tikt ielaisti kapličā. Sailass ar aso nagu notrauca no piedurknes neredzamu putekli. Tad viņš teica: Mums būs jāatrod tev piemērota skola.
Neviens zēnu nepamanīja, vismaz sākumā ne. Neviens pat nepievērsa uzmanību tam, ka viņš līdz šim nebija pamanīts. Viņš sēdēja klases aizmugurē. Viņš parasti daudz nerunāja un atbildēja tikai tad, kad viņam kaut ko jautāja, un pat tad šī zēna atbildes bija īsas un viegli aizmirstamas. Viņš prata izgaist no prāta un atmiņas.
- Kā tu domā, vai viņa ģimene ir reliģioza? skolotāju istabā jautāja Kērbija kungs. Viņš laboja sacerējumus.
- Kura ģimene? Makinona kundze pārjautāja.
- Ouvena no astotās b.
- Tas ir tas garais, pumpainais džeks?
- Nē. Manuprāt, viņš ir vidēja auguma.
Makinona kundze paraustīja plecus. Kas tad viņam vainas?
- Vienmēr iesniedz darbus rokrakstā, sacīja Kērbija kungs. Turklāt ļoti skaistā rokrakstā. Kādreiz tādu dēvēja par kaligrāfisku.
- Un tu domā, ka viņš ir reliģiozs, jo…?
- Viņš teica, ka viņiem nav datora.
- Un?
- Viņam nav telefona.
- Nesaprotu, kāpēc tu nospriedi, ka puika ir reliģiozs, sacīja Makinona kundze, kas bija iesākusi tamborēt, kopš skolā bija aizliegts smēķēt. Tagad skolotāja tamborēja bērnu sedziņu, lai gan viņai padomā nebija neviena, kam to dāvināt.
Kērbija kungs pašūpoja galvu. Ouvens ir gudrs puika, viņš teica, tikai daudz ko nezina. Vēsturē viņš atbild izcili stāsta par tādiem jautājumiem, kas nav minēti grāmatās…
- Kādiem jautājumiem?
Kērbija kungs bija pabeidzis labot Neva darbu un nolicis to kaudzē pie pārējiem. Tiklīdz papīrs bija nolikts malā, iepriekš teiktais šķita tāls un nesvarīgs. Kaut kādiem, skolotājs atteica un par to aizmirsa. Tāpat kā bija aizmirsis ierakstīt Neva atzīmi sarakstā un piereģistrēt pašu Nevu skolas datu bāzē.
Zēns bija gluži parasts skolnieks, kuru varēja viegli neievērot un aizmirst. Daudz brīvā laika viņš pavadīja angļu valodas klasē, lasot vecus preses izdevumus, vai skolas bibliotēkā lielā telpā, kas bija pilna ar grāmatām un veciem atpūtas krēsliem, kur Nevs lasīja stāstus ar tikpat lielu aizrautību, ar kādu pārējie bērni ēda.
Pat skolēni viņu aizmirsa. Ne jau tad, kad viņš bija acu priekšā, tad viņi Nevu atcerējās. Bet, kad Ouvens pagaisa no skatiena, viņš pagaisa arī no bērnu prātiem. Viņi par puiku nedomāja. Tas nebija vajadzīgs. Ja kāds astotās b klases skolēniem liktu aizvērt acis un nosaukt visus divdesmit piecus klasesbiedrus, zēnus un meitenes, Ouvenu neviens nepieskaitītu. Viņa klātbūtne bija teju vai spokaina.
Kad zēns bija klāt, protams, viss mainījās.
Niks Fārtings bija divpadsmit gadus vecs, bet viņš varēja izlikties un bieži vien to darīja par sešpadsmitgadīgu. Viņš bija liels zēns ar šķību smaidu un šauru iztēli. Niks allaž bija praktisks, labs zaglēns un kārtīgs izsitējs, kam nerūpēja, vai viņš kādam patīk vai ne, kamēr vien pārējie mazākie bērni darīja visu, ko viņš gribēja. Lai nu kā, Nikam bija draudzene. Viņas vārds bija Morīna Kvillinga, bet visi viņu dēvāja par Mo. Meitene bija tieva un bāla, ar gaišiem matiem, ūdeņaini zilām acīm un spiču, ziņkārīgu degunu. Nikam patika zagt veikalos, bet Mo izvēlējās, kas ir jānozog. Nikam patika sist, ievainot un sāpināt, bet Mo viņam norādīja, kurš ir jāsāpina. Viņi bija, kā meitene dažkārt mēdza Nikam teikt, perfekta komanda.
Pārītis sēdēja bibliotēkas stūrī un dalīja no citiem bērniem izspiesto naudu. Niks un Mo tā bija iebaidījuši vairākus astoņus, deviņus un pat vienpadsmit gadus vecus bērnus, ka viņi tiem katru nedēļu atdeva savu kabatas naudu.
- Singu sīkais joprojām nav pieteicies, sacīja Mo. Tev vajadzēs ar viņu parunāt.
- Jā, Niks norūca, viņš samaksās.
- Ko viņš nozaga? Kompaktdisku?
Niks pamāja.
- Norādi viņam uz šo kļūdu, Mo sacīja, mēģinot izklausīties kā izmeklētāja no TV seriāla.
- Sīkums, Niks atteica. Mēs taču esam laba komanda.
- Kā Betmens un Robins, sacīja Mo.
- Drīzāk kā doktors Džekils un misters Haids, sacīja kāds, kas nepamanīts bija sēdējis pie loga un lasījis, bet tagad piecēlās kājās un izgāja ārā no istabas.
Pols Sings sēdēja uz palodzes pie ģērbtuvēm, rokas kabatās sabāzis, un domāja drūmas domas. Viņš izvilka vienu roku no kabatas, atvēra to un palūkojās uz monētām, pašūpoja galvu un atkal paslēpa naudu plaukstā.
- Vai to gaida Niks un Mo? kāds jautāja. Pols salēcās un izbārstīja monētas pa grīdu.
Zēns palīdzējam tās salasīt un iebēra viņam saujā. Viņš bija nedaudz vecāks par Polu un likās kaut kur redzēts, tikai Pols nevarēja atcerēties, kur. Viņš jautāja: Vai tu esi kopā ar viņiem? Ar Niku un Mo?
Zēns pakratīja galvu. Nē. Man viņi šķiet pretīgi. Tad viņš padomāja un teica: Patiesībā es gribēju dot tev padomu.
-Ja?
- Nemaksā viņiem.
- Tev jau viegli runāt.
- Jo vini mani nešantažē?
Zēns cieši lūkojās uz Polu, un puika kaunīgi novērsās.
- Viņi tevi piekāva vai draudēja, līdz tu piekriti viņiem nozagt kompaktdisku. Pēc tam viņi teica: ja neatdosi šiem savu kabatas naudu, vini tevi nosūdzēs.
Kā viņi varēs to pierādīt? Vai viņi filmēja tevi?
Pols pamāja.
- Vienkārši pasaki nē, zēns teica. Nedari to.
- Tad vini mani nositīs! Un vēl vini teica…
- Pasaki viņiem, ka, tavuprāt, policijai un skolas vadībai varētu vairāk interesēt pāris bērnu, kas piespiež jaunāko klašu skolēnus zagt un pēc tam atdot visu kabatas naudu! Gan jau viņus tas interesēs vairāk nekā viens puika, kas pret savu gribu nozadzis kompaktdisku. Vēl pasaki šiem: ja viņi tevi aiztiks, tu ziņosi policijai. Un pabrīdini, ka esi visu pierakstījis, un, ja ar tevi kaut kas notiks piemēram, ja viņi tevi piekaus vai tamlīdzīgi, tad tavi draugi nekavējoties nosūtīs šo ziņojumu skolas vadībai un policijai.
- Bet es nevaru… Pols sacīja.
- Tad visu atlikušo laiku, ko pavadīsi šajā skolā,
tu maksāsi viņiem savu kabatas naudu. Un baidīsies no viņiem.
Pols padomāja. Varbūt man uzreiz visu izstāstīt policijai? viņš bikli ieminējās.
- Vari stāstīt, ja gribi.
- Es laikam sākumā pamēģināšu darīt tā, kā tu teici, Pols sacīja un pasmaidīja. Smaids nebija plats, tomēr tas bija pirmais smaids pēdējo triju nedēļu laikā.
Tā nu Pols Sings paskaidroja Nikam Fārtingam, kā un kāpēc viņš vairs nedomā viņam maksāt, un devās prom, bet Niks palika stāvam un neteica ne vārda, tikai vīstīja dūres. Nākamajā dienā rotaļlaukumā pie Nika Fārtinga pienāca vēl pieci vienpadsmitgadīgie un teica, ka grib atpakaļ visu naudu, ko iepriekšējo mēnešu laikā bija samaksājuši, vai arī viņi ziņos policijai, un tagad Niks bija ļoti nelaimīgs jauneklis.
Mo šņāca: Tas ir viņš. Viņš to uzsāka! Ja nebūtu viņa… Sīkie paši nekad to nebūtu iedomājušies. Mums viņš jāpārmāca. Tad arī pārējie pratīs uzvesties.
- Kurš?
- Tas, kurš vienmēr lasa. Tas no bibliotēkas. Devs Ouvens. Vinš.
Niks lēni pamāja. Kurš tas ir? viņš nepārliecinoši jautāja.
- Es tev viņu parādīšu, apsolīja Mo.
Nevs bija pieradis, ka viņu neievēro, ka viņš vienmēr paliek ēnā. Ja skatieni parasti slīd tev pāri, tu ļoti labi sajūti uzstājīgu acu pāri, kas raugās tavā virzienā, tevi satrauc uzmanība. Un, ja esi pārliecināts, ka citi par tavu eksistenci nemaz nenojauš, tad ir pavisam savādi, ka uz tevi norāda un tev seko… tas ir pārāk pamanāmi.