Pie veikala durvīm kāds klauvēja.
Boldžers nometa karti uz letes un, piegājis pie durvīm, palūkojās uz pelēko ielu.
Pasteidzies! uzsauca Toms Hastingss. Ārā ir pretīgs laiks! Patiešām riebīgs! Es drīz vien būšu izmircis līdz ādai.
Boldžers atvēra durvis, un Toms Hastingss iesteidzās iekšā, lietusūdenim pilot no matiem un mēteļa.
- Kas ir tik būtisks, ka tu nevarēji to pastāstīt pa telefonu?
- Liela nauda, Ebenezers Boldžers sacīja. Lūk, kas.
Hastingss novilka lietusmēteli un pakarināja to aiz veikala durvīm. Kas tad tas ir? Kaut kas labs izkritis no ratu pakaļas?
- Bagātības, paskaidroja Boldžers, turklāt divu veidu. Viņš pieveda draugu pie letes un blāvajā apgaismojumā parādīja saktu.
- Tā ir veca, vai ne?
- No pagānu laikiem, paskaidroja Ebenezers.
- Pavisam sena. No tā laika, kad druīdi valdīja šai zemē. Pirms ieradās romieši. To sauc par čūskakmeni. Esmu tādu redzējis muzejā. Nekad nebiju skatījis tik skaistu metāla darinājumu. Laikam šis piederējis karalim. Puika, kas man atnesa saktu, teica, ka atradis to kapā visticamāk, tajās kapenēs ir pilns ar šādām mantiņām.
- Būtu vērts papētīt tuvāk, domīgi novilka Hastingss. Mēs tās varētu deklarēt kā nevienam nepiederošas bagātības. Muzejs mums samaksātu tirgus vērtību, un mēs ierosinātu, lai tās nosauc mūsu vārdā Hastingsa-Boldžera atradums.
- Boldžera-Hastingsa, Ebenezers automātiski izlaboja. Tad viņš piebilda: Es pazīstu pāris bagātnieku, kas maksātu vairāk nekā tirgus vērtību, lai tikai varētu turēt šo saktu rokās tā, kā tagad turi tu, Toms Hastingss bija paņēmis saktu un maigi to glāstīja gluži kā kaķēnu, un saukt par savu. Un viņi neuzdotu nekādus jautājumus. Veikalnieks pastiepa roku, un Toms negribīgi ielika viņam plaukstā saktu.
- Tu sacīji, ka ir divas bagātības, Hastingss atcerējās. Kas ir tā otra?
Ebenezers Boldžers pacēla no letes kartīti ar melno apmali un pavicināja to draugam acu priekšā. Vai tu zini, kas tas ir? Viņš pašūpoja galvu.
Ebenezers nolika karti atpakaļ uz galda. Ir kāds cilvēks, kas ļoti vēlas atrast kādu citu cilvēku.
- Un?
- Baumo, ka tas cits ir mazs zēns.
- Mazi zēni šajā pilsētā nav retums, Toms Hastingss atteica. Skraida visriņķī, taisa nepatikšanas. Es viņus nevaru ciest. Tātad ir kāds vīrs, kas meklē kādu mazu zēnu…
- Izskatās, ka šim puišelim ir attiecīgais vecums. Viņš ir ģērbies… Nu, tu redzēsi, pēc kā viņš izskatās.
Turklāt viņš atnesa man šo saktu. Tas varētu būt
»
vinš.
?
- Un ja tas ir īstais zēns?
Ebenezers Boldžers pacēla kartīti, turot to aiz stūra, un novicināja gaisā gar iedomātu sveces liesmu. Kad svece tavu gultasvietu izgaismos, viņš iesāka.
- Pēc asmens cirtiena tev galva noripos, Toms Hastingss domīgi noteica. Bet piesargies! Ja mēs izsauksim vīru Džeku, tad zaudēsim zēnu un dārgumus.
Tā nu abi vīri runāja uz priekšu un atpakaļ, izsverot plusus un mīnusus abām iespējām uzrādīt zēnu slepkavam vai atrast vairāk dārgumu, kas, viņuprāt, bija vesels bagātību kalns. Kamēr abi runāja, Ebenezers no letes apakšas izvilka džina pudeli un ielēja abiem krietnu devu grādīgā dzēriena, lai "radītu svētku gaisotni".
Lizai drīz vien apnika sarunas, kas veda riņķiem vien, nenonākot ne pie kāda risinājuma, tāpēc viņa iegāja atpakaļ noliktavā, kur atrada Nevu stāvam istabas vidū. Puika bija cieši aizvēris acis, rokas sažņaudzis dūrēs un seju saviebis it kā lielās zobu sāpēs un izskatījās stipri piesarcis no ilgstošās elpas aizturēšanas.
- Ko tu dari? Liza brīnījās.
Zēns atvēra acis un nopūtās. Mēģinu Izgaist, viņš sacīja.
Liza pavīpsnāja. Pamēģini vēlreiz.
Nevs mēģināja, šoreiz aizturot elpu vēl ilgāk.
- Izbeidz, vai arī tu pārsprāgsi! Liza uzsauca.
Nevs dziļi ievilka elpu un nopūtās. Man nekas
neizdodas, viņš sacīja. Varbūt es varētu viņam iesist ar akmeni un bēgt, zēns ierosināja. Te gan nebija neviena akmens, tāpēc viņš paņēma papīra presi no krāsaina stikla un pasvārstīja to rokā, prātojot, vai priekšmets ir pietiekami smags, lai tiešs trāpījums gana stipri apdullinātu Ebenezeru Boldžeru.
- Tagad viņi ir divi, Liza sacīja. Ja arī tiksi garām vienam, otrs tevi noķers. Viņi grib tevi piespiest parādīt, kur tu dabūji to saktu, un tad atrakt kapu un paņemt visas dārglietas. Tomēr meitene nepastāstīja Nevam par otru iespēju, ko vīri bija apsprieduši, un neminēja arī par kartīti ar melnajām malām. Viņa tikai pašūpoja galvu. Kā tu vispār varēji tik muļķīgi rīkoties? Tu taču zini, ka noteikumi tev aizliedz pamest kapsētu. Tu tikai uzprasies uz nepatikšanām.
Nevs jutās nevērtīgs un dumjš. Es gribēju sagādāt tev kapakmeni, viņš klusi atzinās. Domāju, ka tas maksās vairāk, nekā man ir, tāpēc gribēju pārdot šim vīram saktu, lai varētu par to samaksāt.
Meitene klusēja.
- Vai tu dusmojies uz mani?
Liza papurināja galvu. Tas ir pats jaukākais, ko kāds manā labā ir darījis pēdējo piecsimt gadu laikā, viņa sacīja, pasmaidot savu iešķībo smaidu. Kāpēc lai es dusmotos? Un tad pajautāja: Ko tu dari, kad mēģini Izgaist?
- Tieši to, ko man teica Penivorta kungs. Es esmu tukša iela. Es esmu atvērtas durvis. Es esmu nekas. Acs mani neredz. Prāts nevar man pieķerties. Bet man nekādi neizdodas.
- Tāpēc, ka tu esi dzīvs, Liza sacīja, nicīgi nošņaukājoties. Tie vārdi noder mums, mirušajiem, kam tāpat kārtīgi jāpacīnās, lai mūs vispār kāds pamanītu, bet tie nekad nepalīdzēs jums, dzīvajiem.
Viņa apvija rokas sev apkārt un šūpojās uz priekšu un atpakaļ, it kā kaut ko dziļi pārdomātu. Tad meitene teica: Tu iekūlies šajā ķezā manis dēļ… Panāc šurp, Nevien Ouven!
Zēns pagāja pāris soļu viņai tuvāk, un meitene uzlika roku viņam uz pieres. Nevam bija tāda sajūta, it kā viņam pieskartos mitrs zīds.
- Varbūt es varēšu tev palīdzēt, viņa sacīja.
Meitene sāka murmināt pie sevis vārdus, kurus
Nevs nespēja saprast. Tad viņa skaļi un skaidri sacīja:
Kļūsti par gaisu, putekļiem, sapni un vēju,
Kļūsti par nakti un tumsu, par iedomu spēju,
Aizplūsti, aizslīdi, izgaisti cilvēku acīs
Saisaulē, viņsaulē, pasaulē tevi vairs nesaskatīs.
Nevs juta, ka viņam pieskaras kaut kas varens, tas apklāja viņu no galvas līdz kājām, liekot nodrebēt. Mati pakausī sacēlās stāvus, un uz rokām uzmetās zosāda. Kaut kas bija mainījies. Ko tu izdarīji? viņš jautāja.
- Tikai sniedzu tev palīdzīgu roku, meitene sacīja. Var jau būt, ka esmu mirusi, tomēr mirusi ragana, atceries to! Un mēs neaizmirstam.
- Bet…
- Kuš! Viņi nāk atpakaļ.
Atslēga slēdzenē nograbēja. Paklau, sīkais, sacīja kāda balss, ko Nevs pirms tam nebija dzirdējis. Esmu pārliecināts, ka mēs sadraudzēsimies. To pateicis, Toms Hastingss atvēra durvis. Viņš palika stāvam durvju ailā, izskatoties apmulsis. Toms bija liels vīrs ar sarkaniem matiem un vēl sarkanāku degunu. Paklau, Ebenezer, tu taču teici, ka viņš esot šeit?
- Protams, aiz viņa atskanēja Ebenezera balss.
- Tomēr es viņu neredzu.
Aiz rudā vīra parādījās Boldžers, kurš ielūkojās istabā. Laikam paslēpies, viņš teica, lūkodamies tieši uz Nevu. Nemaz neslēpies, puika! veikalnieks uzsauca. Es tevi redzu! Lien ārā!