- Iesākumam nogādāsim tevi atpakaļ drošībā, Sailass teica, noliecās un ietina zēnu savā melnajā apmetnī, un Nevs juta, kā viņi paceļas gaisā.
- Sailas, Nevs ierunājās.
Aizbildnis neatbildēja.
- Es biju mazliet nobijies, zēns teica. Bet zināju, ka tu atnāksi man palīgā, ja notiks kaut kas pavisam slikts. Un arī Liza bija pie manis. Viņa man ļoti palīdzēja.
- Liza? Sailasa balss bija asa.
- Ragana no podnieka lauka.
- Tu saki, viņa tev palīdzēja?
- Jā. Viņa man ļoti palīdzēja, īpaši ar Izgaišanu. Tagad es to māku.
Sailass kaut ko norūca. Pastāstīsi, kad būsim mājās. Nevs klusēja, līdz viņi nolaidās pie kapličas. Viņi iegāja tukšajā ēkā, bet ārā lietus gāza straumēm, veidojot dziļas peļķes.
Nevs izvilka no kabatas aploksni ar melno kartīti. Ēm… es domāju, ka tu to varētu paņemt, viņš teica. Patiesībā tā sacīja Liza.
Sailass palūkojās uz aploksni. Viņš to atvēra, izņēma kartīti un raudzījās uz to, tad apgrieza otrādi un izlasīja Ebenezera Boldžera kārtīgajā rokrakstā pierakstītās instrukcijas, kas smalki paskaidroja, kā šī kartīte lietojama.
- Izstāsti man visu, Sailass pavēlēja.
Nevs izstāstīja visus šīsdienas piedzīvojumus, ko spēja atcerēties. Sailass lēni un domīgi pašūpoja galvu.
- Vai man ir nepatikšanas? Nevs jautāja.
- Nevien Ouven, Sailass sacīja, tu nudien proti
iekulties ķezās! Tomēr es ļaušu taviem vecākiem
i j
izlemt, kā tevi sodīt par šo neapdomīgo rīcību. Taču man jātiek vaļā no šīs.
Kartīte ar melnajām malām nozuda melnā apmetņa krokās, un Sailass pagaisa sev ierastajā veidā.
Nevs uzvilka jaku pāri galvai un pa slidenajām taciņām rikšoja augšup kalnā uz Frobišera mauzoleju. Viņš pastūma malā Eiframa Petifera zārku un nokāpa lejā senajās kapenēs.
Zēns nolika saktu blakus biķerim un nazim.
Ņem ciet, viņš teica. Nospodrināta un vēl skaistāka nekā iepriekš.
TAS ATGRIEŽAS, sacīja Slīrs ar savādu gandarījumu savā dūmakainajā balsī. TAS VIENMĒR ATGRIEŽAS.
Tā bija gara nakts.
Nevs lēni, teju miegaini devās garām nelielajam kapam, kur gulēja Libertija Roča Ko viņa iztērēja, tas ir zudis, ko viņa dāvāja, tas vienmēr paliks ar viņu. Esiet dāsni!), garām draudzes beķera Harisona Vestvuda un viņa divu sievu, Marionas un Džoannas, mūža mājām, tieši uz podnieka lauku. Ouvena kungs un kundze bija miruši vairākus gadsimtus pirms lieliskā atklājuma, ka sist bērnus ir slikti, un tovakar Ouvena kungs diemžēl bija ķēries pie savas artavas bērna audzināšanā, tāpēc Neva dibens krietni sāpēja. Bet Ouvena kundzes izbiedētā seja bija sāpinājusi Nevu vairāk nekā jebkurš sitiens.
Zēns nonāca līdz dzelzs sētai, kas norobežoja kapsētu no podnieka lauka, un izlīda starp margām.
Ei? viņš izsaucās. Nebija nekādas atbildes. Pie vilkābeles nemanīja nevienas ēnas. Cerams, tev manis dēļ nav nepatikšanu, viņš sacīja. Nekā.
Zēns bija nolicis lielās džinsa bikses atpakaļ dārznieka mājiņā viņam labāk patika vecais, pelēkais līķauts -, bet bija paturējis jaku. Nevam bija iepatikušās tās kabatas.
Kad zēns bija aizgājis uz būdu, lai noliktu vietā bikses, viņš paņēma no tās nelielu izkapti un ar to nikni uzklupa nātru audzei podnieka laukā. Nevs pļāva tik cītīgi, ka nātres lidoja uz visām pusēm, un viņš tās kapāja tik ilgi, līdz uz zemes bija palikuši tikai dzeļoši stublāji.
Tad Nevs izvilka no kabatas lielo papīra presi, kas skaisti zaigoja daudzos toņos, kā arī krāsu un otu.
Viņš iemērca otu krāsā un uzmanīgi uz preses virsmas uzrakstīja brūnus burtus:
E. H.
Un zemāk:
MĒS NEAIZMIRSTAM
Drīz bija laiks doties pie miera, un Nevs domāja, ka pagaidām nebūtu prātīgi atgriezties mājās vēlāk, nekā noteikts.
Zēns nolika papīra presi vietā, kur bija augušas nātres, cieši iespieda to zemē tur, kur varēja būt apglabāta ragana, uz mirkli apstājās, lai aplūkotu savu darbu, un tad metās atpakaļ pie žoga, izlīda caur spraišļiem un diezgan pārliecinošā gaitā kāpa atpakaļ kalnā.
Nav slikti, sacīja mundra balss no podnieka lauka viņam aiz muguras. Nepavisam nav slikti.
Bet, kad Nevs palūkojās atpakaļ, tur neviena nebija.
"Pēdējā deja!"
5. NODAĻA Danse Macabre
Norisinājās kaut kas neparasts, Nevs bija par to cieši pārliecināts. Tas bija jaušams vēsajā ziemas gaisā, zvaigznēs, vējā, tumsā. Tas bija sajūtams ilgo nakšu un bēgošo dienu ritmā.
Ouvena kundze izstūma viņu no kapa. Ej paspēlējies, viņa teica. Man te ir daudz darīšanu.
Nevs pārmetoši palūkojās uz māti. Bet ārā ir auksts, viņš sacīja.
Domāju gan, Ouvena kundze attrauca. Ir taču ziema. Un ziemā ir jābūt aukstumam. Tātad, viņa
teica vairāk sev nekā Nevam, kurpes. Sai kleitai jāatšuj apakšmala. Un zirnekļu tīkli te visur ir zirnekļu tīkli, Dieva dēļ! Tu labāk ej laukā, Ouvena kundze uzsauca Nevam, man ir tik daudz darāmā, un es negribu, lai tu maisītos pa kājām.
Un tad Ouvena kundze sāka dungot kādu dziesmiņu, kuru Nevs nekad nebija dzirdējis:
Bagāts, nabags visi te
Dejos deju Macabre.
- Kas tā tāda? Nevs gribēja zināt, bet Ouvena kundze kļuva nikna kā negaisa mākonis, un zēns metās ārā no kapa, kamēr vēl viņa savu neapmierinātību izrādīja vārdos, nevis darbos.
Kapsētā bija auksts un tumšs, un zvaigznes jau mirdzēja pie debesīm. Nevs uzdūrās Sloteru mātei, kas lūkojās uz efejām Ēģiptiešu gatvē.
- Tev ir jaunākas acis, jaunskungs, viņa teica. Vai redzi kādu ziedu?
- Ziedus? Ziemā?
- Neskaties uz mani ar tādu sejas izteiksmi, jaunekli, Sloteru māte atcirta. Viss uzzied, kad pienāk īstais laiks. Aizmetas pumpuri, tie atveras, uzplaukst un nozied. Viss notiek savā laikā. Vina satinās ciešāk apmetnī, sakārtoja aubi un sacīja: Laiks ir strādāt, laiks ir smiet, Macabre ir laiks mums diet.
- Kas ir Macabre? Es nesaprotu, Nevs teica. Bet Sloteru māte jau bija pazudusi efeju biezoknī
un vairs nebija redzama.
- Dīvaini, Nevs novilka. Viņš devās uz Bārtiebiju mauzoleju, lai meklētu tur sabiedrību un siltumu, bet Bārtlebiju ģimenei visām septiņām paaudzēm šonakt nebija laika. Viņi tīrīja un kārtoja savu mājvietu no vecākā (miris 1831) līdz jaunākajam (miris 1690) ģimenes loceklim.
Fortinbrass Bārtlebijs, miris desmit gadu vecumā (no diloņa, kā viņš bija paskaidrojis Nevam, jo Nevs vairākus gadus bija maldīgi domājis, ka Fortinbrass ir kritis par upuri plēsīgam lauvam vai lācim, un bija ļoti vīlies, uzzinot, ka draugs miris no vienkāršas slimības), atvainojās Nevam.
- Mēs tagad nevaram spēlēties, Neva jaunskungs, jo pavisam drīz pienāks rītnakts. Cik gan bieži tas notiek, vai ne?
- Tas notiek katru nakti, Nevs saīdzis atteica. Ikreiz pienāk nākamā nakts.
- Ne jau šāda nakts, Fortinbrass iebilda. Šāds notikums ir ļoti rets.
- Bet rīt nebūs ne Gaja Foksa, ne Helovīnu nakts, ne Ziemassvētki, ne Jaunais gads, Nevs sacīja.
Fortinbrass plati pasmaidīja, un viņa apaļā, vasarraibumiem nosētā seja iemirdzējās sajūsmā.
- Nē, nevieni no tiem svētkiem, viņš teica. Sī būs īpaša nakts.
- Kā to sauc? Kas rīt īsti notiks? Nevs gribēja uzzināt.
- Rīt norisināsies kaut kas īpašs, sacīja Fortinbrass, un Nevs bija pārliecināts, ka viņš būtu kaut ko pateicis, bet Fortinbrasa vecmāmiņa Luīze Bārtlebija (kura bija nomirusi divdesmit gadu vecumā) pasauca zēnu pie sevis un kaut ko dusmīgi pačukstēja.