Par to Nevs nebija domājis. Viņš teica: Es sastrīdējos ar Sailasu.
- Un?
- Viņš grib, lai es atgriežos kapsētā un vairs neeju uz skolu. Sailass domā, ka iet skolā ir pārāk bīstami.
- Kāpēc? Tev labi padodas Izgaišana, turklāt arī mana burvestība tevi sargā… viņiem nemaz nevajadzētu tevi pamanīt.
- Es iesaistījos skolas dzīvē. Manā klasē ir kāds puika, kas terorizē mazākos. Es gribēju, lai viņš liekas mierā. Pievērsu sev uzmanību…
Tagad Liza kļuva redzama, bet tikai kā miglains apveids, kas slīdēja pa aleju blakus Nevam.
- Viņš te kaut kur slēpjas un vēlas tavu nāvi, ragana sacīja. Vīrs, kurš nogalināja tavu ģimeni. Mēs, kapsētas ļaudis, vēlamies, lai tu paliktu dzīvs. Mēs vēlamies, lai tu mūs pārsteidz un liec mums vilties, šokē un iedvesmo mūs. Nāc mājās, Nev!
- Es domāju… Es pateicu daudz ko nelāgu Sailasam. Viņš būs nikns.
- Ja viņam būtu vienalga, kas ar tevi notiek, viņš nedusmotos, meitene sacīja.
Rudens lapas zem Neva kājām bija slapjas, un migla mēģināja nojaukt pasaules robežas. Nekas nebija tik vienkāršs un skaidrs, kā Nevam bija licies pirms pāris minūtēm.
- Es veicu Pastaigu Sapnī, zēns teica.
- Un kā tev izdevās?
- Labi, viņš atteica. Nu, diezgan labi.
- Tev tas jāpastāsta Penivorta kungam. Viņš priecāsies.
- Tev taisnība, Nevs piekrita. Būs gan jāpastāsta. Viņi bija nonākuši līdz alejas galam, bet zēns nepagriezās pa labi, kā bija plānojis, kad gribēja doties prom pasaulē, bet pa kreisi uz Haistrītu, kas veda atpakaļ uz Danstena ceļu un kapsētu kalna galā.
- Kas tad nu? Liza Hempstoka jautāja. Ko tu dari?
- Es atgriežos mājās, Nevs atteica. Tieši kā tu ieteici.
Veikalu skatlogi bija spoži izgaismoti. Nevs varēja saost karsto eļļu, kurā gatavoja ēdienu ātro uzkodu ēstuvē ielas stūrī. Bruģakmeņi spīdēja.
- Tas ir labi, sacīja Liza Hempstoka. No viņas atkal bija palikusi tikai balss. Te pēkšņi ragana izsaucās: Bēdz! Vai Izgaisti! Kaut kas nav labi!
Nevs gribēja teikt, ka viss ir kārtībā un Liza vienkārši uzvedas muļķīgi, kad uz ceļa izgriezās liela automašīna ar mirgojošām gaismām un šķērsoja zēnam ceļu.
No mašīnas izkāpa divi vīri. Atvainojiet, jauno cilvēk, sacīja viens no vīriem. Mēs esam no policijas. Vai drīkst uzzināt, ko jūs tik vēlu darāt uz ielas?
- Es nezināju, ka likums to aizliedz, Nevs godīgi paskaidroja.
Lielākais no policistiem atvēra mašīnas aizmugurējās durvis. Vai šis ir tas zēns, ko jūs redzējāt, jaunkundz?
No mašīnas izkāpa Mo Kvillinga, palūkojās uz Nevu un pasmīnēja. Tas ir viņš, meitene apliecināja. Viņš mūsu pagalmā lauza mantas. Un pēc tam aizbēga. Mo ieskatījās Nevam acīs. Es tevi redzēju pa guļamistabas logu. Man šķiet, ka šis ir tas puika, kas mūsu rajonā sit logus.
- Kā tevi sauc, jauno cilvēk? jautāja mazākais policists ar sarkanām ūsām.
- Neviens, Nevs teica. Au… zēns aprāvās, jo sarkanmatainais policists bija cieši satvēris viņu aiz auss. Nemuļķojies, policists stingri uzsauca. Atbildi uz jautājumiem, skaidrs?
Nevs pamāja.
- Kur tu dzīvo? policists prasīja.
Nevs neatbildēja. Viņš mēģināja Izgaist bet Izgaišanai, pat tādai, kas paveikta ar raganas palīdzību, nepieciešams, lai cilvēki uz mirkli novērstu no tevis uzmanību, un turēšana aiz auss te nemaz nepalīdzēja.
Nevs sacīja: Jūs nevarat mani arestēt par to, ka nesaku jums savu adresi.
- Nē, atteica policists. Nevaru gan. Bet es varu tevi aizvest uz iecirkni un turēt tur tik ilgi, līdz tu mums pateiksi savu vecāku vai sava aizbildņa, vai kāda cita atbildīga pieaugušā vārdu, kam mēs varētu tevi uzticēt.
Viņš lika Nevam iekāpt mašīnas aizmugurējā sēdeklī, kur jau sēdēja Mo Kvillinga, un meitenei sejā bija tāds smaids kā kaķim, kas apēdis visus kanārijputniņus. Es tevi redzēju pa savu logu, meitene čukstēja, tāpēc izsaucu policiju.
- Es neko nedarīju, Nevs atteica. Es nebiju tavā dārzā. Un kāpēc viņi ņēma līdzi tevi, kad brauca mani meklēt?
- Klusu, jūs tur! lielākais policists uzsauca. Visi klusēja, līdz mašīna apstājās pie Mo mājas. Lielais policists atvēra durvis, un meitene izkāpa ārā.
- Mēs tev piezvanīsim rīt un pastāstīsim tavai mammai un tētim, ko būsim uzzinājuši, viņš teica.
- Paldies, tēvoci Tam, sacīja Mo un pasmaidīja.
- Es tikai pildīju savu pienākumu.
Viņi brauca atpakaļ cauri pilsētai pilnīgā klusumā, un Nevs ļoti centās Izgaist, tomēr viņam nepadevās. Zēns jutās noguris un nožēlojams. Vienā vakarā viņš bija pirmo reizi kārtīgi sastrīdējies ar Sailasu un mēģinājis aizbēgt no mājām; diemžēl viņam tas nebija izdevies, tāpat kā nebija izdevies atgriezties mājās. Viņš nevarēja pateikt policijai nedz to, kur dzīvo, nedz arī savu vārdu. Laikam visu atlikušo dzīvi viņš pavadīs policijas iecirknī vai bērnu cietumā. Vai vispār ir bērnu cietumi? Nevs domāja.
- Atvainojiet, vai jums ir cietums bērniem? viņš jautāja policistam.
- Sāc uztraukties, ko? jautāja Mo tēvocis Tams.
- Es tevi nevainoju. Ak jūs bērni! īsti mežoņi! Dažus no jums tiešām vajadzētu ieslodzīt un nelaist ārā.
Nevs īsti nesaprata, vai tas nozīmē jā vai nē. Viņš palūkojās ārā pa mašīnas logu. Tur lidoja kaut kas liels, tieši blakus mašīnai, nedaudz augstāk pārjumtu. Tas bija daudz tumšāks un daudz lielāks par jebkuru putnu. Kaut kas cilvēkveidīgs, kas plivinājās kā liels sikspārnis.
Sarkanmatainais policists teica: Kad nonāksim policijas iecirknī, tev būs jāpasaka mums savs vārds un jānosauc kāds pieaugušais, kam mēs varam piezvanīt un likt tevi savākt no iecirkņa. Mēs pateiksim, ka tu dari blēņas un klīsti pa ielām nakts laikā, un tad šis pieaugušais varēs vest tevi mājās. Redzi? Ja tu sadarbosies, mēs vienkārši un ātri tiksim ar visu galā, nekādu lieku ziņojumu. Mēs esam tavi draugi.
- Nerunā ar viņu tik sirsnīgi, sacīja lielais policists. Nakts karcerī nav nekas traks. Viņš palūkojās atpakaļ uz Nevu un teica: Ja nu vienīgi šī izrādās nemierīga naksniņa un mums jāliek tevi kopā ar kādiem dzērājiem… Viņi mēdz būt nejauki.
Nevs nodomāja: Viņš melo! Viņi tā rīkojas speciāli: viens tēlo draudzīgo, bet otrs ļauno policistu…
Tad policijas mašīna nogriezās ap stūri un atskanēja skaļš būkš\ Kaut kas liels uzlidoja uz mašīnas motora pārsega un pēc tam novēlās zemē. Bremzēm kaucot, mašīna apstājās, un sarkanmatainais policists nolamājās.
- Viņš izskrēja uz ceļa man priekšā! viņš sēca. Tu taču redzēji!
- Es nezinu, ko es redzēju, teica lielākais policists. Bet tu kādu esi notriecis.
Viņi izkāpa no mašīnas un paspīdināja apkārt lukturīšus. Sarkanmatainais policists sacīja: Viņš bija ģērbies melnā! Būs grūti pamanīt…
- Viņš ir te! sauca lielais policists. Abi vīrieši, turot rokās kabatas baterijas, pieskrēja pie zemē gulošā melnā stāva.
Nevs paraustīja automašīnas durvis. Tās nevarēja atvērt. Un starp priekšējo un aizmugurējo sēdekli bija metāla režģis. Pat ja zēns Izgaistu, viņš tik un tā būtu iesprostots policijas mašīnā.
Nevs noliecās uz priekšu tik tālu, cik varēja, un mēģināja saskatīt, kas notiek uz ceļa.
Sarkanmatainais policists bija noliecies pie notriektā vīra un lūkojās uz to. Otrs policists stāvēja viņam blakus un spīdināja gaismu upurim sejā.
Nevs ielūkojās uz zemes gulošā vīrieša sejā un sāka dauzīt pa logu ar dūrēm izmisīgi un neatlaidīgi.