Sākumā viņi bija četri, bet tad pazaudēja Hāronu vienā no augšējām alām, kur šis ifrīts, būdams tikpat pašpārliecināts kā visi viņa rases pārstāvji, bija nogriezies vietā, kuru norobežoja trīs nospodrināti bronzas spoguļi, un pēc mirkļa viņu aprija bronzas krāsas gaismas. Pēc tam ifrīts bija redzams vairs tikai spoguļos, bet ne reālajā pasaulē. Viņa ugunīgās acis bija plaši ieplestas un lūpas kustējās, it kā saucot, lai pārējie glābjas un tālāk iet ļoti piesardzīgi, un tad viņš izzuda.
Sailass, kuru spoguļi nekādi neietekmēja, bija apklājis vienu no tiem ar savu mēteli, lai vēl kāds neiekristu šajās lamatās.
- Tagad mēs esam palikuši trīs, Sailass sacīja.
- Un sivēns, Kandars piebilda.
- Kāpēc? Lupesku jaunkundze jautāja ar vilka mēli caur vilka zobiem. Kāpēc mums vajadzīgs sivēns?
- Tas nes veiksmi, Kandars paskaidroja.
Lupesku jaunkundze nepārliecinoši norūcās.
- Vai Hāronam bija sivēns? Kandars jautāja, it kā tas visu izskaidrotu.
- Kuš, Sailass teica. Viņi nāk. Pēc skaņas spriežot, viņu ir daudz.
- Lai tikai nāk, Kandars attrauca.
Lupesku jaunkundzei uz skausta sacēlās spalva. Viņa neko neteica, bet bija gatava cīņai, un tikai ar milzu piepūli viņai izdevās sevi apvaldīt, lai nepaceltu galvu un neiegaudotos.
- Te ir skaisti, Skārleta sacīja.
- Jā, Nevs piekrita.
- Tātad tavu ģimeni nogalināja? meitene jautāja. Vai kāds zina, kurš to izdarīja?
- Nē. Vismaz es nezinu. Mans aizbildnis tikai saka, ka tas vīrs, kurš to izdarīja, joprojām ir dzīvs, un apsolīja kādu dienu izstāstīt visu, ko zina.
- Kādu dienu?
- Kad es būšu gatavs.
- No kā viņš baidās? Ka tu paķersi šauteni un metīsies atriebties cilvēkam, kas nogalināja tavu ģimeni?
Nevs nopietni palūkojās uz meiteni. Protams, viņš teica. Nu, nejau ar šauteni, bet… jā. Kaut kā tā.
- Tu joko!
Nevs neatbildēja, tikai cieši saknieba lūpas un pašūpoja galvu. Tad viņš teica: Es nejokoju.
Bija skaists, saulains sestdienas rīts. Viņi bija pagājuši garām Ēģiptiešu gatvei, kur saule vairs tik spoži nespīdēja, un stāvēja zem augstām priedēm un araukārijām.
- Vai tavs aizbildnis arī ir miris?
- Par viņu es nedrīkstu runāt, zēns atteica.
Skārleta izskatījās sāpināta. Pat ar mani ne?
- Pat ar tevi ne.
- Nu tad lai tā būtu.
Nevs teica: Klau, man nudien žēl, es negribēju… Un tieši tobrīd Skārleta sacīja: Es apsolīju Frosta kungam, ka nebūšu ilgi. Man jāiet atpakaļ.
- Skaidrs, sacīja Nevs, baiļodamies, ka ir meiteni apvainojis, bet nezinādams, ko pateikt, lai vērstu visu par labu.
Viņš noskatījās, kā Skārleta soļo pa taciņu uz kapličas pusi. Pazīstama meitenes balss ar izsmieklu sacīja: Paskatieties tik uz viņu! Mis Pilnība! Bet pašu runātāju nekur neredzēja.
Nevs, jūtoties savādi, devās atpakaļ pa Ēģiptiešu gatvi. Lilibetas un Violetas jaunkundzes bija atļāvušas viņam noglabāt kasti ar vecām grāmatām viņu kapā, un zēns izlēma sameklēt kaut ko lasāmu.
Skārleta palīdzēja Frosta kungam ar kapakmeņu gravējumu kopēšanu līdz pusdienlaikam, un tad viņi devās otrajās brokastīs. Pateicībā par darbu Frosta kungs piedāvāja meitenei nopirkt zivis un kartupeļus, un viņi devās lejup pa kalnu uz tuvējo ātrās apkalpošanas veikalu. Tad abi nāca atpakaļ uz kapsētu, ēzdami karstus kartupeļus un ceptu zivi, kas mirdzēja no etiķa un sāls. Sis gardais ēdiens bija glīti iesaiņots papīra maisiņos.
Skārleta pēkšņi ievaicājās: Ja jūs gribētu kaut ko uzzināt par slepkavību, kur jūs meklētu? Internetā es jau skatījos…
- Ēm… Atkarīgs no daudz kā… par kādu slepkavību mēs runājam?
- Manuprāt, tā notikusi šajā pilsētā pirms trīspadsmit vai četrpadsmit gadiem. Te tika nogalināta kāda ģimene.
- Sasodīts, Frosta kungs novilka. Tas patiešām ir noticis?
- Jā. Vai ar jums viss kārtībā?
- Ne gluži… Tas ir dīvaini, kad kaut kas tāds notiek tavā dzimtajā pilsētā. Par to pat domāt negribas. Ka te varēja notikt kaut kas tāds. Turklāt man ne prātā nenāca, ka tava vecuma meiteni tas varētu interesēt.
- Tā informācija nav vajadzīga man, Skārleta atzina, bet gan manam draugam.
Frosta kungs apēda pēdējo ceptās mencas gabaliņu.
- Manuprāt, tev vajadzētu ielūkoties bibliotēkā. Ja informācijas nav internetā, tai jābūt vecajās avīzēs. Kāpēc tevi tas pēkšņi interesē?
- Ai, Skārleta sacīja. Viņa negribēja Frosta kungam melot. Kāds man pazīstams zēns par to interesējas.
- Tad meklējiet bibliotēkā, Frosta kungs teica.
- Slepkavība, brrr… Mani pārņem drebuļi.
- Mani arī, Skārleta atzina, tikai mazlietiņ. Tad viņa cerīgi turpināja: Vai jūs būtu tik laipns un šopēcpusdien aizvestu mani līdz bibliotēkai?
Frosta kungs nokoda lielu cepta kartupeļa gabalu un vīlies palūkojās uz atlikušo pusi. Tie gan ātri atdziest, vai ne? Vienā mirklī tu ar tiem apdedzini mēli, bet pēc brīža jau prāto, kā gan ēdiens var būt tik auksts.
- Piedodiet, Skārleta sacīja, man nevajadzēja prasīt, lai jūs mani kaut kur aizvedat…
- Gluži pretēji, Frosta kungs teica, es tikai prātoju, kā labāk visu nokārtot un vai tavai mātei garšo šokolāde. Vīna pudeli vai šokolādi? Nevaru izlemt. Varbūt abus?
- No bibliotēkas es pati varētu aiziet mājup, meitene teica. Un viņai garšo šokolāde tāpat kā man.
- Tādā gadījumā šokolādi, Frosta kungs atvieglots noteica. Viņi bija nonākuši līdz māju rindai kalna galā, tepat stāvēja arī zaļais Mini. Kāp iekšā! Es tevi aizvedīšu līdz bibliotēkai.
Bibliotēka bija kvadrātveida ēka, celta no ķieģeļiem un akmens pagājušā gadsimta sākumā. Skārleta palūkojās apkārt un devās pie bibliotekāres galdiņa.
- Jā, lūdzu? sieviete jautāja.
- Es vēlētos apskatīt vecās avīzes, Skārleta teica.
- Skolas projekts? viņa painteresējās.
- Pētu vietējo vēsturi, Skārleta sacīja, lepodamās, ka tas nemaz nebija melots.
- Vietējā avīze mums ir mikrofilmā, sacīja bibliotekāre. Viņa bija liela auguma sieviete ar sudraba riņķiem ausīs. Skārleta juta, ka sirds krūtīs strauji sitas. Meitene bija pārliecināta, ka izskatās vainīga vai aizdomīga, bet sieviete ieveda viņu istabā ar tādiem kā datoriem un parādīja, kā tos izmantot, lai avīzes varētu lasīt, skatoties ekrānā. Kādu dienu tas viss būs digitalizēts, cerīgi novilka bibliotekāre. Kādus datumus tu meklē?
- Man vajadzīgas trīspadsmit vai četrpadsmit gadus vecas avīzes, Skārleta teica. Vairāk neko es nezinu. Man jāpameklē.
Sieviete iedeva Skārletai mazu kastīti ar mikrofilmu, kurā bija vietējās avīzes. Izpriecājies, bibliotekāre noteica.
Skārleta pieņēma, ka par ģimenes slepkavību būs rakstīts pirmajā lapā, bet, kad viņa beidzot kaut ko atrada, izrādījās, ka ziņa veiksmīgi paslēpta piektajā lappusē. Tas bija noticis oktobrī pirms trīspadsmit gadiem. Rakstā nebija nekādu emociju vai detaļu, tikai notikušā izklāsts. Arhitekts Ronalds Dorians, 36 gadi, viņa sieva, izdevēja Karlota, 34 gadi, un viņu meita Mistija, 7 gadi, atrasti miruši Danstena ielā 33. Iespējams, slepkavība. Policija ziņo, ka šajā izmeklēšanas posmā nevar sniegt nekādus komentārus, bet viņi ir atraduši zināmus pavedienus, kas tiek pārbaudīti.