Viņam uzsmaidīja Liza Hempstoka. Viss kārtībā, viņa teica, uzsākot deju.
Un līdz ar mūziku Liza iedziedājās:
Soli liec un griezies te,
Dejojam mēs Macabre.
Mūzika pildīja Neva sirdi un prātu ar milzīgu prieku, un viņš dejoja tā, it kā būtu mācījies šīs dejas soļus, it kā viņš vienmēr būtu tos pratis.
Viņš dejoja ar Lizu Hempstoku, un pēc tam dejotāji sastājās garās rindās un viņam blakus smaidīja Fortinbrass Bārtlebijs, un viņi lēca garām visiem dejotājiem.
Nevs redzēja Ebenezeru Boldžeru dejojam ar Borouzas jaunkundzi, viņa bijušo skolotāju. Nevs redzēja, kā dzīvie dejo ar mirušajiem. Un drīz vien ļaudis vairs nedejoja pa pāriem, bet gan visi vienojās garā rindā, dejojot vienus soļus, lecot un soļojot ideālā saskaņā La, la, la, umpapā! La, la, la, umpapā!), dejā, kas bija tik sena kā pati pilsēta.
Nevs atkal dejoja blakus Lizai Hempstokai, un viņš izmantoja izdevību pajautāt: No kurienes nāk mūzika?
Meitene paraustīja plecus.
- Kas padara to visu iespējamu?
- Tā ir noticis vienmēr, Liza atteica. Dzīvie varbūt neatceras, bet mēs vienmēr atceramies… Pēkšņi meitene priecīgā satraukumā izsaucās: Skaties!
Nevs līdz šim bija redzējis zirgu tikai bilžu grāmatās, bet baltais zirgs, kas soļoja lejup pa ielu uz ļaužu pusi, nemaz nelīdzinājās tiem rikšotājiem, kurus zēns bija iztēlojies. Šis bija daudz lielāks, ar izstieptu, nopietnu purnu. Zirga mugurā sēdēja sieviete garā, pelēkā kleitā, kas decembra mēnesgaismā mirdzēja kā zirnekļa tīmekļi rītausmā.
Tiklīdz viņi bija nonākuši līdz laukumam, zirgs apstājās. Sieviete pelēkajā kleitā noslīdēja no zirga muguras un nostājās uz zemes, lūkojoties uz visiem klātesošajiem dzīvajiem un mirušajiem.
Viņa paklanījās.
Visi pārējie arī paklanījās, un deja sākās no jauna.
Lēdija Pelēkā nāk te
Dejot ar mums Macabre, -
nodziedāja Liza Hempstoka, pirms dejas virpulis aizrāva viņu prom. Viņi sita kājas mūzikas taktī, griezās un lēkāja, un arī lēdija dejoja kopā ar visiem, griezās un lēkāja ar milzu aizrautību. Pat baltais zirgs šūpoja galvu līdzi melodijai un spēra dejas soļus.
Deja kļuva arvien straujāka, un dejotāji tai līdzi. Nevs bija teju bez elpas, bet viņš nespēja iedomāties, ka deja varētu kādreiz beigties Macabre, dzīvo un mirušo deja, deja ar Nāvi. Nevs smaidīja, un visi pārējie smaidīja.
Viņš ik pa brīdim redzēja lēdiju pelēkajā kleitā, viņa griezās un dejoja pilsētas dārzā.
Visi, Nevs ar pārsteigumu nodomāja, visi dejo! Un, līdzko zēns bija tā nodomājis, viņš tūlīt pat saprata, ka ir maldījies. Vecās pilsētas mērijas ēnā stāvēja kāds vīrs, tērpies melnā. Viņš nedejoja. Viņš vēroja citus.
Nevs prātoja, vai tās bija ilgas, kas atspoguļojās Sailasa vaibstos, vai bēdas, vai kaut kas cits, bet aizbildņa sejas izteiksme bija neizprotama.
Zēns uzsauca: Sailas! cerot, ka viņš nāks šurp un pievienosies viņiem dejā, un priecāsies kopā ar visiem, bet, sadzirdējis savu vārdu, Sailass pakāpās atpakaļ un nozuda ēnās.
- Pēdējā deja! kāds izsaucās, un atkanēja lēna un noteikta noslēguma mūzika.
Visi dejotāji sastājās pa pāriem, mirušie ar dzīvajiem. Nevs pastiepa roku un sajuta, ka pieskaras pirkstiem, un pamanīja, ka lūkojas dzidri pelēkās acīs, tā bija lēdija zirnekļu tīmekļu kleitā.
Lēdija Pelēkā uzsmaidīja zēnam.
- Sveiks, Nev, viņa teica.
- Sveika, zēns attrauca, dejai sākoties. Es nezinu jūsu vārdu.
- Vārdi nav īsti svarīgi, sacīja sieviete.
- Man ļoti patīk jūsu zirgs! Tas ir tik liels! Es nezināju, ka zirgi var izaugt tik lieli.
- Viņš ir pietiekami maigs, lai uz savas muguras nestu pašus varenākos no jūsu vidus, un pietiekami stiprs, lai paceltu pašus mazākos.
- Vai es arī varu ar viņu jāt? Nevs jautāja.
- Kādu dienu, sieviete teica, zirnekļa tīmekļa svārkiem mirdzot, kādu dienu tu varēsi. Reiz ar to jāj visi.
- Apsolāt?
- Apsolu.
Deja beidzās. Nevs zemu paklanījās savai deju partnerei un pēkšņi sajutās ļoti noguris, it kā būtu dejojis neskaitāmas stundas no vietas. Viņš juta, ka sāp visi muskuļi. Trūka elpas.
Kaut kur pulkstenis sāka sist stundu, un Nevs skaitīja. Divpadsmit sitieni. Zēns prātoja, vai viņi būtu dejojuši divpadsmit stundas vai varbūt divdesmit četras vai varbūt laika vispār nebija.
Nevs iztaisnoja muguru un palūkojās apkārt. Mirušie bija pagaisuši, tāpat arī Lēdija Pelēkā. Te bija palikuši tikai dzīvie, un arī viņi grasījās doties mājās. Stīvām kājām un miegaini viņi devās prom, izskatoties tā, it kā tikko būtu pamodušies no dziļas snaudas, tomēr soļoja kā pusaizmiguši.
Pilsētas laukums bija klāts ar sīkām, baltām puķītēm. Izskatījās, ka te bijušas kāzas.
Nevs pamodās nākamajā pēcpusdienā Ouvenu kapā. Zēnam likās, ka viņam ir zināms milzīgs noslēpums, ka viņš ir izdarījis kaut ko svarīgu, un alka ar kādu par to parunāt.
Kad Ouvena kundze pamodās, Nevs sacīja: Vakarnakts bija lieliska!
Ouvena kundze tikai pajautāja: Ak tā?
- Mēs dejojām, Nevs skaidroja. Mēs visi dejojām Vecpilsētas laukumā.
- Vai tiešām? Ouvena kundze pavīpsnāja. Dejojām? Tu taču zini, ka nedrīksti pamest kapsētu un iet uz pilsētu, vai ne?
Nevs zināja, ka nav jēgas runāt ar māti, kad viņa bija šādā noskaņojumā. Viņš izslīdēja no kapa un pazuda krēslā.
Zēns uzkāpa kalnā līdz melnajam obeliskam, Džozija Vortingtona kapakmenim, kur kalnā bija izveidojies dabisks amfiteātris un no kurienes varēja skaidri saskatīt Vecpilsētas gaismas.
Džozijs Vortingtons nostājās viņam blakus.
Nevs teica: Jūs uzsākāt deju! Kopā ar pilsētas mēra kundzi! Jūs ar viņu dejojāt!
Džozijs Vortingtons lūkojās uz zēnu un neko neteica.
- Tā bijal Nevs izsaucās.
Tad Džozijs Vortingtons sacīja: Mirušie un dzīvie nesatiekas, Nev! Mēs vairs neesam daļa no viņu pasaules, un viņi nepieder pie mūsējās. Ja arī būtu noticis tā, ka mēs būtu dejojuši danse Macabre ar viņiem, ja mēs tiešām būtu dejojuši nāves deju, tad mēs par to nerunātu ar dzīvajiem.
- Bet es esmu viens no jums!
- Vēl neesi, zēn. Ne jau uz mūžu.
Tagad Nevs aptvēra, kāpēc bija dejojis kā viens no dzīvajiem, nevis nokāpis no kalna kopā ar mirušajiem, un viņš teica: Es saprotu… laikam.
Zēns nokāpa no kalna un metās skriešus tik strauji, kā skrien tikai desmitgadīgi puikas, un gandrīz paklupa pār Digbija Pūla (1785-1860, Kas es esmu, tas tu būsi) kapu, tik tikko noturējās kājās un metās uz veco kapliču, baiļodamies, ka Sailass atkal būs devies prom, nesagaidījis viņu.
Nevs apsēdās uz soliņa pie kapličas.
Zēnam blakus kaut kas sakustējās, lai gan viņš neko nedzirdēja, un aizbildnis sacīja: Labvakar, Nev!
- Tu arī tur biji vakarnakt, Nevs sacīja. Nemaz nemēģini liegties, es zinu, ka biji!
- Biju, Sailass apliecināja.
- Es dejoju ar viņu! Ar lēdiju, kas atjāja ar balto zirgu.
- Vai tiešām?
- Tu taču redzēji! Tu mūs vēroji! Dzīvos un mirušos! Mēs dejojām! Kāpēc neviens negrib par to runāt?
- Pastāv noslēpumi un mistērijas. Ir lietas, par ko aizliegts runāt. Ir lietas, ko dzīvie neatceras.