Lielākais vīrietis pienāca pie mašīnas.
- Kas ir? viņš aizkaitināts jautāja.
- Jūs notriecāt manu… manu tēvu! Nevs sauca.
- Beidz muļķoties!
- Viņš izskatās līdzīgs manam tēvam, zēns neatlaidās. Vai es varu palūkoties tuvāk?
Lielākais policists manāmi saguma. Ai… Saimon, puika saka, ka tas esot viņa tēvs.
- Tu joko…
- Manuprāt, viņš runā nopietni. Lielais policists atvēra durvis un ļāva Nevam izkļūt ārā.
Sailass gulēja uz muguras zemē, kur automašīna bija viņu notriekusi. Viņš bija nekustīgs kā mironis.
Nevam acīs sariesās asaras.
Viņš teica: Tēt? Un tad: Jūs viņu nogalinājāt! Zēns nodomāja, ka nemaz nemelo, Sailass patiešām nebija dzīvs.
- Es izsaucu ātro palīdzību, sacīja Saimons vīrs ar sarkanajiem matiem un ūsām.
- Tas bija nelaimes gadījums, teica otrs policists.
Nevs notupās pie Sailasa un saņēma plaukstās viņa auksto roku. Ja policisti patiešām bija piezvanījuši ātrajai palīdzībai, bija pavisam maz laika. Nevs teica: Tad jau jūsu karjera policijā ir beigusies.
- Tas bija nelaimes gadījums! Tu taču redzēji…
- Viņš izlēca mums priekšā…
- Es tikai redzēju, Nevs atteica, ka jūs piekritāt izdarīt pakalpojumu savai brāļameitai iebiedēt kādu zēnu no viņas klases, ar kuru Mo nesen sastrīdējās. Jūs mani arestējāt bez jebkāda pamatota iemesla, un, kad tētis metās man pakaļ un mēģināja jūs panākt, lai noskaidrotu, kas noticis, jūs viņu speciāli notriecāt.
- Tas bija negadījums! atkārtoja Saimons.
- Jūs ar Mo skolā strīdējāties? pavisam nedroši jautāja meitenes tēvocis Tams.
- Mēs abi mācāmies astotajā b klasē Vecpilsētas skolā, Nevs teica. Un jūs nogalinājāt manu tēti.
Tālumā skanēja ātrās palīdzības sirēnas.
- Saimon, sacīja lielākais policists, mums par to jāparunā.
Viņi aizgāja aiz mašīnas, atstājot Nevu ēnās kopā ar kritušo Sailasu. Nevs dzirdēja, ka abi policisti satraukti runā, viņš saklausīja vārdus: Tava sasodītā brāļameita! un: Ja tu būtu skatījies, kur brauc! un Saimons iebakstīja ar pirkstu partnerim krūtīs.
Nevs pačukstēja: Viņi neskatās. Tagad. Un zēns Izgaisa.
Tumsa sagriezās virpulī, un vīrietis, kas bija gulējis uz zemes, tagad stāvēja viņam blakus.
Sailass teica: Es aizvedīšu tevi mājās. Apliec rokas man ap kaklu.
Nevs darīja, kā vēlēts, turoties cieši pie sava aizbildņa, un viņi nakts tumsā traucās uz kapsētu.
- Man ļoti žēl, Nevs teica.
- Man arī, Sailass atzina.
- Vai tev ļoti sāpēja, kad automašīna tevi notrieca? Nevs gribēja zināt.
- Jā, Sailass atteica. Bet saki paldies savai draudzenei raganai. Viņa ieradās kapsētā, atrada mani un brīdināja, ka esi iekūlies nepatikšanās.
Viņi piezemējās kapsētā. Nevs palūkojās uz savām mājām, it kā pirmo reizi tās redzētu. Zēns teica: Tas, kas šonakt notika, bija ļoti muļķīgi, vai ne? Es gribēju teikt es uzvedos muļķīgi, tik ļoti riskējot.
- Tu patiešām riskēji ar daudz ko, Nevien Ouven, pat vairāk, nekā spēj iedomāties. Jā.
- Tev bija taisnība, Nevs teica. Es neatgriezīšos. Ne jau tajā skolā. Ne jau šādi.
Morīna Kvillinga bija piedzīvojusi smagāko nedēļu savā dzīvē. Niks Fārtings ar viņu vairs nerunāja, un tēvocis Tams bija sakliedzis uz viņu par to gadījumu ar sīko Ouvenu un pateicis, ka Mo nedrīkst nevienam par to stāstīt, un, ja viņa izpļāpāšoties, viņš negribētu būt meitenes vietā. Mo vecāki bija nikni, un meitene jutās tā, it kā visa pasaule būtu viņu nodevusi. Pat septītās klases skolēni no viņas vairs nebaidījās. Viss bija sagājis grīstē. Mo gribēja parunāt ar to Ouvenu puiku, kuru vainoja visās savās nedienās. Ja tas zeņķis domāja, ka tikt arestētam ir slikti… un tad viņa izdomās atriebības shēmas, sarežģītas un ļaunas. Tikai šādas domas lika meitenei justies labāk, bet arī tas īsti nepalīdzēja.
Mo ļoti nepatika kāds skolā veicams pienākums dabaszinību kabineta tīrīšana, kuras laikā bija jāpārliecinās, ka visas deglampas, mēģenes, trauki un filtri atrodas savās vietās. Šis darbs bija jāveic visiem astotās klases skolēniem pēc rotācijas principa, un Mo kārta iekrita tikai reizi divos mēnešos. Bet nebija nekāds brīnums, ka šajā sliktākajā nedēļā meitenes dzīvē viņai bija jāpārcieš arī kabineta kārtošana. It kā visi būtu pret viņu sazvērējušies…
Kabinetā vismaz bija Hokinsa kundze, dabaszinātņu skolotāja. Viņa kārtoja papīrus un novāca rakstāmpiederumus no galda. Skolotājas klātbūtnē Mo jutās drošāk vismaz viņa nebija viena.
- Tu labi strādā, Morīna, teica Hokinsa kundze.
Balta čūska, iestūķēta pudelē, akli blenza uz viņām.
Mo nomurmināja: Paldies.
- Vai tad jums nebija jānāk diviem? jautāja Hokinsa kundze.
- Man bija jāstrādā kopā ar Ouvenu, Mo sacīja, bet viņš pēdējā laikā nav skolā.
Skolotāja sarauca pieri. Kurš tas ir? viņa jautāja. Šķiet, ka manā sarakstā tāda nav.
- Devs Ouvens. Iebrūni, pagari mati. Daudz nerunā. Viņš prata nosaukt visus kaulus kontroldarbā par skeletu. Atceraties?
- Ne pārāk, dabaszinātņu skolotāja atzina.
- Nu, jums jāatceras! Neviens viņu neatceras, pat Kērbija kungs ne!
Hokinsa kundze iesvieda somā papīrus un sacīja: Es novērtēju, ka tu strādā viena, mīļā. Neaizmirsti noslaucīt visus darba galdus, pirms ej prom. Un skolotāja aizgāja, aizverot aiz sevis durvis.
Dabaszinātņu kabinets bija vecs. Te bija gari, tumši koka galdi ar gāzes lampām un iebūvētām izlietnēm un tumši koka plaukti, kuros bija formaldehīnā iekonservētu eksemplāru paraugi. Šīs būtnes peldēja pudelēs, kaut gan jau sen bija mirušas. Vienā istabas kaktā bija pat dzeltenīgs cilvēka skelets. Mo nezināja, vai tas ir īsts, bet skelets viņu biedēja.
Telpā atbalsojās katra skaņa. Meitene ieslēdza visas gaismas, pat lampu pie tāfeles, lai tikai šī vieta nešķistu tik baisa. Likās, ka klasē kļuvis ļoti auksts. Meitene ilgojās, kaut varētu ieslēgt sildītāju. Viņa piegāja pie lielajiem metāla radiatoriem un pataustīja tos. Tie bija karsti. Tomēr viņa drebēja.
Klase bija tukša un neomulīga, un Mo juta, ka vina tomēr nav viena… Meitenei likās, ka vinu kāds vēro.
Protams, mani vēro, viņa nodomāja. Simtiem beigtu radību tajās burkās blenž uz mani, un nemaz nerunāsim par skeletu. Viņa palūkojās uz plauktiem.
Pēkšņi mirušās radības stikla traukos sakustējās. Čūska ar pienbaltajām acīm atritinājās savā burkā. Asakains jūras briesmonis bez sejas peldēja formaldehīdā. Un kaķēns, kas bija miris pirms vairākiem desmitiem gadu, atņirdza zobus un skrāpēja stikla sienu.
Mo aizvēra acis. Tas nenotiek patiesībā, viņa mēģināja sev iestāstīt. Es to tikai iztēlojos. Man nav bail, viņa skaļi paziņoja.
- Labi gan, sacīja kāds, kas stāvēja ēnās pie otrām durvīm. Būt nobiedētam nudien ir riebīgi.
Meitene atcirta: Neviens no skolotājiem tevi pat neatceras.
- Bet tu atceries, sacīja zēns, kas bija visu viņas nelaimju cēlonis.
Meitene paķēra stikla mērglāzi un meta ar to viņam, bet tā tikai sašķīda pret sienu.
- Kā klājas Nikam? Nevs jautāja, it kā nekas nebūtu noticis.
- Tu taču zini, Mo nošņāca. Viņš ar mani nemaz nerunā. Klasē sēž mierīgi, tad iet mājās un mācās. Varbūt pat sācis spēlēties ar rotaļu vilcieniņiem.
- Labi, zēns teica.
- Un tu, Mo turpināja, neesi bijis skolā veselu nedēļu. Tev būs ziepes, Dev Ouven! Vakar skolā bija policija. Viņi tevi meklē.