- Bet jūs taču viņam atriebāties? Nevs ziņkārīgi prašņāja.
- Viņam un visai vina varzai! Jā, mana atriebes stunda pienāca, Ouvena jaunskungs, un tā bija barga. Es uzrakstīju vēstuli, kuru pienagloju pie visu Londonas izdevniecību ēkām, kurās strādāja šādi skribenti. Es paskaidroju, ka, ņemot vērā šādu nekaunību pret daiļajām mākslām, turpmāk rakstīšu nevis viņiem, bet pats sev un nākamībai un savas dzīves laikā nepublicēšu vairs nevienu dzejoli. Testamentā atstāju skaidru norādi, ka visi dzejoļi jāapglabā kopā ar mani un tie nekādā gadījumā nedrīkst tik publicēti. Es zināju, ka nākamās paaudzes sapratīs, cik esmu ģeniāls un cik daudzi izcili dzejoļi ir gājuši zudībā, un tad mans zārks tiks izrakts un dzejoļi izņemti no manām sastingušajām rokām, lai tiktu publicēti visiem par prieku un baudījumu. Ir tik smagi būt priekšā savam laikam…
- Tātad toreiz, kad jūs nomirāt, viņi izraka jūsu zārku un nopublicēja dzejoļus?
- Nē, vēl ne. Bet laika ir gana. īstajai paaudzei vēl jānāk.
- Tātad… Tā bija jūsu atriebība?
- Jā. Varena un nudien viltīga.
- Njā, Nevs novilka.
- Vislabāk. Pasniegt. Aukstu, Nehemijs Trots lepni noskaldīja.
Nevs devās prom no ziemeļrietumu kapsētas stūra, pa Ēģiptiešu gatvi atgriezās uz ierastajiem celiņiem un, iestājoties krēslai, gāja uz veco kapliču ne jau cerot, ka Sailass varētu būt atgriezies no ceļojumiem, bet tāpēc, ka visu savu mūžu bija pieradis līdz ar krēslu doties turp. Viņam šāds dienas ritms patika. Turklāt zēns bija izsalcis.
Nevs ieslīdēja pa kapličas durvīm un nokāpa lejā. Pastūmis malā kasti ar mitriem, veciem draudzes papīriem, viņš paņēma apelsīnu sulas paku, ābolu, sausiņus un siera gabalu un to visu notiesāja, prātojot, kā labāk sameklēt Skārletu. Viņš dosies Pastaigā Sapnī, ja reiz viņa tā bija ieradusies pati…
Nevs izgāja ārā, lai pasēdētu uz pelēkā koka soliņa, kad pamanīja kaut ko neparastu un saminstinājās. Tur jau kāds bija, sēdēja pie kapličas un lasīja žurnālu.
Nevs Izgaisa, kļūdams par daļu no kapsētas, ne nozīmīgāks par ēnu vai krūmu.
Tomēr viņa palūkojās augšup. Meitene skatījās tieši uz zēnu un jautāja: Nev? Vai tas esi tu?
Zēns kādu brīdi klusēja un tad vaicāja: Kāpēc tu vari mani redzēt?
- Gandrīz jau palaidu tevi garām. Sākumā domāju, ka tur ir tikai ēna. Bet tu izskaties tieši tāpat kā manā sapnī. Un tad tu it kā ieslīdēji manā redzeslaukā.
Nevs piegāja pie soliņa un sacīja: Vai tu patiešām vari kaut ko salasīt? Nav par tumšu?
Skārleta aizvēra žurnālu un sacīja: Tas ir dīvaini. Varbūt šķiet, ka ir pārāk tumšs, bet es varu visu salasīt.
-Vai tu… zēns iesāka, īsti nezinot, ko vēlas pavaicāt. Vai tu šeit esi viena?
Meitene pamāja. Pēc skolas palīdzēju Frosta kungam ar dažiem kapakmeņiem. Tad es viņam pateicu, ka gribu te pasēdēt un padomāt. Apsolīju, ka pēc tam iedzeršu pie viņa tasi tējas. Viņš mani aizvedīs mājās. Frosta kungs man pat nejautāja, kāpēc. Tikai sacīja, ka arī viņam patīkot sēdēt kapsētā, ka, viņaprāt, tā esot pati mierīgākā vieta uz zemes virsas. Pēc tam Skārleta jautāja: Vai es varu tevi apskaut?
- Vai tu to gribi? Nevs jautāja. -Jā.
- Nu tad, zēns kādu brīdi padomāja, man nav iebildumu.
- Vai tad manas rokas neizslīdēs tev cauri vai kaut kā tamlīdzīgi? Tu patiešām tur esi?
- Nu, es neesmu caurspīdīgs, zēns teica, un Skārleta apķērās viņam ap kaklu un tik cieši apskāva, ka Nevs tik tikko varēja paelpot. Sāp, viņš protestēja.
Meitene palaida viņu vaļā. Piedod.
- Nē, tas bija jauki. Tikai… Tu saspiedi mani ciešāk, nekā es biju domājis.
- Es tikai gribēju pārliecināties, ka tu esi īsts. Visus šos gadus biju domājusi, ka tu eksistē tikai manā prātā. Tad es kaut kā par tevi aizmirsu. Tomēr nebiju tevi izdomājusi, un tu esi atpakaļ, tu esi gan manās atmiņās, gan šajā pasaulē.
Nevs pasmaidīja un sacīja: Tev tolaik bija tāds spilgti oranžs mētelis, un ikreiz, kad redzēju tādu krāsu, vienmēr domāju par tevi. Tagad jau laikam tev tā mēteļa vairs nav…
- Nē, meitene attrauca. Jau sen nav. Tas man būtu par mazu.
- Nūjā, Nevs novilka, protams.
- Man tagad jāiet mājās, Skārleta sacīja. Bet šķiet, ka nedēļas nogalē es varētu atnākt. Redzot Neva sejas izteiksmi, viņa piebilda: Šodien ir trešdiena.
- Es priecātos.
Meitene pagriezās, lai ietu prom, un tad sacīja: Kā es tevi nākamreiz atradīšu?
- Es atradīšu tevi, Nevs pārliecinoši teica. Neuztraucies. Paliec vienatnē, un es tevi atradīšu.
Meitene pamāja un prom bija.
Nevs devās atpakaļ kapsētā un uzkāpa kalnā līdz Frobišera mauzolejam. Viņš negāja iekšā. Zēns uzkāpa pa mauzoleja sienu, par kāju atbalstu izmantojot resnos efeju stumbrus, un uzlīda uz akmens jumta, kur apsēdās un lūkojās uz pasauli aiz kapsētas robežām, un atcerējās, cik cieši Skārleta bija viņu apskāvusi un cik droši viņš tobrīd bija juties. Nevs prātoja, cik patīkami būtu bez bailēm staigāt ārpus kapsētas, tomēr viņš bija laimīgs, ka var būt savas mazās pasaules pavēlnieks.
Skārleta teica, ka nevēlas ne tēju, ne šokolādes cepumus. Frosta kungs bija noraizējies.
- Nudien, viņš novilka, tu izskaties tā, it kā būtu redzējusi spoku. Nu, kapsēta jau arī ir labākā vieta, kur spoku sastapt, ja vien tāds ir tavs nodoms, ēm… Reiz man bija tante, kura apgalvoja, ka viņas papagailim spokojas. Tas bija Dienvidamerikas makao, tas papagailis. Tante pati bija arhitekte. Tā arī neko tuvāk neuzzināju.
- Ar mani viss kārtībā, Skārleta teica. Tikai šī bija gara diena.
- Tādā gadījumā es aizvedīšu tevi mājās. Vai tev ir kāda nojausma, kas te rakstīts? Jau pusstundu mēģinu atšifrēt. Frosta kungs norādīja uz papīru, uz kura bija kapakmens nospiedumi. Papīrs bija novietots uz galda, un visos četros lapas stūros bija noliktas ievārījuma burkas. Vai te varētu būt rakstīts Gledstons? Varbūt kāds premjerministra radinieks. Es nevaru izlasīt neko citu.
- Diemžēl es arī ne, Skārleta teica. Bet sestdien paskatīšos vēlreiz.
- Vai māte tev atļaus?
- Viņa teica, ka no rīta pati mani atvedīs šurp. Pēc tam viņai jābrauc iepirkties. Māte grib pusdienās pagatavot vistas cepeti.
- Vai varētu gadīties, ka viņa pagatavos arī ceptus kartupeļus? Frosta kungs cerīgi vaicāja.
- Manuprāt, jā.
Frosta kungs izskatījās sajūsmināts. Viņš sacīja:
- Es negribētu sagādāt liekas rūpes.
- Viņai patīk gatavot, Skārleta godīgi atbildēja.
- Paldies, ka piekritāt aizvest mani mājās.
- Vienmēr laipni, Frosta kungs atteica. Viņi nokāpa pa Frosta kunga mājas augstajām, šaurajām kāpnēm līdz nelielajam priekšnamam.
Krakovā, Vāveles kalnā atrodas Pūķa alas, kas šādi nosauktas par godu sensenos laikos dzīvojušam pūķim. Sīs alas zina visi tūristi, tajās viņiem ir atļauts ieiet. Bet zem šīm alām ir vēl citas, par kurām tūristiem nav ne jausmas un kurās viņi nav aicināti ienākt. Šīs alas plešas dziļi pazemē, un tās ir neapdzīvotas.
Sailass devās lejup pirmais, viņam sekoja Lupesku jaunkundze pelēkā suņa veidolā, uzmanīgi liekot lielās ķepas Sailasa pēdās. Aiz viņiem nāca Kandars, Asīrijas mūmija ar vareniem ērgļa spārniem un rubīnsarkanām acīm. Viņš rokās turēja sivēnu.