazais, putekļainais veikaliņš, bet viss pārējais bija paslēpts, un tieši tāda lietu kārtība Ebenezeram Boldžeram patika.
Veikalniekam bija biezas brilles un tāda sejas izteiksme, it kā viņš tikko būtu iedzēris tēju ar saskābušu pienu un joprojām justu mutē nelāgo garšu. Šāda sejas izteiksme labi noderēja, runājot ar dažādiem pircējiem. Nudien, viņš mēdza teikt, savilcis skābu ģīmi, šis krāms nav ne graša vērts! Tomēr es jums samaksāšu, cik varēšu, jo zinu, cik daudz skaistu atmiņu jums saistās ar šo priekšmetu. Jums paveicās, ja dabūjāt no Ebenezera Boldžera kaut daļu no priekšmeta vērtības.
Tāds bizness piesaistīja daudz dīvaiņu, bet zēns, kas torīt ienāca pa veikala durvīm, bija viens no jocīgākajiem, kādu Ebenezers atcerējās redzējis visas savas dzīves laikā, kuru bija aizvadījis, izkrāpjot no cilvēkiem vērtīgas lietas. Puikam varēja būt apmēram septiņi gadi, un viņš bija apvilcis sava vectēva drēbes, kas oda pēc veca šķūņa. Bērna mati bija gari un savēlušies, un viņš bija ļoti nopietns. Rokas puika bija sabāzis lielās jakas kabatās, bet, pat tās neredzot, Ebenezers manīja, ka viņš kaut ko sargājoši un stingri tur labajā plaukstā.
- Atvainojiet, zēns sacīja.
- Sveiks, dēliņ, Boldžera kungs attrauca. Bērni, viņš nodomāja. Vai nu viņi ir kaut ko nočiepuši, vai ari mēģina pārdot savas rotaļlietas. Viņš jebkurā gadījumā tiem atteica. Nopērc tikai kaut ko zagtu no bērna, un pēc desmit minūtēm būs klāt saniknots pieaugušais, kas bļaustīsies, kāpēc gan jūs esat iedevis mazajam Džonijam vai Matildei desmit mārciņas par svešu laulības gredzenu. Ar bērniem bija vairāk problēmu nekā jēgas.
- Man kaut kas jānopērk savam draugam, zēns sacīja. Un es iedomājos, ka jūs varbūt gribētu nopirkt to, kas ir man.
- Es neko nepērku no bērniem, Ebenezers Boldžers noskaldīja.
Nevs izvilka roku no kabatas un nolika saktu uz netīrās letes. Boldžers uzmeta tai skatienu un tad paraudzījās tuvāk. Viņš noņēma brilles, pacēla no letes okulāru un iemiedza to acī. Pagriezis lielāku gaismu, veikalnieks kārtīgi nopētīja saktu. Cūskakmens? viņš pie sevis nomurmināja. Tad veikalnieks izņēma no acs okulāru, uzlika brilles un nopētīja zēnu ar saskābušu un aizdomīgu skatienu.
- Kur tu to dabūji? Ebenezers Boldžers noprasīja.
Nevs neatbildēja, tikai jautāja: Vai jūs to gribat pirkt vai ne?
- Tu esi to nozadzis! Tu nospēri to kādā muzejā vai kaut kur citur?
Ebenezers Boldžers pēkšņi vairs neizskatījās saskābis. Gluži pretēji, viņš kļuva pavisam draudzīgs un plati pasmaidīja. Atvaino, viņš sacīja, bet man bieži negadās redzēt tādas mantas. Ne jau šādā veikalā. Kaut kas tāds parasti atrodas muzejā. Bet man tas patīk. Zini, ko? Iedzersim tēju, uzēdīsim cepumus man istabā ir cepumi ar šokolādes skaidiņām un izlemsim, cik tava sakta maksā. Sarunāts?