- Paldies, ka atgādināji, Nevs teica. Kā klājas tavam tēvocim Tamam?
Mo klusēja.
- Zināmā mērā tu esi uzvarējusi, Nevs novilka. Es aizeju no skolas. Citā ziņā tu esi zaudētāja. Vai tevi jebkad ir apsēduši spoki, Morīna Kvillinga? Vai esi baidījusies ielūkoties spogulī, nezinot, vai pretī lūkosies tavas acis? Vai esi sēdējusi tukšā istabā, apzinoties, ka neesi tajā viena? Tas nav patīkami.
- Tu man spokosies? Mo balss trīcēja.
Nevs neatbildēja, tikai lūkojās uz meiteni. Kaut kas klases stūrī nokrakšķēja viņas soma bija nokritusi uz grīdas un viss tās saturs izbiris ārā. Kad Mo atkal palūkojās uz zēnu, viņš bija pazudis. Vai, izsakoties precīzāk, Mo viņu nekur neredzēja.
Meitenes mājupceļš bija ļoti garš un ļoti tumšs.
Zēns un viņa aizbildnis stāvēja kalna galā un lūkojās uz pilsētas gaismām.
- Vai tev joprojām sāp? zēns jautāja.
- Mazliet, aizbildnis atteica. Bet es ātri veseļojos. Drīz vien viss būs kā agrāk.
- Vai tā sadursme ar mašīnu būtu varējusi tevi nogalināt?
Aizbildnis pašūpoja galvu. Protams, tādus kā es var nogalināt, viņš teica, bet nejau ar automašīnu. Es esmu vecs un ļoti sīksts.
Nevs sacīja: Man nebija taisnība, vai ne? Man vajadzēja uzvesties tā, lai neviens mani nepamana. Bet es iesaistījos tā zēna dzīvē, un tas beidzās ar policiju un visām pārējām nepatikšanām. Jo es biju savtīgs.
Sailass sarauca vienu uzaci. Tu nebiji savtīgs. Tu vēlies būt starp savējiem. Tas ir saprotams. Bet dzīvo pasaule ir nežēlīga, un mēs ne vienmēr varam tevi pasargāt. Es gribēju, lai tu esi pilnīgā drošībā, Sailass atzina. Bet cilvēkiem ir tikai viena pilnīgi droša vieta, un tu tur nenokļūsi vēl ilgi, līdz tavi piedzīvojumi nebūs galā. Pēc tam nekam no tā visa nebūs nozīmes.
Nevs pārvilka plaukstu pār Tomasa R. Stouta kapakmeni (1817-1851, Visi, kas viņu pazina, sēro par viņa nāvi), jūtot, kā pirkstos sadrūp sūnas.
- Viņš joprojām ir tur, sacīja Nevs. Vīrs, kurš nogalināja manu pirmo ģimeni. Man vēl daudz jāmācās par cilvēkiem. Vai tu vairs neļausi man iziet no kapsētas?
- Atļaušu. To aizliegt bija kļūda, no kuras mēs abi esam mācījušies.
- Un kā mēs to nokārtosim?
- Mums jādara viss iespējamais, lai tu varētu izzināt pasaules noslēpumus un izlasīt par tiem. Pilsētā ir bibliotēkas. Ir arī citi veidi, kā tikt pie grāmatām. Un ir citas vietas, kur pulcējas dzīvie, piemēram, teātris un kino.
- Kas tas tāds? Kaut kas līdzīgs futbolam? Man patika skatīties, kā viņi skolā spēlē futbolu.
- Futbols. Hm. To parasti spēlē pa dienu, mazliet par agru manai gaumei… sacīja Sailass. Bet Lupesku jaunkundze varētu tevi aizvest uz futbola maču, kad viņa nākamreiz būs kapsētā.
- Man tas patiktu, Nevs sacīja.
Viņi sāka soļot lejup no kalna. Sailass sacīja: Pēdējās nedēļas laikā mēs abi esam atstājuši pasaulē pārāk daudz pēdu. Tevi joprojām meklē, tu taču zini…
To tu sacīji jau iepriekš, Nevs atteica. Kā tu zini? Kas viņi ir? Un ko viņi grib?
Sailass pašūpoja galvu, norādot, ka neko vairs nestāstīs, un pagaidām Nevam bija jāsamierinās ar šādu atbildi.
Četri vīri stāvēja pie nama numur 33 durvīm.
7. NODAĻA Ikviens vīrs Džeks
Pāris pēdējos mēnešus Sailass bija ļoti aizņemts. Viņš pameta kapsētu uz vairākām dienām un pat nedēļām. Ziemassvētku laikā Sailasu aizvietoja Lupesku jaunkundze, un Nevs katru dienu devās pusdienot uz viņas mazo dzīvoklīti Vecpilsētā. Viņa bija aizvedusi zēnu uz futbola maču, kā jau Sailass bija solījis, bet, līdzko sieviete bija nopirkusi Nevam biļeti, viņa pačukstēja, ka dosies atpakaļ uz "veco pasauli", un pieteica, lai Nimeni uzvedas labi. Nimeni bija mīļvārdiņš, kādā Lupesku jaunkundze sauca Nevu.
Tagad gan Sailass, gan Lupesku jaunkundze bija prom, bet Ouvena kungs ar kundzi sēdēja pie Džozija Vortingtona kapa un runāja ar baronetu. Neviens no viņiem neizskatījās laimīgs.
Džozijs Vortingtons sacīja: Jūs gribat teikt, ka viņš nevienam nepateica, kurp dodas un kā lai mēs parūpējamies par bērnu?
Kad Ouveni pašūpoja galvas, Džozijs Vortingtons vaicāja: Un kur viņš ir?
Neviens no Ouveniem nemācēja atbildēt. Sailass nekad nav pazudis uz tik ilgu laiku, sacīja Ouvena kungs. Kad bērns pie mums nonāca, viņš apsolīja, ka te vienmēr būs kāds, kas par zēnu parūpēsies. Viņš apsolīja.
Ouvena kundze piebalsoja: Es baidos, ka ar mūsu Sailasu būs noticis kaut kas slikts. Izskatījās, ka sieviete ir tuvu asarām, bet tās pārvērtās dusmās, kad
vina iesaucās: Tā viņš netiks cauri! Vai vinu nevar
> > i
kaut kā sameklēt un atsaukt atpakaļ?
- Nezinu gan, atteica Džozijs Vortingtons. Bet esmu pārliecināts, ka Sailass ir kapličā atstājis naudu, lai zēnu varētu pabarot.
- Naudu! izsaucās Ouvena kundze. Kāda jēga no naudas?
- Nevam būs vajadzīga nauda, ja viņš gribēs nopirkt ēdienu, iesāka Ouvena kungs, bet sieva viņu pārtrauca.
- Jūs visi esat pār vienu kārti metami! viņa uzkliedza.
Ouvena kundze devās prom no Vortingtona kapa, lai sameklētu dēlu. Viņa atrada zēnu, kā jau bija domājusi, kalna galotnē. Viņš lūkojās uz pilsētu.
- Došu peniju par tavām domām, Ouvena kundze
sacīja.
- Tev nemaz nav penija, Nevs attrauca. Zēnam jau bija četrpadsmit, un viņš bija garāks par māti.
- Man zārkā ir divi, Ouvena kundze teica. Iespējams, tagad tie ir nedaudz apsūbējuši, bet tik un tā joprojām pieder man.
- Es domāju par pasauli, sacīja Nevs. Kā jūs tik droši zināt, ka cilvēks, kas nogalināja manu ģimeni, joprojām ir dzīvs un klīst pa mūsu pilsētu?
- Sailass tā saka, atbildēja Ouvena kundze.
- Bet viņš neatklāj neko vairāk.
- Viņš tev vēl tikai labāko. Tu taču zini.
- Paldies par to pašu, Nevs vienaldzīgi novilka. Kur tad viņš ir?
Ouvena kundze neatbildēja.
Tad Nevs teica: Tu taču redzēji to vīru, kas nogalināja manu ģimeni? Todien, kad jūs mani adoptējāt.
Ouvena kundze pamāja.
- Kāds viņš izskatījās?
- Es galvenokārt skatījos uz tevi… Nu, padomāsim… viņam bija ļoti tumši mati… un viņš iedvesa bailes. Viņam bija asi sejas vaibsti. Viņš vienlaikus izskatījās alkatīgs un naidīgs. Sailass viņu aizdzina.
- Kāpēc Sailass to vīru vienkārši nenogalināja? Nevs nikni jautāja. Viņam vajadzēja to nelieti novākt!
Ouvena kundze uzlika auksto roku Nevam uz plaukstas. Sailass nav nekāds slepkava, Nev, māte teica.
- Ja Sailass būtu to nelieti nogalinājis, es tagad būtu drošībā. Es varētu iet, kur vien vēlos.
- Sailass par šo notikumu zina vairāk nekā tu, vairāk nekā mēs visi. Sailass zina visu par dzīvi un nāvi, Ouvena kundze sacīja. Tas nav tik vienkārši.
- Kāds bija viņa vārds? Nevs gribēja zināt. Tā vīrieša, kas nogalināja manu ģimeni?
- Viņš nepateica. Vismaz ne toreiz.
Nevs pielieca galvu un lūkojās uz māti. Viņa acis bija tik pelēkas kā negaisa mākoņi. Bet tu taču zini, vai ne?
Ouvena kundze tikai noteica: Tu tur neko nevari darīt, Nev.
- Varu gan! Es varu mācīties. Iemācīties visu, kas man jāzina, visu, ko vien varu. Es iemācījos par gūlu vārtiem. Iemācījos Pastaigu Sapņos. Lupesku jaunkundze man iemācīja atšķirt zvaigznājus. Sailass man iemācīja klusumu. Es protu Spokoties. Es protu Izgaist. Es pazīstu katru šīs kapsētas collu.