Viņš sadzirdēja mūziku.
Nevs bija dzirdējis dažādas melodijas bērnišķīgi jautrās saldējuma pārdevēja dziesmiņas, mūziku, kas skanēja no strādnieku radioaparātiem, dziesmas, ko Klaterijs Džeiks spēlēja mirušajiem uz savas apputējušās vijoles, bet kaut ko tādu viņš vēl nekad nebija dzirdējis šīs mūzikas skaņas izklausījās kā priekšspēle kaut kam grandiozam, gluži kā operas uvertīra.
Zēns izslīdēja cauri aizslēgtajiem vārtiem un devās lejup no kalna uz Vecpilsētu.
Nevs pagāja garām mēra kundzei, kas stāvēja uz stūra, un viņa tieši tobrīd piesprauda mazu, baltu ziediņu pie garāmejoša uzņēmēja žaketes atloka.
- Es neatbalstu personiskus ziedojumus, sacīja vīrietis. Ar to nodarbojas mans uzņēmums…
- Tā nav nekāda labdarības akcija, paskaidroja mēra kundze, bet gan pilsētas tradīcija.
- Ak tā, viņš noteica un, izriezis krūtis, devās tālāk lepns kā pāvs.
Nākamā garām gāja jauna sieviete ar bērnu ratiņiem. >
- Kas tas tāds? viņa aizdomīgi jautāja, kad mēra kundze viņai tuvojās.
- Viens ziediņš jums, viens mazajam, sacīja mēra kundze.
Viņa piesprauda ziedu pie jaunās sievietes mēteļa, bet mazulim to nolika uz spilvena ratiņos.
- Kam tas domāts? jaunā sieviete neatlaidās.
- Tā ir Vecpilsētas paraža, mēra kundze attrauca. Sena tradīcija.
Nevs devās tālāk. Visur, kur vien viņš gāja, zēns redzēja cilvēkus ar baltajiem ziediem. Citu ielu stūros viņš pamanīja vīriešus, kuri šodien bija kapsētā kopā ar mēra kundzi, un katram no viņiem līdzi bija klūgu grozs ar ziediem. Daži nevēlējās pieņemt ziedu, bet vairums gan neiebilda.
Mūzika joprojām spēlēja tagad tā šķita svinīga un savāda. Nevs grozīja galvu uz visām pusēm, mēģinot noteikt, no kurienes tā skan, bet viņam neizdevās.
Mūzika bija gaisā. Tā dūca plandošajos karogos un audekla nojumēs, tā rībēja attālajā satiksmes troksnī, tā skanēja soļos uz ielām…
Un bija vēl kas savāds, Nevs domāja, novērodams cilvēkus. Viņi visi soļoja vienā ritmā ar mūziku.
Bārdainais vīrs ar turbānu galvā bija izsniedzis gandrīz visus ziedus. Nevs piegāja pie viņa.
- Atvainojiet, viņš ierunājās.
Vīrs satrūkās. Es tevi nepamanīju, viņš pārmetoši sacīja.
- Atvainojiet, es negribēju pielavīties, Nevs bilda.
- Vai es varētu dabūt puķi?
Vīrietis ar turbānu aizdomīgi nopētīja Nevu. Vai tu dzīvo tepat tuvumā? viņš jautāja.
- O jā, zēns apstiprināja.
Vīrietis pasniedza Nevam ziedu, zēns to paņēma un izsaucās: Au! sajūtot, ka kaut kas ass ieduras īkšķī.
- Tas jāpiesprauž pie mēteļa, vīrs pamācīja.
- Uzmanies, saspraude ir asa!
No sadurtā pirksta nopilēja asins lāse, un Nevs iebāza savainoto pirkstu mutē, bet vīrietis piesprauda ziedu viņam pie džempera. Es tevi nekad neesmu šeit redzējis, viņš teica.
- Es te dzīvoju, patiešām, zēns sacīja. Kam tās puķes domātas?
- Tā ir Vecpilsētas tradīcija, vīrietis teica. Aizsākās vēl ilgi pirms tam, kad parādījās jaunie pilsētas rajoni. Kad kapsētā kalna galā uzzied ziemas ziedi, tos nogriež un izsniedz visiem iedzīvotājiem vīriešiem un sievietēm, jauniem un veciem, bagātiem un nabagiem.
Tagad mūzika skanēja skaļāk. Nevs prātoja, vai viņš to dzird labāk tikai tāpēc, ka bija piespraudis ziedu, viņš varēja saklausīt tādu kā attālu bungu rīboņu un izvairīgu melodiju, kas aicināja doties ceļā un tai sekot.
Nevs nekad nebija devies apskatīt pilsētu. Bet šonakt viņš bija aizmirsis, ka nedrīkst pamest kapsētu, aizmirsis, ka kapsētā neviens mirušais nav savā vietā. Viņš spēja domāt tikai par Vecpilsētu un steidzās uz pilsētas dārzu, kas atradās mērijas priekšā (mērijā tagad bija iekārtots muzejs un tūristu informācijas centrs, bet pilsētas dome bija pārcēlusies uz iespaidīgāku, jaunāku un garlaicīgāku ēku citā pilsētas galā).
Dārzā pulcējās pilsētnieki tagad, ziemas vidū, tas izskatījās pēc parasta zāles plača ar dažiem soliņiem, krūmiem un statujām.
Nevs kā apburts klausījās mūzikā. Laukumā ieradās arvien vairāk cilvēku pa vienam, pa diviem, veselām ģimenēm. Zēns nekad nebija redzējis tik daudz dzīvu cilvēku vienuviet. Te varēja būt vairāki simti iedzīvotāju viņi visi bija dzīvi, viņi elpoja tāpat kā viņš, un visiem bija piesprausta baltā puķe.
Vai tiešām dzīvie allaž tā uzvedas? Nevs prātoja, tomēr nojauta, ka tā nav, ka šis vakars kaut kādā ziņā ir īpašs.
Viņam blakus stāvēja jaunā sieviete, kuru Nevs pirms tam bija redzējis. Viņa turēja klēpi bērnu un šūpoja galvu mūzikas ritmā.
Cik ilgi tā mūzika skanēs? Nevs jautāja, bet sieviete neko neatbildēja, tikai šūpojās mūzikas ritmā un smaidīja. Nevam šķita, ka ikdienā viņa nemaz tik bieži nesmaida. Un, kad zēns bija pārliecināts, ka sieviete nav viņu dzirdējusi, ka viņš ir nejauši Izgaisis vai vienkārši nav tā vērts, lai viņam atbildētu, sieviete beidzot ierunājās: Kas to būtu domājis! Ir gluži kā Ziemassvētkos. Viņa to pateica kā sapnī, it kā vērotu sevi no malas. Tajā pašā dīvainajā tonī viņa turpināja: Atgādina vecmāmiņas māsu, Klāras tanti. Mēs viņu apciemojām katros Ziemassvētkos, arī pēc tam, kad vecmāmiņa bija mirusi. Klāras tante spēlēja klavieres un dziedāja, mēs ēdām šokolādi un riekstus… Es nespēju atcerēties, kādas dziesmas viņa dziedāja, bet šī mūzika skan kā visas tās dziesmas kopā.
Šķita, ka mazulis ir aizmidzis, nolicis galviņu mātei uz pleca, bet arī viņš viegli šūpoja rociņas melodijas ritmā.
Tad pēkšņi mūzika apklusa un iestājās klusums, piepildīts klusums, tāds klusums kā sniega snigšanas laikā. Šķita, ka nakts un cilvēku klātbūtne ir apklusinājusi visas skaņas, un neviens visā laukumā pat nepakustējās; šķita, ka cilvēki tik tikko elpo.
Kaut kur netālu pulkstenis sita divpadsmit. Bija pusnakts.
Viņi nāca lejup no kalna lēnā gājienā, visi saskaņotā solī, vienā taktī, aizpildot visu ceļu, ejot pa pieciem blakus. Nevs viņus pazina… Pazina vairumu. Pirmajā rindā nāca Sloteru māte un Džozijs Vortingtons, un vecais grāfs, kas bija ievainots krusta karos un atgriezies mājās, lai nomirtu, un doktors Trefusis. Visi izskatījās svinīgi un nozīmīgi.
Cilvēkiem laukumā aizrāvās elpa. Daži sāka raudāt, saucot: Dieva sods ir nācis pār šo pilsētu! Vairums ļaužu vienkārši blenza uz nācējiem, un viņi nešķita pārāk pārsteigti, it kā redzētais būtu vien sapnis.
Mirušie nāca un nāca, rindu pēc rindas, līdz visi bija sasnieguši laukumu.
Džozijs Vortingtons uzkāpa pa kāpnēm pie pilsētas mēra. Viņš pastiepa roku un skaļi un skaidri sacīja tā, lai visi klātesošie dzirdētu: Cienītā kundze, es aicinu jūs pievienoties man Macabre dejā.
Karaveja kundze vilcinājās. Viņa palūkojās uz vīrieti sev blakus viņam mugurā bija pidžama, kurai pārmests apmetnis, un kājās čības. Pie apmetņa viņam bija piesprausts balts zieds. Karaveja kungs pasmaidīja un sacīja: Protams, ej!
Viņa pastiepa roku. Tiklīdz viņas pirksti iegūla Džozija Vortingtona plaukstā, atskanēja mūzika. Mūzikas skaņas, ko Nevs dzirdēja pirms tam, bija šķitušas kā ievads, bet šī bija īstā dziesma. Tā bija mūzika, kuras dēļ visi bija ieradušies, tā lika kājām cilāties dejas ritmā.
Visi sadevās rokās dzīvie un mirušie un metās dejā. Nevs redzēja Sloteru māti griežamies ar bārdaino vīru, bet uzņēmējs dancināja Luīzi Bārtlebiju. Ouvena kundze uzsmaidīja Nevam, saņemot aiz rokas veco avīžu tirgotāju, un Ouvena kungs bez vilcināšanās aicināja uz deju kādu meiteni, kas piekrita ar tādu aizrautību, it kā visu mūžu būtu gaidījusi šo brīdi. Tad Nevs vairs nevarēja lūkoties apkārt, jo kāds satvēra viņu aiz rokas un deja sākās.