Nevs bija gatavs parunāties vai pat pastrīdēties, bet tad ievēroja, cik sāpināts izskatās Takerijs, tāpēc kļuva pielaidīgs. Viņš norāpās no arkas, pēdējos metrus nolecot, un pastiepa Takerijam grāmatu. Ņem. Lielais zēns paķēra savu īpašumu, paldies nepateicis, un nikni lūrēja.
- Es tev varētu palasīt priekšā, Nevs piedāvāja. Nudien!
- Tu labāk varētu iet un izvārīt savu stulbo pauri, sacīja Takerijs un atvēzējies ieblieza Nevam pa ausi. Nevs sarāvās, jo auss sāpēja, bet, spriežot pēc Takerija sejas izteiksmes, arī viņam noteikti smeldza roka.
Lielais puika aizslāja prom pa taku, un Nevs noskatījās, kā viņš aiziet. Nevam sāpēja auss un acīs sariesās asaras. Zēns devās prom pa nodevīgo efeju aizvītu taciņu. Viņš paklupa un saplēsa džinsus, saskrāpējot celi.
Netālu no kapličas mūra Nevs paskrēja garām vecam vītolam, gandrīz notriecot no kājām Eifēmiju Horsfolas jaunkundzi un Tomu Sendsu, kuri pēc ilgiem laikiem bija iznākuši kopīgā pastaigā. Toms bija apbedīts tik sen, ka viņa atdusas vietu iezīmēja vairs tikai vēju ārdēts akmens, jo viņš bija dzīvojis un miris Simtsgadu kara laikā pret Franciju, bet Eifēmijas jaunkundze (1861-1883, Viņa gul mierā, ak jā, viņa dus kopā ar eņģeļiem) bija apbedīta Viktorijas laikos, neilgi pēc tam, kad kapsēta bija izpletušies un piecdesmit gadu laikā kļuvusi par veiksmīgu komerciālu projektu. Viņai bija liels kaps aiz Vītolu gatves. Izskatījās, ka šim pārim nepatīk pārmaiņas, kas pēdējo gadu laikā skārušas kapsētu.
- Neskrien tik dikti, jauno Nev, uzsauca Toms,
- citādi vēl savainosies!
- Tu jau esi sasities, teica Eifēmijas jaunkundze.
- Ak vai, Nev! Domāju, ka tava māte nebūs priecīga. Tās bikses nebūs viegli sašūt.
- Ai, piedodiet, Nevs novilka.
- Turklāt tevi meklēja aizbildnis, Toms piebilda. Nevs palūkojās debesīs. Bet ir taču vēl diena! viņš sacīja.
- Viņš jau pirmāk ir augšā, paskaidroja Toms. Nevs zināja, ka šis vārds nozīmē agri. Teica, ka vēloties ar tevi parunāt. Lai mēs nododot šo ziņu, ja tevi redzot.
Nevs pamāja.
- Un lazdā aiz Litldžona kapa ir nogatavojušies rieksti, ar smaidu piebilda Toms, it kā lai mīkstinātu triecienu.
- Paldies, Nevs sacīja un metās prom, ko kājas nes, cauri lietum, lejup pa taku uz kapsētas zemāko daļu, līdz sasniedza veco kapliču.
Kapličas durvis bija atvērtas, un Sailass, kuram nepatika ne lietus, ne dienasgaisma, stāvēja iekšā, ēnās.
- Man teica, ka tu mani meklējot, Nevs sacīja.
- Jā, Sailass teica. Izskatās, ka esi saplēsis bikses.
- Es skrēju, Nevs paskaidroja. Un, nu… vēl es saplēsos ar Takeriju Porindžeru. Es tikai gribēju izlasīt Robinsonu Krūzo tā ir grāmata par kādu vīru, kurš ar kuģi tas ir kaut kas, kas peld pa ūdeni, iebrauc jūrā nu, milzīgā ūdens peļķē -, un tad kuģis aiziet bojā un Robinsons nonāk uz salas tā ir tāda vieta jūrā, kur var dzīvot, un tad…
Sailass sacīja: Ir pagājuši vienpadsmit gadi, Nev. Vienpadsmit gadi, kopš tu dzīvo pie mums.
- Ja reiz tu tā saki, Nevs attrauca.
Sailass uzmanīgi palūkojās uz savu aizbilstamo. Zēns bija slaids, viņa peļu pelēkie mati bija kļuvuši nedaudz tumšāki.
Vecā kapliča bija ēnu pilna.
- Manuprāt, ir pienācis laiks tev pastāstīt, no kurienes tu ieradies, Sailass sacīja.
Nevs ievilka elpu un teica: Tev nav jāstāsta tagad, ja negribi. Viņš to pateica tik viegli, cik varēja, lai gan sirds viņam sitās straujāk.
Klusums. Skanēja tikai lietus lāšu bungošana uz jumta un ūdens šalkšana notekcaurulēs. Klusums, kuru Nevs tik tikko spēja izturēt.
Sailass sacīja: Tu zini, ka esi atšķirīgs. Tu esi dzīvs. Tu zini, ka mēs tevi pieņēmām viņi tevi pieņēma un ka apsolīju būt tavs aizbildnis.
Nevs neko neteica.
Sailass turpināja stāstīt, viņa balss skanēja kā samts: Tev bija māte un tēvs, un vecākā māsa. Viņus visus nogalināja. Esmu pārliecināts, ka arī tevi bija paredzēts nogalināt. Tev izdevās izglābties tikai veiksmīgas sakritības un Ouvenu izlēmīgās rīcības dēļ.
- Un tevis dēļ, Nevs piebilda, jo viņam šo gadu laikā daudzi kapsētas iemītnieki bija stāstījuši, kas notika tajā naktī, pat tie, kas paši toreiz nebija klāt. Kapsētā tā bija nozīmīga nakts.
Sailass sacīja: Vīrs, kas nogalināja tavu ģimeni, tur, ārā, joprojām meklē tevi, lai nonāvētu.
Nevs paraustīja plecus. Nu un? viņš teica. Tā ir tikai nāve. Es gribēju teikt visi mani labākie draugi taču ir miruši.
- Jā. Sailass vilcinājās. Viņi ir miruši. Un viņiem vairs nav nekādu saistību ar ārpasauli. Bet ar tevi ir citādi. Tu esi dzīvs, Nev! Tas nozīmē, ka tev ir neskaitāmas iespējas. Tu vari darīt visu, ko vēlies, radīt visu, ko vēlies, un sapņot, par ko vien vēlies. Ja gribi, tu vari mainīt pasauli. Tevī ir liels potenciāls. Līdzko tu nomirsi, potenciāla vairs nebūs. Nekā nebūs. Tad tu varēsi tikai atcerēties, ko esi darījis, sapņojis vai kā sevi iemūžinājis. Varbūt tevi apglabās tepat, tu varēsi te staigāt un runāt. Tomēr tev vairs nebūs citu iespēju.
Nevs aizdomājās. Šķita, ka Sailass runā loģiski, tomēr zēns nespēja nedomāt par dažiem izņēmumiem piemēram, vecāki taču izvēlējās viņu adoptēt. Bet mirušie un dzīvie atšķiras, to Nevs zināja, pat ja viņam labāk patika mirušie.
- Un kā ir ar tevi? zēns jautāja Sailasam.
- Kas ir ar mani?
- Tu neesi dzīvs. Bet tu staigā, kur gribi, un vari daudz ko paveikt.
- Es esmu tas, kas esmu, sacīja Sailass, un nekas vairāk. Kā jau tu pareizi teici, es neesmu dzīvs. Bet, ja beigšu eksistēt, es izgaisīšu no šīs pasaules. Mēs vai nu esam, vai neesam. Ja tu saproti, ko es ar to domāju.
- Ne gluži.
Sailass nopūtās. Lietus bija mitējies, un blāvā pēcpusdienas saule atkāpās, lai dotu vietu krēslai. Nev, viņš sacīja. Ir ļoti daudz svarīgu iemeslu, lai tu būtu drošībā.
Nevs atteica: Tas cilvēks, kurš nogalināja manu ģimeni. Tas, kurš grib nogalināt mani. Vai tu skaidri zini, ka viņš joprojām ir šeit? Zēns par šo jautājumu pēdējā laikā bija bieži domājis, un viņš zināja, ko vēlas.
- Jā. Viņš joprojām ir tepat.
- Tādā gadījumā, Nevs teica, dziļi ievelkot elpu, es gribu iet skolā.
Sailasu nekas nevarēja satraukt. Sī pasaule varēja aiziet bojā, un viņš pat aci nepamirkšķinātu. Bet tagad viņam atkārās žoklis. Aizbildnis sarauca pieri un spēja izdvest tikai:
- Ko?
- Kapsētā es esmu daudz ko iemācījies, Nevs sacīja. Es protu Izgaist un Spokoties. Es protu atvērt gūlu vārtus un pazīstu zvaigznājus. Bet tur, ārā, ir pasaule jūra, salas, avarējuši kuģi un cūkas. Es gribu teikt tā ir pilna ar lietām, kuras es nepazīstu. Šejienes skolotāji man ir iemācījuši daudz, bet es gribu zināt vairāk. Ja gribu kaut vienu dienu izdzīvot tajā pasaulē.
Sailasu tas nepārliecināja. Par to nevar būt ne runas! Te mēs varam tevi pasargāt. Kā lai tevi nosargājam ārpus kapsētas? Tur var notikt jebkas.
- Jā, Nevs piekrita. Tieši tās jau ir iespējas, par kurām tu iepriekš runāji. Viņš brīdi klusēja un tad teica: Kāds nogalināja manu māti, tēvu un māsu.
-Jā.
- Kāds vīrietis? -Jā.
- Tādā gadījumā tu domā pavisam aplam, Nevs sacīja.
Sailass uzrauca vienu uzaci. Kā tā?
- Ja es došos ārpus kapsētas, Nevs sacīja, tev nav jāraizējas, kā mani pasargāt no viņa.
- Vai tiešām?
- Jā. Tev jādomā, kas gan viņu pasargās no manis.
Koku zari skrāpējās pie logu rūtīm, it kā vēlētos