Ouvena kundze noglāstīja dēla plecu. Kādu dienu… viņa iesāka un saminstinājās. Kādu dienu viņa vairs nespēs zēnu noglāstīt. Kādu dienu viņš dosies prom. Kādu dienu. Tad viņa sacīja: Sailass teica, ka slepkavas vārds bijis Džeks.
Nevs neko neteica, tikai pamāja. Māt?
- Jā, dēliņ?
- Kad Sailass atgriezīsies?
Pusnakts griezīgais vējš pūta no ziemeļiem.
Ouvena kundze vairs nebija dusmīga. Viņa tikai baidījās par dēlu, tāpēc sacīja: Kaut es to zinātu, mīļais… Kaut nu es to zinātu.
Piecpadsmit gadus vecā Skārleta Embera Pērkinsa sēdēja veca autobusa otrajā stāvā, dusmodamās uz visu pasauli. Viņa ienīda vecākus par to, ka tie bija izšķīrušies. Viņa ienīda māti par to, ka viņa bija izlēmusi aizbraukt no Skotijas, un tēvu par to, ka viņam bija vienalga. Meitene dusmojās uz šo pilsētu, kas tik ļoti atšķīrās no Glāzgovas, kur viņa bija uzaugusi. Skārleta zināja, ka atkal un atkal pamanīs vecas, sen aizmirstas vietas un lietas, kas liks viņai justies nelāgi.
Šorīt meitene bija sastrīdējusies ar māti. Glāzgovā man bija draugi! viņa bija teikusi pa pusei kliedzot, pa pusei šņukstot. Es viņus nekad vairs neredzēšu! Un māte bija atbildējusi: Mēs vismaz esam pārcēlušās uz vietu, kur tu jau reiz esi dzīvojusi. Mēs te mitinājāmies, kad tu biji maza!
Es neatceros, atcirta Skārleta. Es taču te nevienu nepazīstu! Ko tu gribi? Lai es eju un atrodu cilvēkus, ar kuriem draudzējos piecu gadu vecumā? Vai to tu vēlies?
Māte atteica: Nu es tevi neaizkavēju.
Skārleta visu dienu skolā bija nikna un joprojām dusmojās. Viņa ienīda šo skolu un visu pasauli, un šobrīd visvairāk viņa ienīda pilsētas sabiedrisko transportu.
Skārletai bija paskaidrots, ka katru dienu pēc mācību beigām 97. autobuss ar galastaciju "Pilsētas centrs" aizvedīs viņu no skolas līdz Akāciju avēnijas galam, kur māte īrēja nelielu dzīvoklīti. Meitene jau pusstundu šajā vējainajā aprīļa dienā stāvēja autobusa pieturā, bet neviens 97. autobuss tā arī nebija parādījies, tāpēc, ieraudzījusi 121. autobusu ar uzrakstu "Pilsētas centrs", viņa iekāpa tajā. Bet krustojumā, kur 97. autobusam vajadzēja pagriezties pa labi, šis autobuss nogriezās pa kreisi, uz Vecpilsētu, tas brauca garām Vecpilsētas dārzam, garām baroneta Džozija Vortingtona statujai un tad devās augšup kalnā, kur abpus ceļam slējās augsti nami, un Skārleta smagi nopūtās, jūtoties ne vairs nikna, bet izmisusi.
Viņa nokāpa pirmajā stāvā, aizgāja līdz autobusa priekšgalam un pamanīja zīmi, kas aizliedz sarunāties ar šoferi, kamēr autobuss brauc. Meitene tomēr sacīja: Atvainojiet, kā lai es nokļūstu Akāciju avēnijā?
Vadītāja liela auguma sieviete, kuras āda bija vēl tumšāka nekā Skārletai, teica: Tev bija jābrauc ar 97. autobusu.
- Bet šis taču arī brauc uz pilsētas centru!
- Jā. Bet, kad nokļūsi šī maršruta galapunktā, tev būs jāiet liels gabals atpakaļ. Sieviete nopūtās. Labāk kāp ārā, ej lejup no kalna, un tur pie pilsētas domes būs autobusa pietura. Iekāp 4. vai 58. autobusā, tie abi brauc uz Akāciju avēniju. Izkāp pie sporta centra, no turienes tavas mājas būs pavisam tuvu. Vai saprati?
- 4. vai 58. autobuss.
- Es tevi izlaidīšu tepat. Tā bija pietura uz pieprasījumu pašā kalna malā, netālu no lieliem dzelzs vārtiem, kas izskatījās drūmi un noraidoši. Skārleta apstājās pie atvērtajām durvīm, un autobusa vadītāja sacīja: Ej vien! Lec ārā! Meitene nokāpa uz melnās ietves, bet autobuss ierēcās un aiztraucās tālāk.
Otrpus mūrim vējš purināja kokus.
Skārleta sāka soļot lejup no kalna tieši tāpēc ir vajadzīgs mobilais telefons, meitene nikni nodomāja. Ja viņa nokavēja kaut par piecām minūtēm, māte ārdījās, bet tik un tā atteicās pirkt Skārletai telefonu. Nu labi. Būs jāpacieš vēl viena bļaustīšanās. Nebija jau ne pirmā, ne pēdējā reize.
Tagad meitene bija nonākusi pie atvērtajiem dzelzs vārtiem. Viņa palūkojās uz tiem…
Dīvaini, Skārleta nomurmināja.
Ir tāds izteiciens dēja vu, kas nozīmē, ka tu jūties tā, it kā jau būtu kaut kur bijis, it kā tu kādu īstu notikumu jau būtu nosapņojis vai pieredzējis. Ar Skārletu jau tā bija gadījies reiz, kad skolotāja klasei stāstīja par ekskursiju, viņa jau zināja, ka brauciens būs uz Invernesu. Citreiz meitenei šķita, ka viņa kaut kur ir redzējusi tieši tā zemē nomestu karoti. Taču šoreiz bija citādi. Tā nebija tikai sajūta, ka viņa te jau ir bijusi. Tas bija pa īstam.
Skārleta iegāja pa atvērtajiem kapsētas vārtiem.
Meitenei ienākot, gaisā uzspurdza melnbaltu un zaigojoši zaļu spalvu rotā tērpta žagata un apmetās īves koka zarā, vērojot ienācēju. Tepat aiz stūra ir baznīca, un tās priekšā ir soliņš, Skārleta domāja un, nogriezušies ap stūri, patiešām pamanīja baznīcu tā bija daudz mazāka nekā viņas atmiņās, maza, draudīgi tumša gotikas stila celtne no pelēkiem akmeņiem un ar asu torņa smaili. Baznīcas priekšā bija noplucis koka soliņš. Skārleta piegāja pie tā un apsēdās, šūpojot kājas kā maza meitenīte.
- Klau! E, klau! viņai aiz muguras kāds uzsauca. Zinu, ka esmu nekaunīgs, bet varbūt tu man varētu palīdzēt… Ēm, man nudien noderētu vēl viens roku pāris, ja tas nav par daudz prasīts…
Skārleta palūkojās apkārt un ieraudzīja vīrieti dzeltenbrūnā lietusmētelī tupam pie kapakmens. Viņš turēja rokā lielu papīra lapu, kuru vējš uzstājīgi pūta prom. Meitene steidzās pie viņa.
- Tikai paturi, lūdzu, vīrs sacīja. Vienu roku te, otru tur. Es zinu, ka tevi apgrūtinu. Esmu no sirds pateicīgs.
Vīrietim blakus zemē bija nolikta cepumu kārba, no kuras viņš izvilka kaut ko līdzīgu vaska krītiņam sveces lielumā un ievingrinātu roku sāka švīkāt ar savu instrumentu pāri papīram.
- Te nu mēs esam, viņš jautri teica, un te nu tā ir… paskat, kāda ložņa! Re, te lejā… laikam tā ir efeja. Viktorijas laikmetā cilvēki mēdza attēlot efejas uz dažādām lietām zini, tas bija varens simbols… Paskat! Tagad vari laist vaļā.
Vīrietis piecēlās un izbrauca pirkstus caur sirmajiem matiem. -Āāā. Vajadzēja gan piecelties. Kājas traki notirpušas, viņš teica. Tā. Vai tagad vari izlasīt?
Kapakmens bija zaļu un dzeltenu ķērpju klāts, tas bija izbalējis un neatšifrējams, bet uz papīra bija palikuši rakstu nospiedumi. Madžella Godspīda, draudzes vecmeita, 1791-1870, Zudusi visiem, tikai ne atmiņām, Skārleta skaļi lasīja.
- Tātad tagad laikam zudusi pavisam, vīrs novilka. Vīrieša mati pakausī bija plāni, viņš nedroši smaidīja un pamirkšķināja meitenei aiz mazo, apaļo briļļu stikliem, tā izskatoties pēc draudzīgas pūces.
Uz papīra nokrita liela lietus lāse, un viņš steigšus to sarullēja un paķēra arī krītiņu kārbu. Nokrita vēl vairākas lāses, tāpēc Skārleta satvēra portfeli, ko vīrietis bija atstājis pie tuvākā kapakmens, un sekoja sirmajam kungam uz baznīcas lieveni, kur lietus nevarēja viņus samērcēt.
- Liels paldies, vīrs teica. Domāju, ka nelīs ilgi. Laika prognozes šai pēcpusdienai solīja pārsvarā saulainu laiku.
It kā atbildot viņa izteiktajam paredzējumam, atlidoja auksta vēja brāzma un lietus sāka kapāt zemi.
- Es zinu, ko tu domā, kapakmeņu eksperts sacīja Skārletai.
- Tiešām? meitene teica, jo patiesībā viņa domāja: Mamma mani nositīs.
- Tu prāto, vai šī ir baznīca vai kapliča. Atbilde ir tāda, ka šeit patiešām bijusi maza baznīciņa un vecākā kapsētas daļa atradusies baznīcas pagalmā. Tas bija sen, iespējams, astotajā vai devītajā gadsimtā. Kopš tā laika baznīca vairākkārt tika pārbūvēta un paplašināta. Bet pēc 1820. gada ugunsgrēka visi nosprieda, ka šī baznīca ir par mazu, lai to vēl izmantotu. Apkaimes cilvēki gāja uz Svētā Danstona baznīcu centrālajā ciema laukumā, tā bija kļuvusi par draudzes mājvietu, un, kad šī vieta bija jāatjauno, viņi to pārvērta par kapliču, saglabājot daudzus sākotnējos akcentus. Runā, ka logu vitrāžas esot oriģinālas.