- Neko, Fortinbrass novilka. Tad viņš sacīja Nevam: Atvaino, man jāiet strādāt. Un ņēmās ar lupatu spodrināt putekļainu zārku. La, la, la, umpapā, zēns dziedāja, la, la, la, umpapā. Un ar katru umpapā viņš plaši atvēzēja putekļu lupatu.
- Kāpēc tu nedziedi to dziesmu?
- Kuru dziesmu?
- To, kuru dzied visi pārējie.
- Vēl nav pienācis laiks, Fortinbrass atteica. Viss taču notiks rītvakar.
- Vēl nav īstais laiks, sacīja Luīze, kas bija mirusi dzemdībās, dodot dzīvību dvīņiem. Bet tagad ej savās darīšanās!
Un jaukā, skaidrā balsī viņa nodziedāja: Visi sadzirdēs un sveiks, Macabre tie dejot steigs.
Nevs devās uz mazo, veco kapliču. Viņš izslīdēja cauri sienai, apsēdās un gaidīja atgriežamies Sailasu. Zēns bija diezgan nosalis, bet tas viņu neuztrauca. Viņš taču dzīvoja kapsētā, un mirušie nekad neuztraucas par aukstumu.
Aizbildnis ieradās līdz ar pirmajiem rīta saules stariem, un viņam līdzi bija liels plastmasas maiss.
- Kas tur ir?
- Drēbes. Tev. Pielaiko tās. Sailass izvilka no maisa pelēku džemperi pelēkā līķauta krāsā, džinsus, apakšveļu un gaišpelēkas sporta kurpes.
- Kam tas viss?
- Ja neņem vērā prātīgo domu uzvilkt tās mugurā? Nu pirmām kārtām, man šķiet, ka tu esi pietiekami liels cik tev ir gadu, desmit? un pienācis laiks ģērbties drēbēs, kādas valkā dzīvie. Reiz tev tik un tā būs tādas jāvalkā. Kāpēc nesākt jau tūlīt? Turklāt tā būs laba kamuflāža.
- Kas ir kamuflāža?
- Kad kaut kas izskatās pēc kaut kā cita tik ļoti, ka cilvēki uz to skatās un nesaprot, uz ko viņi īsti skatās.
- Ā. Nu skaidrs. Gandrīz skaidrs. Nevs uzvilka drēbes. Zēnam sanāca neliela aizķeršanās ar kurpju auklām, un Sailass viņu pamācīja, kā tās sasiet. Nevam visa šī padarīšana šķita ļoti sarežģīta, un viņam vajadzēja siet un pārsiet kurpju auklas vairākas reizes, līdz Sailass bija apmierināts ar rezultātu. Tikai tad Nevs uzdrošinājās uzdot savu jautājumu.
- Sailas, kas ir Macabre?
Sailass sarauca uzacis un piešķieba galvu. Kur tu par to dzirdēji?
- Visa kapsēta par to runā! Manuprāt, tas notiks rītnakt. Kas ir Macabre?
- Tā ir deja, Sailass sacīja.
- Visi dejos Macabre, Nevs novilka, atceroties Ouvena kundzes dziesmiņu. Vai tu esi to dejojis? Kas tā par deju?
Aizbildnis lūkojās uz Nevu ar savām tumšajām acīm un sacīja: Nezinu. Es zinu daudz, Nev, jo es jau ilgus gadus katru nakti minu šīs zemes takas, bet nezinu, ko nozīmē dejot Macabre. Tev jābūt vai nu dzīvam, vai mirušam, lai to dejotu, bet es neesmu ne viens, ne otrs.
Nevs nodrebinājās. Zēns vēlējās apskaut savu aizbildni un teikt, ka nekad viņu nepametīs, bet tāda rīcība bija neiedomājama. Viņš nevarēja apskaut
Sailasu, tāpat kā nevarēja notvert mēnesstaru ne jau tāpēc, ka Sailass būtu netverams, bet tāpēc, ka tas nebūtu pareizi. Bija ļaudis, kurus drīkstēja apskaut, un bija Sailass.
Viņš domīgi nopētīja zēnu jaunajās drēbēs. Izskatās labi, viņš teica. It kā tu visu dzīvi būtu pavadījis ārpus kapsētas.
Nevs lepni pasmaidīja. Tad viņš pēkšņi kļuva nopietns un jautāja: Tu taču vienmēr te būsi, vai ne, Sailas? Un man nekad nevajadzēs doties prom, ja es negribēšu, vai ne?
Visam savs laiks, Sailass noteica, un todien viņi vairs nerunāja.
Nākamajā rītā Nevs pamodās agri, saule spīdēja pie ziemas debesīm kā spoža monēta. Būtu pavisam vienkārši nogulēt visu dienasgaismu, ziemas laikā iznākt ārā tikai tumsā un nekad neredzēt sauli, bet Nevs bija apņēmies, ka ik dienu celsies augšā un pametīs Ouvenu mājīgo kapu.
Gaisā bija jūtama savāda smarža, spēcīga ziedu smarža. Nevs devās smaržai pa pēdām kalnā līdz pat Ēģiptiešu gatvei, kur mūžzaļā efeja sedza ēģiptiešu stilā celtās sienas, statujas un hieroglifus.
Te smarža bija vēl izteiktāka, un Nevs prātoja, vai tikai nav uzsnidzis, jo uz zaļumiem bija manāmi ziemīgi balti plankumi. Pienācis tuvāk, zēns nopētīja baltos laukumus, un izrādījās, ka tie ir mazi pieclapu ziedu čemuri. Kad Nevs pieliecās, lai tos pasmaržotu, viņš sadzirdēja kādu kāpjam augšup pa taku.
Nevs Izgaisa, pazuzdams efejās, un vēroja, kas notiks. Tur nāca četri cilvēki trīs vīrieši un viena sieviete. Viņi visi bija dzīvi un nepārprotami tuvojās Ēģiptiešu gatvei. Sievietei ap kaklu bija grezna ķēde.
- Vai šī ir īstā? viņa jautāja.
- Jā, Karaveja kundze, sacīja viens no vīriešiem apaļš sirmgalvis, kas bija gluži bez elpas. Visi vīri nesa lielus klūdziņu grozus.
Sieviete šķita apmulsusi. Nu, ja jūs tā sakāt, viņa teica. Bet es nudien nespēju to saprast. Viņa palūkojās uz ziediem. Un kas man tagad jādara?
Mazākais no vīriešiem izvilka no klūgu groza apsūbējušas sudraba šķēres. Lūdzu, šķēres, mēra kundze, viņš teica.
Sieviete paņēma šķēres un sāka griezt ziedus, un visi trīs vīrieši lika tos grozos.
- Tas ir tik muļķīgi, pēc maza brīža sacīja Karaveja kundze, mēra kundze.
- Tā ir tradīcija, aizrādīja resnais vīrs.
- Pavisam muļķīgi, spītējās Karaveja kundze, tomēr viņa turpināja griezt baltos ziedus un mest tos klūgu grozos. Kad pirmais grozs bija pilns, sieviete jautāja: Vai nebūs gana?
- Mums jāpiepilda visi četri grozi, sacīja mazākais no pavadoņiem, un tad jāizdala ziedi visiem Vecpilsētā.
- Kas tā vispār ir par tradīciju? Karaveja kundze jautāja. Es jautāju iepriekšējam mēram, un viņš teica, ka nekad par tādu nav dzirdējis. Pēc tam viņa piebilda: Vai jums nav tāda sajūta, ka mūs kāds vēro?
- Ko? ierunājās trešais vīrs, kurš līdz šim bija klusējis. Viņam bija bārda un galvā turbāns, un rokās divi klūgu grozi. Jūs domājat: spoki? Es neticu spokiem.
- Nē, ne jau spoki, Karaveja kundze atteica, vienkārši man ir tāda sajūta, ka mūs kāds novēro.
Nevs atvairīja vēlmi paslēpties dziļāk efejās.
- Nav nekāds brīnums, ka iepriekšējais mērs nezināja par šo tradīciju, sacīja apaļais vīrs, kura grozs jau bija teju pilns. Šī ir pirmā reize, kad pēdējo astoņdesmit gadu laikā uzplaukuši ziemas ziedpumpuri.
Bārdainais vīrietis ar turbānu, kurš neticēja spokiem, nervozi palūkojās apkārt.
- Ikvienam Vecpilsētā jāsaņem zieds, mazākais no vīriešiem sacīja. Vīriešiem, sievietēm un bērniem. Tad viņš ierunājās lēnāk, it kā mēģinātu atcerēties kaut ko, kas viņam sen bijis iemācīts: Viens lai paliek, viens lai iet, visi Macabre grib diet.
Karaveja kundze novaikstījās. Pilnīgas muļķības, viņa teica, tomēr turpināja griezt ziedus.
Pēcpusdienā ātri iestājās krēsla, un puspiecos jau valdīja īsta nakts. Nevs klīda pa kapsētas taciņām, meklējot kādu, ar kuru parunāt, bet nevienu nesastapa.
Viņš nokāpa līdz podnieka laukam, lai palūkotos, vai tur nav Lizas Hempstokas, bet arī tur neviena nebija. Atgriezies Ouvenu kapā, zēns atklāja, ka arī mājās neviena nav ne tēvs, ne māte nekur nebija sastopami.
Nevs sāka justies neomulīgi. Sī bija pirmā reize desmit gadu laikā, kopš zēns bija juties pamests un viens vietā, kuru viņš sauca par mājām. Nevs metās lejup pa kalnu uz veco kapliču, kur apsēdās, lai gaidītu Sailasu.
Sailass tā arī neparādījās.
Laikam viņš jau aizgājis, Nevs nodomāja, pats tam īsti neticēdams. Viņš devās uz kalna virsotni un palūkojās apkārt. Aukstajā ziemas gaisā spoži mirdzēja zvaigznes, un pilsētas gaismas laistījās viņam pie kājām tur dega laternas, un automašīnu starmešu gaismas plūda baltās un sarkanās straumēs. Nevs lēni kāpa lejup no kalna, līdz nonāca pie galvenajiem vārtiem, un tur apstājās.