Viņi sekoja Nevam pēc skolas augšup pa ceļu, garām avīžu kioskam, zem dzelzceļa tilta. Nevs gāja lēnām, lai pārliecinātos, ka tie abi tiešām seko druknais puika un smalkā meitene ar skarbajiem sejas vaibstiem -, un tad viņš iegāja mazajā baznīcas pagalmiņā ielas galā. Tur aiz vietējās baznīcas bija neliela kapsēta, un zēns apstājās pie Roderika Pīrsona un viņa sievas Amabellas un otrās sievas Portūnijas kapa (Viņi dus, lai reiz atkal mostos).
- Tu esi tas puika, meitene sacīja. Devs Ouvens. Nu tev būs ziepes, Dev!
- Mani sauc Nevs, Nevs teica, nenolaižot acis no tiem abiem. Ar "n". Un jūs esat Džekils un Haids.
- Tas biji tu! meitene šņāca. Tu sakūdīji septītos!
- Tāpēc mēs tevi pārmācīsim, sacīja Niks Fārtings un ļauni pasmaidīja.
- Man patīk mācīties, Nevs sacīja. Ja jūs vairāk pievērstos mācībām, jums arī neatliktu laika šantažēt mazākus bērnus, lai atņemtu viņiem kabatas naudu.
Niks sarauca pieri un sacīja: Tu esi pagalam, Ouven.
Nevs papurināja galvu un pamāja uz kapsētu. Patiesībā neesmu vis, viņš teica. Bet viņi gan.
- Kādi viņi? Mo jautāja.
- Cilvēki, kas te guļ. Paklau, es jūs atvedu šurp, jo gribēju dot jums iespēju…
- Tu mūs neatvedi! Niks iebilda.
- Jūs taču esat šeit, Nevs teica. Es gribēju, lai jūs te nonāktu. Es nācu šurp, jo zināju, ka jūs man sekosiet. Tas pats vien sanāk.
Mo nervozi palūkojās apkārt. Vai te kaut kur paslēpušies tavi draugi? viņa jautāja.
Nevs atteica: Baidos, ka tu joprojām nesaproti. Jums abiem tas ir jāizbeidz. Pārtrauciet izturēties tā, it kā citi cilvēki nebūtu svarīgi! Beidziet darīt citiem pāri!
Mo asi pasmīnēja. Pie velna, viņa teica, piekauj taču viņu!
- Es devu jums izvēli, Nevs sacīja. Niks atvēzējās un grasījās sist Nevam, bet zēns jau bija pazudis, un Niks ietrieca dūri kapakmenī.
- Kur viņš palika? izsaucās Mo. Niks lamājās un kratīja roku. Meitene apjukusi lūkojās apkārt. Viņš te bija. Es zinu, ka bija.
Niks vispār nespēja iztēloties, un arī domāšana nebija viņa stiprā puse. Noteikti aizbēga, viņš teica.
- Viņš nebēga prom, Mo ietiepās. Viņš te bija, un tad viņa vienkārši vairs nebija. Mo piemita iztēle. Viņa taču izdomāja visus plānus. Pār kapsētu nolaidās krēsla, un meitene juta, kā matiņi uz skausta saceļas stāvus. Kaut kas nav labi, viņa, panikas pārņemta, iespiedzās. Mums jālaižas prom.
- Es to sīko atradīšu, Niks Fārtings sacīja. Es viņu piekaušu. Mo juta, ka vēderā kaut kas sagriežas. Likās, ka ēnas sakļaujas ap viņiem ciešāk.
- Nik, man ir bail, sacīja Mo.
Bailes ir lipīgas. Ar tām var aplipt. Dažkārt pietiek tikai kādam pateikt, ka viņam ir bail, lai arī visi pārējie sajustu bailes. Mo bija pārbijusies, un Niks tāpat.
Niks neko neteica. Viņš metās skriet, un Mo mina viņam uz papēžiem. Viņiem skrienot atpakaļ uz savu pasauli, iedegās laternas. Krēslu nomainīja nakts, un tumšos kaktos sāka pulcēties ēnas. Tas nesolīja neko labu.
Viņi skrēja, līdz nonāca pie Nika mājas, metās iekšā un ieslēdza visas gaismas. Mo piezvanīja mātei un raudot pieprasīja, lai atbrauc viņai pakaļ un aizved to mazo gabaliņu līdz mājām, jo naktī viņa ārā neies.
Nevs ar prieku vēroja viņus bēgam.
- Tas bija labi padarīts, mīļais, aiz viņa sacīja gara sieviete baltās drānās. Sākumā Izgaišana, un tad Bailes.
- Paldies, Nevs sacīja. Es nekad nebiju izmēģinājis Bailes uz dzīvajiem. Gribu teikt, ka teorētiski zināju, kā tas jādara, bet… Nūjā.
- Palīdzēja lieliski, jautri sacīja sieviete. Mani sauc Amabella Pīrsona.
- Nevs. Neviens Ouvens.
- Dzīvais zēns? No lielās kapsētas kalna galā? Patiešām?
- Jā. Nevs pat nebija nojautis, ka ārpus viņa kapsētas kāds zina par viņu. Amabella klaudzināja pie sava kapakmens. Rodij? Portūnij? Nāciet un paskatieties, kas pie mums ieradies!
Nu jau spoki bija trīs, un Amabella viņus iepazīstināja ar Nevu. Zēns spieda viņiem roku un teica, ka priecājas iepazīties, jo viņš prata pieklājīgi uzrunāt visus cilvēkus gan tos, kas miruši nesen, gan tos, kas aizgājuši pirms deviņsimt gadiem.
- Ouvena jaunskungs te pārmācīja dažus nejaukus bērnus, kas tieši to bija pelnījuši, Amabella skaidroja.
- Labi darīts, sacīja Roderiks Pīrsons. Vainojami sliktā uzvedībā, vai ne?
-Viņi bija huligāni, Nevs paskaidroja. Terorizēja skolēnus, lika atdot kabatas naudu… Tādā garā.
- Iebiedēšana ir ļoti labs sākums, sacīja Portūnija, apaļa dāma, daudz vecāka par Amabellu. Un ko tu esi ieplānojis, ja tas nelīdzēs?
- Es nebiju domājis… Nevs iesāka, bet Amabella viņu pārtrauca.
- Es kā pašas efektīvākās zāles ieteiktu Pastaigu Sapņos. Tu taču proti pastaigāties cilvēku sapņos, vai ne?
- Neesmu īsti drošs, Nevs teica. Penivorta kungs man reiz parādīja, kā to dara, bet es neesmu… Nu, ir daudzas lietas, ko es māku tikai teorētiski, tāpēc…
Portūnija Pīrsone sacīja: Pastaiga Sapņos ir vērtīga, bet es labāk ieteiktu Apciemojumu. Tā ir vienīgā valoda, ko cilvēki saprot.
- Ak Apciemojumu? Amabella izsaucās. Portūnij, mīļā, es gan nedomāju…
- Nē, tu jau vispār nedomā. Par laimi, viena no mums to spēj…
- Man jāiet mājās, Nevs aši nobēra. Viņi sāks raizēties.
- Protams, sacīja Pīrsonu ģimene. Mums patiess prieks, ka varējām tevi iepazīt, un paldies par patīkamo vakaru, jauno cilvēk. Amabella Pīrsone un Portūnija Pīrsone nikni blenza viena uz otru. Roderiks Pīrsons sacīja: Ļauj man apjautāties par tavu aizbildni. Kā viņam klājas?
- Sailasam? Viss kārtībā.
- Pasveicini viņu no mums. Tādā mazā kapsētā kā šī mums laikam nekad nebūs tas gods satikt kādu no Goda Sardzes pārstāvjiem. Tomēr ir patīkami zināt, ka vini te ir.
- Arlabvakar, sacīja Nevs, kam nebija ne jausmas, par ko Roderiks runā, bet viņš izlēma to noskaidrot vēlāk. Es viņu noteikti pasveicināšu.
Zēns paņēma somu ar skolas grāmatām un devās mājās, turoties ēnu pusē.
Tas, ka Nevs gāja dzīvo skolā, nenozīmēja, ka viņš varēja izlaist mācības pie mirušajiem. Naktis bija garas, un dažkārt Nevs atvainojās un gāja gulēt pirms divpadsmitiem. Biežāk viņš palika nomodā.
Penivorta kungam par Nevu nebija jāsūdzas. Zēns mācījās labi un uzdeva daudzus jautājumus. Šovakar Nevs gribēja zināt par Spokošanos, uzdodot arvien vairāk jautājumu, kas iedzina Penivorta kungu izmisumā, jo skolotājs pats nekad nebija nevienam spokojies.
Kā var panākt, lai gaiss kļūtu auksts? Nevs prašņāja. Manuprāt, es māku uzburt Bailes, bet kā lai liek citiem izjust Šausmas? un Penivorta kungs nopūtās un burkšķēja, un mēģināja visu izskaidrot, un viņi runāja līdz četriem rītā.
Nevs nākamajā dienā bija ļoti noguris. Pirmā stunda skolā bija vēsture priekšmets, kas Nevam patika vislabāk, lai gan viņam bieži nācās apspiest vēlmi izlabot skolotāju un teikt, ka tā nu gan nenotika, ka cilvēki, kas tolaik dzīvojuši, apliecinās gluži ko citu, bet šorīt zēna vienīgais mērķis bija noturēt acis vaļā.
Viņš darīja, ko varēja, lai koncentrētos uz skolotāja stāstīto, tāpēc nepievērsa uzmanību tam, kas notika klasē. Nevs domāja par karali Čārlzu Pirmo, par saviem vecākiem par Ouveniem un par to otru ģimeni, kuru nemaz neatcerējās, kad pie durvīm kāds klauvēja. Klase un Kērbija kungs skatījās uz klauvētāju (kāds skolēns no septītās klases bija ieradies pēc vēstures grāmatas). Kad viņi novērsās no durvīm, Nevs juta, ka viņam kaut kas ieduras rokā. Viņš neiekliedzās, tikai palūkojās atpakaļ.