- Patiesībā, Skārleta iejaucās, es domāju, ka māte mani nositīs. Es iekāpu nepareizā autobusā un esmu tik ļoti aizkavējusies…
- Ak Dievs, nabaga bērns, sacīja sirmais kungs.
- Es dzīvoju tepat, pāris kvartālu tālāk. Ja tu pagaidītu… To teicis, viņš iespieda portfeli un krītiņu kārbu, un saritināto papīra rulli meitenei rokās un, plecus uzrāvis un slēpjoties no lietus, metās uz vārtiem.. Pēc pāris minūtēm meitene ieraudzīja mašīnas gaismas un sadzirdēja auto taures skaņas.
Skārleta pieskrēja pie vārtiem, kur viņa pamanīja mašīnu vecu Mini. Vīrietis, ar kuru viņa bija pļāpājusi, sēdēja pie stūres. Viņš atvēra logu.
- Nāc nu, viņš teica. Kurp man tevi aizvest?
Skārleta stāvēja uz ceļa, lietum līstot aiz apkakles.
- Es nekāpju svešās automašīnās, viņa teica.
- Prātīgi, kapakmeņu eksperts teica. Bet visu pamazām. Ēm, noliec tās mantas uz aizmugures sēdekļa, lai nesamirkst. Vīrs atvēra aizmugures durvis un meitene sakārtoja visu kapakmeņu kopēšanas aprīkojumu uz sēdekļa, cik labi vien prata. Tagad tā, vīrietis turpināja, tu vari piezvanīt savai mātei no mana telefona un nosaukt manas automašīnas numuru. Vari zvanīt no mašīnas, citādi galīgi izmirksi.
Skārleta vilcinājās. Lietus bija samērcējis viņas matus un apģērbu. Bija auksts.
Vīrietis pasniedza viņai savu mobilo telefonu. Skārleta palūkojās uz to. Meitene saprata, ka patiesībā viņa vairāk baidās zvanīt mātei nekā kāpt vecā vīra automašīnā. Es varu piezvanīt arī policijai, vai ne? viņa teica.
- Protams, vari. Tu vari iet mājās kājām. Tu vari piezvanīt mātei un palūgt, lai viņa atbrauc tev pakaļ.
Skārleta apsēdās pasažiera sēdeklī un aizvēra durvis, joprojām turot rokā telefonu.
- Kur tu dzīvo? vīrietis jautāja.
- Jums nudien nav tā jāpūlas… aizvediet mani tikai līdz autobusa pieturai…
- Es aizvedīšu tevi mājās. Kāda ir tava adrese?
- Akāciju avēnija 102a. Manas mājas ir netālu no lielā ceļa, aiz sporta centra…
- Tu nu gan esi nomaldījusies, vai ne? Nu labi. Tūlīt aizvedīsim tevi mājās. Viņš atlaida rokas bremzi, apgrieza mašīnu un brauca lejup no kalna.
- Vai tu jau sen te dzīvo? sirmais kungs jautāja.
- Nē. Mēs pārcēlāmies neilgi pēc Ziemassvētkiem. Bet es te dzīvoju līdz piecu gadu vecumam.
- Man jau likās, ka tev ir neparasts akcents…
- Mēs desmit gadus dzīvojām Skotijā. Tur visi tā runāja, tur es iederējos, bet šeit izceļos kā baltais zvirbulis. Skārleta centās to pateikt kā joku, bet pēc joka tas nepavisam neizklausījās. Tas skanēja nevis jautri, bet rūgti.
Virs aizbrauca uz Akāciju avēniju, novietoja mašīnu mājas priekšā un tad uzstāja, ka pavadīs meiteni līdz dzīvoklim. Kad Skārletas māte atvēra durvis, viņš teica: Briesmīgi atvainojos, bet es atļāvos atvest jūsu meitu uz mājām. Jāatzīst, ka esat viņu labi mācījusi nekāpt svešās automašīnās. Bet ārā tik stipri lija, un viņa nepareizā autobusā bija aizbraukusi uz otru pilsētas malu. Tik tiešām bija apmaldījusies. Ceru, ka jūsu sirds dāvās piedošanu. Piedodiet viņai. Un, ēm, man.
Skārleta gaidīja, ka māte sāks kliegt, bet bija pārsteigta un atvieglota, ka viņa tikai sacīja: mūsdienās esot jābūt piesardzīgiem. Skārletas māte jautāja, vai Ēm kungs esot skolotājs un vai viņš vēlētos tasi tējas.
Ēm kungs atteica, ka viņa īstais uzvārds ir Frosts, bet lai viņu saucot par Džeju, un Pērkinsa kundze savukārt pasmaidīja un atteica, lai saucot viņu par Nūnu, un uzlika vārīties tējkannu.
Pie tējas krūzes Skārleta pastāstīja mātei par piedzīvojumu ar nepareizo autobusu, par to, kā bija iemaldījusies kapsētā un satikusi Frosta kungu pie mazās baznīcinas.
Pērkinsa kundze ar blīkški nometa krūzīti.
Viņi sēdēja ap virtuves galdu, tāpēc krūzīte nekur tālu nenokrita, tā pat nesaplīsa, tikai tēja gan izlija. Pērkinsa kundze atvainojās un aizsteidzās pēc lupatas, lai tēju saslaucītu.
Tad viņa jautāja: Vecpilsētas kapsētā?
- Es turpat netālu dzīvoju, Frosta kungs paskaidroja. Kopēju kapakmeņu uzrakstus. Jūs taču zināt, ka tagad kapsēta ir dabas rezervāts?
Pērkinsa kundze atteica: Es zinu, un saknieba lūpas. Pēc brīža viņa ledusaukstā tonī piebilda: Liels paldies, ka atvedāt Skārletu mājās, Frosta kungs! Manuprāt, būtu labāk, ja jūs tagad ietu.
- Cik negaidīti, Frosta kungs draudzīgi teica.
- Es nudien negribēju aizskart jūsu jūtas. Ko es tādu pateicu? Kapakmeņu uzrakstu kopēšana ir daļa no vietējā vēstures projekta, nav jau tā, ka es tur izraktu kaulus vai kaut ko tamlīdzīgu…
Neilgu brīdi Skārletai likās, ka māte tūlīt sitīs Frosta kungam, kurš izskatījās noraizējies. Bet Pērkinsa kundze tikai papurināja galvu un teica: Atvainojiet, vecs ģimenes stāsts. Tā nav jūsu vaina, un, mēģinot visu vērst par labu, piebilda: Ziniet, Skārleta mēdza spēlēties tajā kapsētā, kad bija maza. Tas bija pirms desmit gadiem. Viņai pat bija iedomu draugs, kāds mazs zēns, vārdā Neviens.
Frosta kungs pasmaidīja. Mazs spociņš?
- Nē, man tā nešķiet. Tas puika tur vienkārši dzīvoja. Skārleta pat norādīja, kurā kapā. Tad jau laikam viņš bija spoks. Vai atceries, mīļā?
Skārleta pašūpoja galvu. Laikam biju dīvains bērns, viņa sacīja.
- Man gan tā nešķiet, ēm, sacīja Frosta kungs.
- Tu esi uzaudzinājusi labu meiteni, Nūna. Paldies par tēju! Es allaž priecājos par jauniem draugiem.
Bet tagad gan man jāiet. Jāpagatavo vakariņas un pēc tam jādodas uz vietējās Vēsturnieku savienības tikšanos.
- Jūs pats gatavojat vakariņas? jautāja Pērkinsa kundze.
- Jā. Patiesībā jau tikai uzsildīšu saldētos produktus. Esmu mikroviļņu krāsns pavēlnieks. Gatavoju vienai personai. Dzīvoju viens. Tāds iesīkstējis vecpuisis. Parasti visi uzskata, ka esmu gejs, bet es tikai neesmu saticis īsto sievieti. Tobrīd sirmais vēsturnieks izskatījās mazliet skumjš.
Pērkinsa kundze, kam patiesībā nemaz nepatika stāvēt pie plīts, paziņoja, ka nedēļas nogalēs viņa vienmēr pagatavojot pārāk daudz ēdiena. Kad Frosta kungs devās prom, Skārleta dzirdēja, ka viņš apsolās sestdienas vakarā atnākt uz vakariņām.
Kad Pērkinsa kundze atgriezās istabā, vienīgais, ko viņa meitai sacīja, bija: Ceru, ka esi izpildījusi mājasdarbus.
Skārleta domāja par tās pēcpusdienas notikumiem, vakarā guļot gultā un klausoties automašīnu dūkoņā aiz loga. Bērnībā viņa bija staigājusi pa to kapsētu. Tieši tāpēc viss šķita tik pazīstams.
Meitene mēģināja atcerēties un iztēloties, kā toreiz bija, un tad iemiga, bet sapņos joprojām staigāja pa kapsētu. Bija nakts, bet viņa redzēja visu skaidri kā dienā. Skārleta bija nonākusi kalna malā. Tur stāvēja viņas vecuma zēns un lūkojās uz pilsētu.
- Zēn? Ko tu dari? Skārleta vaicāja.
Viņš palūkojās apkārt, it kā meiteni nemaz nebūtu pamanījis. Kas runā? viņš jautāja un tad iesaucās:
- Ak, tagad es tevi redzu! Vai tu pieproti Pastaigu Sapņos? Man šķiet, ka es sapņoju, meitene teica.
- Nejau to es domāju, zēns sacīja. Sveika, mani sauc Nevs.