Nevs jutās atvieglots, ka vīrs beidzot bija kļuvis laipnāks. Man vajag tik daudz, lai nopirktu kapakmeni, viņš sacīja, kādam manam draugam. Nu, ne gluži draugam, vienkārši kādam, ko es pazīstu. Viņa palīdzēja man sadakterēt kāju.
Ebenezers Boldžers nepievērsa lielu uzmanību zēna pļāpām, bet veda viņu tālāk aiz letes, kur atvēra durvis uz noliktavu mazu istabu bez logiem. Tā bija piebāzta ar grīļīgām kastēm, kurās bija papilnam krāmu. Stūrī bija liels, vecs seifs. Te bija kāda kaste ar vairākām vijolēm, kaudze ar izbāžņiem, krēsli bez sēdekļiem, milzums grāmatu un rakstu vīstokļu.
Pie durvīm bija mazs galdiņš, un Boldžers apsēdās pie tā, bet Nevam krēslu nepiedāvāja. Boldžera kungs parakņājās atvilktnē, kur Nevs paguva saskatīt pusizdzertu viskija pudeli, un izvilka gandrīz tukšu cepumu kārbu un piedāvāja vienu cepumu zēnam. Veikalnieks ieslēdza gaismu un vēlreiz nopētīja saktu un akmeni, kas zaigoja sarkanā un oranžā krāsā. Viņš izpētīja melno metālu, kas ietvēra akmeni, un, ciešāk aplūkojot čūsku ar daudzajām galvām, mazliet sarāvās. Tas ir sens, viņš sacīja. Tas ir… nenovērtējams, viņš nodomāja, bet sacīja: Ne pārāk vērtīgs, taču nekad jau nevar zināt. Nevs sašļuka. Boldžera kungs mēģināja izskatīties pārliecinošs. Man tikai jāzina, ka tas nav zagts, pirms es tev samaksāju kaut peniju. Vai tu paņēmi to no mammas skapīša? Nočiepi muzejā? Tu vari man pastāstīt, es tevi nenosūdzēšu. Man tikai jāzina.
Nevs pašūpoja galvu, kraukšķinādams cepumu.
- Kur tu to dabūji?
Nevs klusēja.
Ebenezers Boldžers nemaz nevēlējās laist saktu ārā no rokām, tomēr uzlika to uz galda un pastūma uz zēna pusi. Ja tu nevari man pastāstīt, viņš sacīja, tad labāk ņem to atpakaļ. Galu galā mums jāzina, ka varam viens otram uzticēties. Bija jauki aprunāties, žēl, ka par turpmāko nevarējām vienoties.
Nevs izskatījās noraizējies. Tad viņš sacīja: Es to atradu vecā kapā. Bet nevaru teikt, kur. Viņš apklusa, jo pamanīja, ka veikalnieka sejā laipnību nomaina klaja alkatība un sajūsma.
- Un vai tur ir vēl šādas mantiņas?
- Ja jūs negribat pirkt, es atradīšu kādu citu, kas gribēs. Paldies par cepumu, Nevs sacīja.
- Tu steidzies? veikalnieks novilka. Mamma un tētis gaida tevi mājās, ko?
Zēns pašūpoja galvu un tikai tad saprata, ka prātīgāk būtu bijis pamāt.
- Tātad neviens negaida. Labi. Ebenezers Boldžers atkal paņēma saktu rokās. Tagad pasaki, kur tieši tu to atradi?
- Neatceros, Nevs sacīja.
- Par vēlu melot, Ebenezers Boldžers noskaldīja. Labāk kārtīgi padomā, kur tu dabūji saktu! Kad būsi padomājis, mēs atkal parunāsim un tu man visu izstāstīsi.
Viņš piecēlās kājās un izgāja no istabas, aizverot aiz sevis durvis un aizslēdzot tās ar lielu atslēgu.
Tad veikalnieks atkal pavēra plaukstu un, alkatīgi smaidot, palūkojās uz saktu.
Nošķindēja zvans pie veikala durvīm, ziņojot, ka kāds ir ienācis, un veikalnieks žigli pacēla acis, bet tur neviena nebija. Durvis bija nedaudz pavērtas, un Boldžers tās aizvēra, lai pēc tam ieliktu logā zīmīti SLĒGTS. Viņš aizbultēja durvis no iekšpuses. Šodien viņam vairs nekārojās redzēt nevienu pircēju vai pārdevēju.
Saulainā rudens diena sliecās uz vakara pusi, un veikala logu sāka kapāt sīks lietutiņš.
Ebenezers Boldžers trīcošiem pirkstiem pacēla telefona klausuli un uzspieda numuru.
- Ir darbiņš, Tom, viņš teica. Nāc šurp, cik drīz vien vari.
Dzirdot, kā durvīs noskrapst atslēga, Nevs saprata, ka ir ieslodzīts. Viņš paraustīja durvis, bet tās bija cieši aizslēgtas. Viņš jutās muļķīgi, ka bija ļāvis sevi ievilināt iekšā, nevis uzticējies pirmajam impulsam laisties pēc iespējas tālāk no vīra ar skābo ģīmi. Zēns bija pārkāpis visus kapsētas noteikumus, un viss bija sagājis grīstē. Ko gan teiks Sailass? Un Ouveni? Nevs juta, ka pamazām viņu pārņem panika, bet mēģināja to noslāpēt, aizliedzot sev raizēties. Viss būs kārtībā. Viņš zināja, ka tā būs. Protams, vispirms viņam jātiek ārā…
Zēns izpētīja istabu, kurā bija ieslodzīts. Tā bija noliktava bez logiem un ar vienu galdu. Vienīgā iespēja, kā te iekļūt, bija caur durvīm…
Nevs atvēra atvilktni un atrada tikai pāris krāsu bundžiņu (lai uzspodrinātu senlietas) un otu. Viņš prātoja, vai varētu ieliet krāsu veikalniekam sejā un padarīt viņu aklu uz tik ilgu laiku, lai paspētu aizbēgt. Atvēris krāsas bundžu, viņš iemērca tajā pirkstu.
- Ko tu dari? pie pašas auss atskanēja balss.
- Neko, Nevs atteica, aizskrūvējot bundžu un ieliekot to vienā no milzīgajām jakas kabatām.
Lizu Hempstoku šī atbilde nepārliecināja. Kāpēc tu esi te? viņa jautāja. Un kas ir tas vecais resnis otrā istabā?
- Tas ir veikalnieks. Es viņam gribēju kaut ko pārdot.
- Kāpēc?
- Nav tava darīšana. 128
Liza pavīpsnāja. Tev labāk doties atpakaļ uz kapsētu, viņa teica.
- Nevaru. Viņš mani ieslēdza.
- Protams, vari! Vienkārši izslīdi cauri sienai… Nevs pašūpoja galvu. Nevaru. Es varu iet cauri
sienām tikai mājās, jo man piešķīra Kapsētas Privilēģijas, kamēr vēl biju mazs. Viņš palūkojās uz Lizu. Bija grūti viņu saskatīt elektriskajā apgaismojumā, bet zēns savā mūžā bija pieradis runāt ar mirušajiem.
- Labāk pastāsti, ko tu te dari! Kā tu varēji aiziet tik tālu no kapsētas? Ir taču diena! Un tu neesi tāda kā Sailass. Tev jāpaliek kapsētā.
- Tie ir likumi, kas jāievēro kapsētas iemītniekiem, nevis tiem, kas apglabāti aiz kapsētas mūriem. Neviens nevar man noteikt, ko darīt un kur iet. Viņa palūkojās uz durvīm. Man tas vīrs nepatīk. Paskatīšos, ko viņš dara.
Liza nozibēja viņam garām, un Nevs atkal bija viens pats. Viņš dzirdēja attālus pērkona dārdus.
Piebāztā Boldžera senlietu veikaliņa īpašnieks aizdomīgi lūkojās apkārt. Veikalnieks bija pārliecināts, ka viņu kāds vēro, lai gan saprata, ka šī doma ir muļķīga.
- Zēns ir ieslēgts istabā, viņš pie sevis nodomāja.
- Ārdurvis ir aizslēgtas. Boldžers pulēja metāla saktu, kuras centrā mirdzēja čūskakmens, tikpat uzmanīgi kā arheologs, kas izrakumos noņem kārtu pēc kārtas melnzemes, līdz zem tās atklājas sudraba vērtslietas.
Tagad Boldžers sāka nožēlot, ka zvanījis Tomam Hastingsam, lai gan Toms bija liels un labi derēja cilvēku iebiedēšanai. Viņš juta, ka nemaz tā nealkst pārdot saktu. Tā bija ļoti īpaša. Jo vairāk tā mirdzēja veikala skopajā apgaismojumā, jo vairāk veikalnieks vēlējās, lai sakta piederētu tikai viņam vienam.
Bet tur, no kurienes zēns bija to atnesis, noteikti bija vēl citi dārgumi. Puika viņam pastāstīs. Viņš aizvedīs viņus uz turieni…
Puika…
Boldžeram ienāca prātā kāda doma. Viņš nelabprāt nolika saktu uz letes un atvēra atvilktni, lai izņemtu metāla cepumu kārbu, kurā glabāja aploksnes, vizītkartes un papīra lapiņas.
Veikalnieks parakņājās pa kārbu un izņēma kādu kartīti, kas bija mazliet lielāka par vizītkarti. Kartītei bija melnas malas, uz tās nebija ne uzvārda, ne adreses. Tikai viens vārds, kas bija uzrakstīts pašā centrā un izbalējis līdz netīri brūnai krāsai: Džeks.
Kartītes otrā pusē Boldžera kungs savā smalkajā, kārtīgajā rokrakstā bija ar zīmuli pierakstījis instrukcijas, lai gan tagad šķita muļķīgi, ka viņš varētu aizmirst: šī karte lietojama, lai izsauktu vīru Džeku. Nē, nejau lai izsauktu. Lai uzaicinātu. Tādus ļaudis kā vīrs Džeks neizsauca.