Nebija minēts nedz tas, kā ģimene gājusi bojā, nedz pieminēts pazudušais zēns. Nākamajos laikraksta numuros par slepkavību vairs nekādu ziņu nebija un Skārleta neatrada nevienu policijas komentāru.
Tomēr kaut ko viņa bija uzzinājusi Danstena iela 33. Meitene pazina šo māju. Viņa bija tur bijusi.
Skārleta atdeva mikrofilmas kastīti bibliotekārei, pateica paldies un saulainajā aprīļa pēcpusdienā devās mājup. Viņas māte virtuvē gatavoja vakariņas tiesa, ne visai veiksmīgi, ņemot vērā piedegušā cepeša smaržu, kas pildīja visu dzīvokli. Skārleta paslēpās guļamistabā un plaši atvēra logu, lai izvēdinātu deguma smaku, tad apsēdās gultā un paņēma rokā telefonu.
- Labdien, Frosta kungs!
- Skārlet! Vai ielūgums vakariņās joprojām ir spēkā? Kā veicas tavai mātei?
- Viss tiek kontrolēts, Skārleta atteica, jo parasti tā sacīja māte, kad viņai uzdeva šādu jautājumu. Frosta kungs… cik ilgi jūs dzīvojat tajā mājā pie kapsētas?
- Cik ilgi? Nu, tagad jau četrus mēnešus.
- Kā jūs to atradāt?
- Nekustamo īpašumu aģentūras sludinājumā. Māja bija tukša, un es to varēju atļauties. Nu, vairāk vai mazāk… Es gribēju apmesties kaut kur netālu no kapsētas, un šī vieta bija ideāla.
- Frosta kungs, Skārleta prātoja, kā lai to labāk pasaka, bet tad vienkārši spēra laukā: Pirms trīspadsmit gadiem šajā mājā tika nogalināti trīs cilvēki. Dorianu ģimene.
Klausules otrā galā bija klusums.
- Frosta kungs? Vai jūs mani dzirdat?
- Ēm… Jā, es tevi dzirdu, Skārlet. Piedod. Kaut ko tādu tu nedzirdi katru dienu. Māja ir veca, un es saprotu, ka tai ir sava vēsture, tomēr… kas tad te notika?
Skārleta prātoja, cik daudz viņa drīkst atklāt. Tad meitene sacīja: Es par to izlasīju vecā avīzē, tur bija norādīta tikai slepkavības vieta un nekas vairāk. Es nezinu ne to, kā viņi nomira, ne arī ko vairāk.
- Tā… Ak Dievs! Frosta kungs izklausījās daudz ieinteresētāks, nekā Skārleta bija gaidījusi. Turpmāko atstāj vēsturnieku ziņā, Skārlet! Es uzzināšu visu, ko vien var, un ziņošu tev.
- Paldies, Skārleta atvieglota noteica.
- Ēm… Es pieņemu, ka šis telefona zvans nozīmē ja tava māte uzzinās, ka manā mājā notikusi slepkavība, pat ja tas noticis pirms trīspadsmit gadiem, viņa tev neļaus nākt uz kapsētu… Tāpēc es par to vairs neieminēšos, ja nu vienīgi pēc tava ierosinājuma.
- Paldies, Frosta kungs.
- Tiekamies septiņos. Es ieradīšos ar šokolādi.
Vakariņas izvērtās pārsteidzoši patīkamas. Virtuvē vairs nejuta piedeguma smaku. Vistas cepetis bija izdevies labs, salāti vēl labāki, ceptie kartupeļi bija pārāk kraukšķīgi, bet sajūsminātais Frosta kungs apgalvoja, ka tieši tādi viņam vislabāk garšojot, un palūdza vēl vienu porciju.
Ziedi bija skaisti, šokolāde, kuru visi ēda saldajā, bija izcila, un Frosta kungs sēdēja un pļāpāja, un skatījās televīziju kopā ar Skārletu un viņas māti līdz pat desmitiem vakarā, un tad paziņoja, ka viņam beidzot laiks doties mājās.
- Laiks, paisums un vēstures izpēte nevienu negaida, viņš paziņoja. Frosta kungs sirsnīgi paspieda Nūnas roku, sazvērnieciski piemiedza ar aci Skārletai un prom bija.
Skārleta tonakt mēģināja sapņos atrast Nevu; meitene pirms aizmigšanas domāja par savu seno draugu, iztēlojās sevi soļojam pa kapsētu kopā ar viņu, bet sapnī viņa tikai klīda pa Glāzgovu kopā ar draugiem no bijušās skolas. Viņi meklēja kādu ielu, bet attapās strupceļā, reizi pēc reizes.
Pašās Krakovas kalna dzīlēs, visdziļākajā alā, kas atradās vēl zem Pūķa alas, Lupesku jaunkundze sagrīļojās un pakrita.
Sailass noliecās pie viņas un saņēma rokās viņas galvu. Uz Lupesku jaunkundzes sejas bija asinis, un daļa no tām bija viņas pašas.
- Atstāj mani, viņa lūdza. Glāb zēnu! Viņa tagad pa pusei bija pelēkais vilks, pa pusei cilvēks, bet viņai bija sievietes seja.
- Nē, Sailass stingri teica. Es tevi nepametīšu.
Aiz viņa stāvēja Kandars, turot rokās sivēnu tik uzmanīgi, kā bērns varētu turēt lelli. Mūmijas kreisais spārns bija sadragāts, viņš nekad vairs nelidos, bet bārdainā seja bija mierīga.
- Viņi atgriezīsies, Sailas, Lupesku jaunkundze čukstēja. Drīz lēks saule.
- Tādā gadījumā, sacīja Sailass, mums jāuzbrūk pirmajiem. Vai tu varēsi nostāvēt?
- Nūja. Es taču esmu no Dieva suņiem, sacīja Lupesku jaunkundze. Es celšos. Viņa nolieca galvu ēnās un savilka pirkstus. Kad jaunkundze atkal pacēla galvu, tā bija vilka galva. Viņa nolika priekšķepas uz akmens un lēni pieslējās kājās pelēks vilks, lielāks par lāci, kura kažoku un purnu klāja asinis.
Viņa pacēla galvu un iekaucās nikni un izaicinoši. Atņirgusi zobus, nolieca galvu. Tagad, Lupesku jaunkundze norūcās, mēs tam pieliksim punktu!
Svētdienas pēcpusdienā iezvanījās telefons. Skārleta sēdēja pirmā stāva viesistabā, pārzīmējot no japāņu komiksa interesantākos tēlus. Viņas māte pacēla klausuli.
- Cik interesanti, mēs tieši par jums runājām, māte teica, lai gan viņas nebija runājušas. Lieliski, viņa turpināja, es izcili pavadīju laiku. Nopietni, jūs it nemaz mūs neapgrūtinājāt. Šokolāde? Paldies, man ļoti garšoja. Jā, tā tiešām ir mana iecienītākā. Es jau teicu Skārletai, lai jums pasaka kad vien vēlaties, varat ierasties pie mums uz vakariņām. Un tad:
- Skārleta? Jā, tepat sēž. Tūlīt pasaukšu. Skārlet!
- Es tepat vien esmu, mammu, sacīja Skārleta.
- Nevajag jau tā kliegt. Viņa paņēma telefona klausuli. Frosta kungs?
- Skārlet? viņš izklausījās satraukts. Ēm… Par to gadījumu, par kuru mēs runājām… kas noticis manā mājā. Vari pateikt savam draugam, ka es noskaidroju ēm… paklau… Kad tu teici, ka šī informācija vajadzīga "kādam draugam", vai tas nozīmēja, ka šis gadījums interesē tevi pašu, vai arī tas patiešām bija reāls cilvēks? Ja nu tas nav pārāk personisks jautājums…
- Jā, tas bija īsts draugs, kuru interesē šis gadījums, Skārleta smaidot atteica.
Māte uzmeta Skārletai izbrīnītu skatienu.
- Pasaki savam draugam, ka es mazliet parakņājos tas ir, ne jau ar lāpstu, bet drīzāk papētīju un domāju, ka esmu atradis ļoti vērtīgu informāciju.
Uzzināju kaut ko tādu, kas ilgi bija apslēpts. Sādu informāciju mums laikam nevajadzētu apspriest publiski… Ēm… nu to, ko esmu atradis.
- Ko tad? Skārleta gribēja zināt.
- Paklau… Tikai nedomā, ka esmu ķerts. Bet, cik es uzzināju, nogalināti bija trīs cilvēki. Ceturtais tolaik vēl mazulis palika dzīvs. Tā bija nevis triju, bet gan četru cilvēku ģimene! Un tikai trīs no viņiem aizgāja bojā. Pasaki savam draugam, lai atnāk mani apciemot. Es viņam varu šo to pastāstīt.
- Pateikšu, Skārleta apsolīja un nolika klausuli, sirdij stipri sitoties.
Nevs pēc sešu gadu pārtraukuma atkal kāpa lejup pa šaurajiem akmens pakāpieniem. Viņa soļi atbalsojās kalnā izcirstajā velvē.
Zēns tika līdz pēdējam pakāpienam un gaidīja, kad parādīsies Slīrs. Viņš tumsā gaidīja un gaidīja, bet nekas neparādījās, nekas nečukstēja un nekustējās.
Nevs netraucēti palūkojās apkārt dziļajā tumsā, jo varēja redzēt tāpat kā mirušie. Zēns piegāja pie altāra akmens, uz kura atradās biķeris, sakta un akmens nazis.
Viņš pastiepa roku un pieskārās naža asmenim. Tas bija asāks, nekā zēns bija gaidījis, tas pāršķēla pirksta ādu.
TIE IR SLĪRA DĀRGUMI, atskanēja trīsbalsīgs čuksts, klusāks, nekā Nevs atcerējās. Tas svārstījās.