- Es esmu Skārleta, meitene attrauca.
Viņš vēlreiz palūkojās uz meiteni, it kā tikko būtu viņu ieraudzījis. Protams, tā esi tu! Man jau šķita, ka izskaties pazīstama. Tu šodien biji kapsētā kopā ar to vīru, kas kopēja kapakmeņu uzrakstus.
- Tas bija Frosta kungs, meitene paskaidroja,
- viņš ir patiešām jauks, atveda mani mājās. Tad viņa jautāja: Vai tu mūs redzēji?
- Jā. Es zinu visu, kas notiek kapsētā.
- Kāpēc tevi sauc par Nevu? meitene taujāja.
- Tas ir saīsinājums no Neviens.
- Nu, protams! Skārleta izsaucās. Re, par ko es sapņoju! Tu esi mans bērnības iedomu draugs, tikai tagad arī tu esi izaudzis.
Viņš pamāja.
Zēns bija garāks par viņu. Viņam mugurā bija kaut kas pelēks, Skārleta nebūtu varējusi pateikt, tieši kas. Viņa mati bija pārāk gari, un meitene nodomāja, ka viņš kādu laiku nav bijis pie friziera.
Zēns teica: Tu biji ļoti drosmīga. Mēs nokāpām lejā kalnā un satikām Purpura Vīru un Slīru.
Skārletai šķita, ka prātā paveras kādi vārti un pa tiem brāžas atmiņas kā tumšs spilgtu tēlu virpulis…
Es atceros! iesaucās Skārleta. Taču šie vārdi izskanēja guļamistabas mēmajā tumsā, un atbilde bija tikai attāla kravas mašīnas rūkoņa, kas aiztraucās naktī.
* * *
Neva pārtikas krājumi tika uzglabāti kapličā un dažos vēsākajos kapos, velvēs un mauzolejos. Sailass par to bija parūpējies. Viņš bija sagādājis pārtiku vismaz diviem mēnešiem, tāpēc zēnam nebija nekādas vajadzības pamest kapsētu.
Nevam pietrūka tās dzīves, kas mutuļoja aiz kapsētas vārtiem, bet viņš zināja, ka ārpasaule viņam nav droša. Vēl ne. Tomēr kapsēta bija viņa pasaule un viņa karaļvalsts, un viņš ar to lepojās un mīlēja tik stipri, cik vien stipri četrpadsmit gadus vecs zēns spēj kaut ko mīlēt.
Un tomēr…
Kapsētā neviens nemainījās. Bērni, ar kuriem Nevs bija kādreiz rotaļājies, tā arī palika mazi; Fortinbrass Bārtlebijs, kas reiz bija Neva labākais draugs, tagad bija četrus vai piecus gadus par viņu jaunāks, un viņiem ar katru tikšanās reizi bija arvien mazāk, par ko runāt. Takerijs Porrindžers, kurš bija vienā vecumā ar Nevu, viņam patika daudz labāk. Zēni mēdza vakaros pļāpāt, un Takerijs stāstīja Nevam par visām likstām, kādas bija atgadījušās ar viņa draugiem. Parasti šie stāsti beidzās ar to, ka zēnus pakāra, lai gan viņi ne pie kā nebija vainīgi, bet dažreiz viņus nosūtīja uz amerikāņu kolonijām un pieteica neatgriezties, citādi viņus pakārs.
Liza Hempstoka, kas pēdējos sešus gadus Nevam bija laba draudzene, bija kļuvusi pavisam savāda viņa bieži vien nebija atrodama, kad Nevs devās apciemot nātrēm aizaugušo lauku, un tajās retajās reizēs, kad ragana ar zēnu sastapās, viņa bija viegli aizkaitināma, kašķīga un pat rupja.
Nevs par to pastāstīja Ouvena kungam, un pēc īsa pārdomu brīža tēvs teica: Liza uzvedas kā jau sieviete. Viņai tu patiki kā bērns, bet tagad esi kļuvis par jaunu vīrieti. Es atceros, ka bērnībā katru dienu rotaļājos ar kādu meitenīti pie pīļu dīķa, bet, kad viņai apritēja piecpadsmit, viņa man iesvieda ar ābolu, un mēs nepārmijām ne vārda, līdz es kļuvu septiņpadsmit gadus vecs.
Ouvena kundze nošņaukājās. Tas bija bumbieris, viņa teica. Un es ar tevi sāku runāt ātrāk, jo mēs dejojām tava brālēna Neda kāzās, un tās notika divas dienas pēc tavas sešpadsmitās dzimšanas dienas.
Ouvena kungs noteica: Protams, tev taisnība, mīļā, taču piemiedza Nevam ar aci, liekot saprast, ka nepiekrīt sievai, un mēmi nočukstēja "septiņpadsmit", lai pierādītu, ka tā patiešām bija.
Nevs nebija atradis nevienu draugu dzīvo pasaulē, jo, cik zēns atcerējās no savām īsajām skolas gaitām, pazīšanās ar dzīvajiem solīja tikai nepatikšanas. Tomēr viņš bija paturējis prātā Skārletu, ilgojies pēc viņas, kad meitene pārcēlās, un tad samierinājies, ka nekad vairs viņu nesatiks. Bet tagad Skārleta bija atnākusi uz kapsētu, taču viņš nebija meiteni pazinis.
Nevs klaiņoja pa efeju un koku biežņu, kas padarīja kapsētas ziemeļrietumu pusi ļoti bīstamu. Zīmes brīdināja apmeklētājus turēties no šīs vietas pa gabalu, bet tās nemaz nebija vajadzīgas. Te bija ļoti neomulīgi un drūmi. Sī vieta sākās tūlīt aiz Ēģiptiešu gatves un Ēģiptiešu sienas, aiz kuras atdusējās mirušie. Gandrīz simts gadus kapsētas ziemeļrietumos bija valdījusi daba, kapakmeņi te bija sagāzušies, apbedījumi aizauguši un pazuduši zem efeju un pērno lapu mudžekļa. Taciņas vairs nebija saskatāmas.
Zēns soļoja pavisam uzmanīgi. Viņš šo vietu labi pazina un zināja, ka te var būt ļoti bīstami.
Deviņu gadu vecumā Nevs bija pētījis šo kapsētas stūri, kad zeme zem viņa kājām iegruva un viņš iegāzās divdesmit pēdu dziļā bedrē. Kaps bija izrakts tik dziļš, lai te varētu ievietot vairākus zārkus, bet pie tā nebija pieminekļa, un kapa bedrē atradās tikai viens zārks, kurā mitinājās visnotaļ interesants dakteris, vārdā Karstērs. Viņš, šķita, priecājās par Neva negaidīto ierašanos un uzstāja, ka vēlas pārbaudīt viņa plaukstas locītavu (Nevs to bija izmežģījis, kritienā mēģinot pieķerties pie saknes), un tikai pēc šīs apskates viņu varēja pierunāt aiziet sameklēt palīgus, lai dabūtu zēnu laukā.
Nevs tagad lauzās caur aizaugušo ziemeļrietumu kapsētas daļu, kas slēpās kritušo lapu kaudzēs un efeju tīklos, kur savas alas iekārtoja lapsas un uz garāmgājējiem akli noraudzījās krituši marmora eņģeļi. Viņam bija jāparunā ar dzejnieku.
Dzejnieka vārds bija Nehemijs Trots, un viņa zaļumos slīgstošais kapakmens vēstīja:
šeit atdusas NEHEMIJS TROTS DZEJNIEKS 1741-1774
PIRMS NĀVES GULBIS DZIED SKAISTĀKO DZIESMU
Nevs uzsauca: Trota kungs? Vai drīkstu lūgt jums padomu?
Nehemijs Trots plati pasmaidīja. Protams, manu zēn! Pat karaļi allaž ir uzklausījuši dzejniekus! Kādu ziedi… nē, kādu balzamu lai es leju uz tavām brūcēm?
Patiesībā man nekas nesāp. Es tikai… Ir viena meitene, kuru es reiz pazinu, un tagad nesaprotu, vai man vajadzētu viņu uzmeklēt vai labāk ne…
Nehemijs Trots izslējās pilnā augumā, tik un tā būdams mazāks par Nevu, un, piespiedis rokas pie sirds, izsaucās: Ak! Ej pie viņas un iekaro viņu! Sauc viņu par savu Terpsihoru, par savu Eho un
Klitaimnestru! Tev jāsaraksta viņai dzejoļi, varenas slavas dziesmas to es tev palīdzēšu paveikt -, un tikai tā tu iekarosi viņas sirdi!
- Man nemaz nevajag iekarot viņas sirdi. Viņa nav mana mūža mīlestība, Nevs sacīja. Man tikai patīk ar viņu parunāt.
- No visiem cilvēka orgāniem, sacīja dzejnieks, mēle ir pats izcilākais. Jo tā izjūt gan saldo vīnu, gan rūgto indi, mēs ar to izsakām gan maigus, gan bargus vārdus. Ej pie viņas! Parunā ar viņu!
- Man laikam nevajadzētu.
- Vajadzētu gan, jaunskungs! Tev tas jādara! Kad viss būs laimīgi beidzies, es par jums sacerēšu dzejoli.
- Bet, ja es Kļūšu Redzams vienam cilvēkam, tad arī citiem būs vieglāk mani saskatīt.
Nehemijs Trots sacīja: Ak, ieklausies manos vārdos, jauno Leander, jauno varoni, jauno Aleksandr! Ja tu neuzdrošināsies, tad, kad tavas dienas būs galā, tā arī neko nebūsi sasniedzis.
Prātīgi teikts, Nevs nodomāja, būdams apmierināts, ka bija iedomājies lūgt padomu dzejniekam. Patiešām, viņš domāja, ja es nevaru uzticēties dzejnieka padomam, kam tad lai uzticos ? Tas viņam atgādināja vēl kaut ko…
- Trota kungs, Nevs teica, pastāstiet par atriebību.
- Tas ir mielasts, ko vislabāk baudīt aukstu, noskandēja Nehemijs Trots. Nekad neatriebies dusmu karstumā! Nogaidi līdz pienācīgam brīdim. Rakumu ielā dzīvoja kāds reportieris O'Līrijs piebildīšu, ka pēc tautības viņš bija īrs, kuram pietika nekaunības uzrakstīt par manu pirmo, nelielo dzejoļu krājumu Goda džentlmeņiem veltīts skaistu rindu pušķis, ka tie esot mazvērtīgi skaitāmpantiņi un ka papīru, uz kura tie nodrukāti, labāk būtu bijis izmantot… Nē, es nevaru to stāstīt. Labāk pieņemsim, ka tas bija ļoti neglīts teiciens.