Niks Fārtings smīnēja, sažņaudzis rokā noasinātu zīmuli. Es nebaidos no tevis, viņš čukstēja. Nevs paraudzījās uz savu roku. Plaukstas virspusē, kur zīmulis bija pārdūris ādu, izsprāga maza asins lāsīte.
Mo Kvillinga pagāja Nevam garām gaitenī, acis izvalbījusi.
- Tu esi dīvains, viņa šņāca. Tev nav draugu.
- Es nenāku uz skolu, lai draudzētos, Nevs atteica, bet lai mācītos.
Mo nāsis raustījās. Vai tu zini, cik tas ir dīvaini? viņa jautāja. Neviens nenāk uz skolu mācīties. Mēs nākam uz skolu tāpēc, ka tas ir jādara.
Nevs paraustīja plecus.
- Man nav bail no tevis, meitene sacīja. Lai arī ko tu vakar nostrādāji. Tu mani nenobiedēji.
- Skaidrs, Nevs teica un devās tālāk.
Viņš prātoja, vai pieļāvis kļūdu, iesaistoties skolēnu dzīvē. Viņš bija darījis to, kas nebija atļauts. Mo un Niks bija sākuši par viņu runāt. Iespējams, viņu atcerējās arī kāds no septītās klases skolēniem. Citi bērni uz viņu skatījās, rādīja uz viņu. Nevs bija kļuvis klātesošs, nevis neesošs, un tas lika viņam justies neērti. Sailass bija viņu brīdinājis turēties malā, daļēji izmantot Izgaišanas burvestību, bet tagad viss bija mainījies.
Tovakar viņš par atgadījumu skolā pastāstīja aizbildnim. Nevs godīgi izstāstīja visu, kas noticis, bet nebija gaidījis šādu Sailasa reakciju.
- Nespēju noticēt, aizbildnis rājās, ka tu esi rīkojies tik… muļķīgi! Es taču piekodināju, ka tev jāpaliek neievērojamam. Un tagad par tevi runā visa skola?
- Ko tad man vajadzēja darīt?
- Ne jau to, ko tu izdarīji, Sailass atcirta. Nav jau nekādi vecie laiki. Tagad tev var sadzīt pēdas, Nev. Viņi var tevi atrast. Sailass izskatījās kā vulkāns, kas pilns ar verdošu lavu. Nevs zināja, ka aizbildnis ir pārskaities, jo ļoti labi viņu pazina. Likās, ka Sailass cīnās ar savām dusmām.
Nevs norija siekalas.
- Ko man tagad darīt? viņš vienkārši jautāja.
- Neatgriezies skolā, Sailass teica. Tā skolā iešana jau no sākta gala bija tikai eksperiments. Atzīsim, ka neveiksmīgs eksperiments.
Nevs brīdi klusēja un tad teica: Nav jau runa tikai par mācībām. Vai tu zini, cik jauki ir sēdēt vienā telpā ar tik daudziem cilvēkiem, kuri elpo?
- Nekad neesmu tādu pieredzi izbaudījis, Sailass atcirta. Tātad. Rīt tu uz skolu vairs neiesi.
- Es nebēgšul Nejau no Mo, Nika un skolas! Drīzāk no šejienes.
- Tu darīsi, kā es tev teikšu, puika, Sailass sacīja, arvien vairāk atgādinot melnu dusmu vulkānu.
- Vai arī? Nevs kliedza, vaigiem degot. Ko tu darīsi, lai mani te noturētu? Nogalināsi? Viņš apcirtās uz papēža un metās lejup pa kalnu uz vārtiem un tad ārā no kapsētas.
Sailass sauca zēnu atpakaļ, bet tad apklusa un palika vientuļi stāvam naktī.
Parasti aizbildņa seja bija neizdibināma. Tagad tā izskatījās kā grāmata, kas uzrakstīta sen aizmirstā valodā, nezināmā alfabētā. Sailass ietinās ēnās kā segā un nolūkojās, kā zēns pazūd tumsā, bet nesekoja viņam.
Niks Fārtings gulēja savā gultā un sapņoja par pirātu kuģi saulainā, zilā jūrā, kad pēkšņi viss mainījās. Sākumā viņš bija pirātu kuģa kapteinis tā bija laimīga vieta, kur visi septītās klases skolnieki bija viņa padevīgā komanda, bet visas meitenes bija pāris gadu vecākas par Niku un izskatījās ļoti skaistas savos pirātu kostīmos, taču nākamajā mirklī viņš bija viens pats uz liela, melna, kravas kuģim līdzīga burinieka klāja. Kuģim bija saplēstas, melnas buras, un tā priekšgalā rēgojās miroņgalva. Tuvojās vētra.
Tad, kā jau sapņos bieži notiek, Niks stāvēja uz cita melna kuģa klāja, bet te bija vēl kāds, kas uz viņu nolūkojās.
- Tev no manis ir bail, sacīja svešinieks.
Niks palūkojās augšup. Viņam bija bail, šajā sapnī bail no vīra ar spokaino seju un pirāta tērpā, kurš stāvēja uz kapteiņtiltiņa un turēja rokā mačeti.
- Tu domā, ka esi pirāts, Nik? svešais jautāja, un pēkšņi Niks viņu pazina.
- Tu esi tas puika, viņš sacīja. Devs Ouvens.
- Es, sacīja viņa sagūstītājs, esmu Neviens. Un tev ir jāmainās. Pāršķir jaunu lappusi savā dzīvē! Sper nepieciešamos soļus. Vai arī ar tevi notiks kaut kas slikts.
- Slikts?
- Ar tavu prātu, sacīja Pirātu Karalis, kas tagad bija pārvērties par zēnu no viņa klases, jo viņi jau arī bija skolā, nevis uz pirātu kuģa; vētra tomēr nebija rimusies, un skolas zāles grīda šūpojās kā kuģa klājs.
- Tas ir tikai sapnis, Niks teica.
- Protams, sapnis, otrs zēns sacīja. Es taču neesmu nekāds nezvērs, lai kaut ko tādu tev nodarītu pa īstam.
- Ko gan tu vari man izdarīt sapnī? Niks smīnot jautāja. Es no tevis nebaidos. Tev joprojām rokā iedurts mans zīmulis. Viņš norādīja uz melnu grafīta punktu Neva ādā.
- Es cerēju, ka mēs līdz tam nenonāksim, zēns sacīja. Viņš piešķieba galvu, it kā ieklausoties. Viņi ir izsalkuši, viņš teica.
- Kas? Niks nesaprata.
- Tie, kas mīt pagrabā. Zem dēļiem. Atkarībā no tā, vai mēs esam skolā vai uz kuģa…
Niks juta, ka piezogas panika. Tie taču nav… zirnekļi… Vai ne? viņš jautāja.
- Varbūt, otrs zēns sacīja. To tu tūlīt uzzināsi.
Niks papurināja galvu.
- Nē! Lūdzu, nē!
- Viss atkarīgs no tevis, otrs zēns sacīja. Pārtrauc uzvesties kā riebeklis, vai arī nokļūsi pagrabā.
Atskanēja troksnis tāda kā skrāpēšanās un šņirkstēšana. Niks Fārtings nezināja, kas tur ir, tomēr bija pārliecināts: lai arī kas izlīstu no pagraba, tas būtu pats briesmīgākais, ar ko viņš jebkad dzīvē sastapies…
Viņš pamodās, skaļi kliedzot.
Nevs dzirdēja šo šausmu kliedzienu un jutās apmierināts ar labi paveikto darbu.
Zēns stāvēja uz ietves pie Nika Fārtinga mājas, viņa seja bija mitra no biezās nakts miglas. Viņš bija sajūsmināts un noguris izrādījās, ka Pastaiga Sapņos nav nemaz tik viegla, tomēr Nevs bija pārliecināts, ka šajā sapnī ir tikai viņš un Niks un ka Niks baidās no viņa radītās dīvainās skaņas.
Nevs bija apmierināts. Tagad tas puika padomās, pirms mocīs mazākos.
Un tālāk?
Nevs salika rokas bikšu kabatās un sāka soļot, pats nezinot, kurp. Viņš domāja, ka laikam pametīs skolu tāpat kā bija pametis kapsētu. Dosies uz kādu vietu, kur viņu neviens nepazīst, visu dienu sēdēs bibliotēkās, lasīs grāmatas un klausīsies, kā cilvēki elpo. Zēns prātoja, vai pasaulē joprojām ir vientuļas salas līdzīgas tai, kur bija avarējis Robinsona Krūzo kuģis. Viņš varētu dzīvot uz tādas salas.
Nevs neparaudzījās augšup, bet, ja būtu pacēlis skatienu, būtu pamanījis, ka no pretējās mājas loga vinu vēro divas ūdenaini zilas acis.
Zēns nogriezās alejā, ēnu aizsegā juzdamies daudz ērtāk.
- Tātad tu bēdz prom? jautāja meitenes balss.
Nevs neko neatbildēja.
- Tā ir galvenā atšķirība starp dzīvajiem un mirušajiem, vai ne? balss sacīja. Nevs zināja, ka tā ir Liza Hempstoka, lai gan pašu raganu nekur neredzēja. Mirušie nekad neliek vilties. Viņi ir nodzīvojuši savu dzīvi, rīkojušies pēc saviem ieskatiem. Bet pēc nāves mēs nemaināmies. Taču dzīvie tie vienmēr tevi pieviļ, vai ne? Tu satiec drosmīgu un cēlu zēnu, un tad viņš izaug un aizbēg.
- Tas nav taisnīgi! Nevs sacīja.
- Tas Neviens Ouvens, kuru es pazinu, nebūtu aizbēdzis no kapsētas, nepateicis ardievas cilvēkiem, kuriem viņš ir svarīgs. Tu salauzīsi Ouvena kundzes sirdi!