- Bet tu taču par to runā! Mēs tagad runājam par Macabrel
- Es nekad neesmu to dejojis, Sailass atteica.
- Bet tu redzēji, kas vakar notika!
Sailass tikai atteica: Es nezinu, ko redzēju.
- Es dejoju ar lēdiju, Sailas! Nevs izsaucās. Aizbildnis izskatījās ļoti bēdīgs, un Nevs pēkšņi nobijās likās, ka viņš pamodinājis guļošu lauvu.
Bet Sailass tikai sacīja: Labāk beigsim šo sarunu.
Nevs varēja kaut ko sacīt bija simts lietu, ko sacīt Sailasam, lai gan varbūt tas nebūtu gudri, kad kaut kas novirzīja zēna uzmanību: attāla šalkoņa un čaboņa, un viņa sejai pieskārās it kā aukstas, maigas pūkas.
Visas domas par dejošanu uzreiz bija prom, un viņš vairs nejuta bailes, tikai prieku un sajūsmu.
Tikai trešo reizi mūžā Nevs piedzīvoja kaut ko tādu.
- Paskaties, Sailas, snieg! zēns izsaucās, un prieks piepildīja viņa krūtis un prātu, neatstājot tur vietu nekam citam. Patiešām snieg!
STARPSPĒLE Sapulce
Neliela zīmīte viesnīcas vestibilā vēstīja, ka Vašingtona istabā šovakar notiek privāta tikšanās, bet nekas vairāk par šo tikšanos minēts nebija. Nudien ja jūs palūkotos uz cilvēkiem, kas bija sapulcējušies viesnīcas istabā, jums nebūtu ne jausmas, kāpēc viņi te ir satikušies, lai gan pēc viena acu uzmetiena varētu secināt, ka telpā nav nevienas sievietes. Visi sanākušie bija vīrieši, viņi sēdēja pie pusdienu galda un ēda desertu.
Viņu bija aptuveni simts, visi ģērbušies atturīgos, melnos uzvalkos, bet tas arī bija vienīgais, kas tiem bija kopīgs. Citiem bija balti mati, citiem tumši, citiem gaiši vai rudi, bet daži bija plikgalvji. Arī vīru sejas izteiksme bija dažāda draudzīga un naidīga, izpalīdzīga un skāba, atklāta un noslēgta, iejūtīga un brutāla. Vairums bija baltādainie, bet daži bija tumšādaini vai melnādaini. Te bija vīri no Eiropas, Āfrikas, Indijas, Ķīnas, Dienvidamerikas, Filipīnām,
Amerikas. Cits ar citu vai ar viesmīļiem viņi runāja angļu valodā, taču akcentu bija tikpat daudz, cik pašu vīriešu. Viņi bija šeit sabraukuši no visas pasaules.
Vīri melnos uzvalkos sēdēja pie galdiem, bet uz neliela paaugstinājuma stāvēja viens no viņiem jautrs vīrs platiem pleciem gaišā uzvalkā, kurš izskatījās tā, it kā būtu tikko ieradies no kāzām. Viņš iepazīstināja visus ar Labo Darbu sarakstu. Bērni no nabadzīgiem reģioniem aizvesti ceļojumos uz eksotiskām zemēm. Lai to veiksmīgi realizētu, bija iegādāts jauns autobuss.
Vīrs Džeks sēdēja pirmā galda vidū, blakus švītīgam kungam ar sudrabbaltiem matiem. Viņi gaidīja, kad pasniegs kafiju.
- Laiks rit, sacīja sirmais kungs. Un mēs neviens nekļūstam jaunāki.
Vīrs Džeks savukārt teica: Es tagad padomāju… Tas darbiņš Sanfrancisko pirms četriem gadiem…
- Bija neveiksmīgs, bet, tāpat kā mēs nevaram pavēlēt puķēm neziedēt, tāpat nespējam neko līdzēt šajā lietā. Tu izgāzies, Džek. Tev bija jāparūpējas par viņiem visiem. Ieskaitot bērnu. īpaši par bērnu! Gandrīz paveicās tā mēs sakām tikai par pakaviem un rokasgranātām.
Baltā žaketē tērpies viesmīlis ielēja kafiju visiem pie Džeka galdiņa mazam vīriņam ar šaurām, melnām ūsiņām, garam gaišmatim, kurš bija tik izskatīgs kā aktieris vai modelis, un melnādainam vīram ar lielu galvu, kurš blenza uz visiem kā satracināts vērsis. Visi šie vīri likās pilnībā neieinteresēti Džeka teiktajā, viņi uzmanīgi klausījās runasvīrā, ik pa brīdim pat aplaudējot. Sirmais kungs piebēra kafijai pāris karotīšu cukura un sparīgi samaisīja.
- Desmit gadi, viņš teica. Laiks un paisums nežēlo nevienu. Bērns drīz būs pieaudzis. Kas notiks tad?
- Man joprojām ir laiks, Dendija kungs, iesāka vīrs Džeks, bet sirmais džentlmenis viņu pārtrauca, kratot lielu rozā rādītājpirkstu viņa virzienā.
- Tev bija laiks. Tagad tev ir gala termiņš. Tagad tev jārīkojas gudri! Mēs vairs nepacietīsim nevienu tavu muļķīgo izgājienu! Ir apnicis gaidīt, visiem mums, ikvienam vīram Džekam no mums.
Vīrs Džeks pieklājīgi pamāja. Man ir zināmi pavedieni, viņš pieglaimīgi teica.
Sirmais kungs iedzēra malku kafijas. Patiešām?
- Patiešām. Un atkārtošu man šķiet, tas saistīts ar nepatikšanām Sanfrancisko.
- Vai tu apspriedies ar sekretāru? Dendija kungs jautāja, norādot uz vīru, kurš stāvēja uz paaugstinājuma un stāstīja, kā viņu ziedojumi palīdzējuši slimnīcai iegādāties jaunu aprīkojumu. (Nē, ne jau vienu vai divus, bet veselus trīs dialīzes aparātus, viņš teica. Visi istabā sēdošie vīri pieklājīgi aplaudēja paši sev un savam dāsnumam.)
Vīrs Džeks pamāja. Es to pieminēju.
- Un?
- Viņu tas neinteresē. Viņš grib rezultātus. Viņš grib, lai es pabeidzu iesākto.
- Mēs visi to gribam, saulstariņ, sacīja sirmais kungs. Zēns joprojām ir dzīvs. Un laiks nav mūsu draugs.
Pārējie pie galda sēdošie vīrieši, kuri bija izlikušies, ka neklausās, piekrītoši norūcās un pamāja ar galvu.
- Kā jau es teicu, Dendija kungs vēsi konstatēja, laiks negaida.
"Manuprāt, ir pienācis laiks tev pastastīi no kurienes tu ieradies," Sailass sacīja.
6. NODAĻA Neviena Ouvena skolas gaitas
Kapsētā lija, un pasaule pagaisa miglainos ūdens atspulgos. Nevs sēdēja, paslēpies no dzīvajiem un mirušajiem, kuri varētu viņu meklēt, zem arkas, kas atdalīja Ēģiptiešu gatvi un ziemeļrietumu biežņu no pārējās kapsētas, un lasīja grāmatu.
Sasodīts! no taciņas atskanēja balss. Pie velna tevi, sīkais zaglēn! Kad tevi noķeršu kad tevi atradīšu -, es likšu tev nožēlot dienu, kad piedzimi!
Nevs nopūtās un nolaida grāmatu klēpī. Viņš noliecās un ieraudzīja Takeriju Porindžeru (1720-1734, dēls no augšienes) klumburojam lejup pa slideno taku. Takerijs bija liels zēns nomiris četrpadsmit gadu vecumā neilgi pēc tam, kad bija kļuvis par krāsotāja mācekli. Viņam bija iedoti astoņi vara peniji un pieteikts atgriezties ar pusgalonu sarkanbaltas krāsas, ar ko nokrāsot stabus pie bārddziņa veikala. Takerijs bija pavadījis piecas stundas, klīstot pa pilsētu janvāra slapjdraņķī. Viņš bija iegriezies visos veikalos un ar izsmieklu no tiem padzīts, tomēr gājis tālāk. Kad Takerijs beidzot saprata, ka ir piemuļķots, viņu ķēra smadzeņu trieka, un zēns nedēļas laikā nomira. Visu slimības laiku viņš nikni blenza uz citiem mācekļiem un pat uz krāsotāju meistaru Horobina kungu, kurš bija piedzīvojis daudz sliktāku apiešanos toreiz, kad pats bija māceklis, tāpēc nesaprata, par ko Takerijs ceļ tādu brēku.
Tātad Takerijs Porindžers bija nomiris lielās dusmās, sagrābis rokās grāmatu Robinsons Krūzo kopā ar sudraba sešpensu monētu un drēbēm, kas viņam bija mugurā, tā bija zēna vienīgā mantība -, tāpēc pēc mātes lūguma zēnu apglabāja ar visu grāmatu. Nāve nebija labojusi Takerija Porindžera nelāgo raksturu, un tagad viņš bļāva: Es zinu, ka tu kaut kur te esi! Nāc ārā un saņem sodu, zagli!
Nevs aizvēra grāmatu. Es neesmu nekāds zaglis, Takerij! Es vienkārši aizņēmos tavu grāmatu. Apsolu, ka atdošu to atpakaļ, līdzko būšu izlasījis.
Takerijs palūkojās augšup un ieraudzīja Nevu sēžam aiz Ozirisa statujas. Es teicu, lai tu neaiztiec grāmatu!
Nevs nopūtās. Bet kapsētā ir tik maz grāmatu! Un esmu ticis līdz interesantākajai vietai. Robinsons ir atradis smiltīs pēdas, un tās nav viņējās. Tas nozīmē, ka uz salas ir vēl kāds!
Tā ir mana grāmata, Takerijs Porindžers stūrgalvīgi teica. Dod šurp!