Nevs teica: Tu esi vecākā būtne, ko es pazīstu. Es atnācu pie tevis pēc padoma.
Klusums. NEVIENS NENĀK PIE SLĪRA PĒC PADOMA. SLĪRS SARGĀ. SLĪRS GAIDA.
- Es zinu. Bet Sailasa te nav. Un es nezinu, ar ko vēl lai runāju.
Nekādas atbildes. Klusums atbalsoja putekļus un vientulību.
- Es nezinu, ko darīt, Nevs atklāti teica. Man šķiet, ka es varu uzzināt, kas nogalināja manu ģimeni un gribēja nogalināt mani. Bet, lai to izdarītu, man jāpamet kapsēta.
Slīrs neko neteica. Kambarī virmoja dūmu taustekli.
>
- Man nav bail no nāves, Nevs sacīja. Tikai… Daudzi man tuvi cilvēki ir veltījuši ilgus gadus, lai mani nosargātu, mācītu un aizstāvētu.
Atkal klusums.
- Man tas jāpaveic pašam, Nevs beidzot sacīja.
JĀ.
- Tad paldies. Piedod, ka iztraucēju.
Nevam galvā atskanēja savādi čuksti, kas pāvērtās par pieglaimīgu balsi, kura teica: SLĪRAM JĀSARGĀ DĀRGUMI, LĪDZ ATGRIEZĪSIES SAIMNIEKS. VAI TU ESI MŪSU SAIMNIEKS?
- Nē, Nevs atbildēja.
Tad atskanēja cerīgs jautājums: VAI TU BŪSI MŪSU SAIMNIEKS?
- Baidos, ka ne.
JA TU BUTU MUSU SAIMNIEKS, MES TEVI VIENMĒR TURĒTU SAVOS PINEKĻOS. JA TU BŪTU MŪSU SAIMNIEKS, MĒS TEVI SARGĀTU UN AIZSTĀVĒTU LĪDZ MŪŽA GALAM UN NEKAD NEĻAUTU PASAULES BRIESMĀM TEVI APDRAUDĒT.
- Bet es neesmu jūsu saimnieks.
NĒ.
Nevs juta, kā Slīrs plūst cauri viņa prātam. Tas teica: TAD ATRODI SAVU VĀRDU. Un tad viņa prāts atkal bija tukšs un istaba bija tukša. Nevs bija palicis viens.
Zēns ātri, bet piesardzīgi kāpa augšup pa kāpnēm. Viņš bija pieņēmis lēmumu, un viņam bija jārīkojas ātri, iekams apņemšanās vēl nebija pagaisusi.
Skārleta gaidīja viņu pie kapličas soliņa. Ko tu izlēmi? meitene jautāja.
- Es gribu visu noskaidrot. Iesim, Nevs teica, un abi plecu pie pleca izgāja pa kapsētas vārtiem.
33. numura māja bija augsta un šaura, tā slējās pašā pakalna vidū. Ēka bija celta no sarkaniem ķieģeļiem un izskatījās gluži parasta. Nevs lūkojās uz māju, prātojot, kāpēc tā nešķiet ne pazīstama, ne īpaša. Tā bija tāda pati kā visas pārējās. Mājas priekšā bija neliels betonēts laukumiņš, nebija puķu dobju un uz ielas stāvēja zaļš Mini. Parādes durvis reiz bija krāsotas spilgti zilas, bet laiks un saule bija tās izbalinājuši.
- Nu? Skārleta sacīja.
Nevs pieklauvēja. Sākumā bija klusums, tad atksanēja soļu troksnis kāpnēs un durvis atvērās, atklājot priekšnamu. Durvju ailā stāvēja briļļains vīrs, kura sirmie mati pakausī kļuva plānāki. Mājas saimnieks pastiepa Nevam roku, nervozi pasmaidīja un sacīja: Jūs laikam esat Pērkinsa jaunkundzes draugs. Priecājos iepazīties.
- Šis ir Nevs, Skārleta sacīja.
- Nets?
- Nevs, ar "V", meitene teica. Nev, šis ir Frosta kungs.
Nevs paspieda Frosta kungam roku. Es jau uzliku tējkannu, viņš sacīja. Ko teiksiet, ja mēs parunāsim pie tējas krūzes?
Bērni sekoja Frosta kungam augšup pa kāpnēm uz virtuvi, kur viņš ielēja tēju trīs krūzēs, un tad visi apsēdās mazā dzīvojamā istabā. Māja tiecas augšup debesīs, Frosta kungs paskaidroja. Nākamajā stāvā ir tualete un mana darbistaba, augstāk atrodas guļamistabas. Visa tā kāpšana pa kāpnēm nudien uztur cilvēku labā formā.
Viņi sēdēja uz liela, spilgti violeta dīvāna ("Tas jau te bija, pirms es ievācos.") un dzēra tēju.
Skārleta bija raizējusies, ka Frosta kungs uzdos Nevam daudz jautājumu, bet viņš neko neprašņāja. Vēsturnieks likās patīkami satraukts, it kā būtu atklājis sen zudušu slavenības kapakmeni un tagad nevar vien sagaidīt iespēju par to pastāstīt. Viņš nepacietīgi grozījās krēslā, it kā viņam būtu kaut kas izcils sakāms un viņš tikai ar lielām pūlēm varētu noturēt mēli aiz zobiem.
Skārleta jautāja: Ko īsti jūs uzzinājāt?
Frosta kungs sacīja: Tev bija taisnība. Tas ir, šī patiešām ir māja, kur nogalināti tie cilvēki. Manuprāt, noziegums tika… ne jau nu gluži noslēpts, bet aizmirsts… policija to ignorēja.
- Nesaprotu, Skārleta novilka, parasti slepkavības lietas netiek pamestas novārtā.
- Sī tika, sacīja Frosta kungs. Viņš iztukšoja tējas tasīti. To paveikuši ietekmīgi cilvēki, tas ir vienīgais izskaidrojums. Un par jaunāko bērnu…
- Kas tad ar viņu notika? Nevs ierunājās.
- Viņš izdzīvoja, paskaidroja Frosta kungs. Par to esmu drošs. Bet viņu neviens nemeklēja. Parastos apstākļos pazudis mazulis būtu valsts nozīmes ziņa. Bet vini… Ēm, vini laikam kaut kā to visu nokļūsināja.
- Kādi viņi? Nevs jautāja.
- Tie cilvēki, kas nogalināja zēna ģimeni.
- Vai jūs par šo notikumu kaut ko zināt?
- Jā, mazliet… Frosta kungs pēkšņi aprāvās. Paklau, man nudien žēl. Ņemot vērā to, ko esmu atradis. Tas šķiet neticami.
Skārleta jutās satriekta. Ko tad jūs atradāt?
Frosta kungs izskatījās nokaunējies. Tev taisnība, piedod. Laikam nebūtu prātīgi to vēl ilgāk turēt noslēpumā. Vēsturnieki neaprok faktus. Mēs tos ceļam gaismā. Parādām cilvēkiem. Tieši tā. Viņš apklusa, saminstinājās, bet tad braši turpināja: Es atradu vēstuli augšstāva istabā. Tā bija paslēpta zem vaļīga grīdas dēļa. Frosta kungs pagriezās pret Nevu.
- Jauno cilvēk, vai es pareizi pieņemu, ka tev ir tīri personiska interese par šo briesmīgo, asiņaino notikumu?
Nevs pamāja.
- Es vairāk neko nevaicāšu, Frosta kungs teica un piecēlās kājās. Nāc man līdzi, viņš aicināja Nevu.
- Bet tev būs jāpagaida tepat, Skārlet! Es sākumā parādīšu vēstuli viņam. Un, ja viņš atļaus, tad arī tu varēsi to izlasīt. Sarunāts?
- Sarunāts, Skārleta atteica.
- Mēs nebūsim ilgi, Frosta kungs apsolīja. Iesim, puis!
Nevs piecēlās un uzmeta raižpilnu skatienu Skārletai. Viss kārtībā, viņa teica un uzsmaidīja tik pārliecinoši, cik vien varēja. Es tevi te gaidīšu.
Meitene vēroja Neva un Frosta kunga ēnas, abiem izejot no istabas un kāpjot augšā pa kāpnēm. Viņa jutās satraukta, bet tas bija patīkams satraukums. Meitene prātoja, ko gan Nevs uzzinās, un priecājās, ka tieši viņš to atklās pirmais. Galu galā tas bija viņa dzīvesstāsts. Vina tiesības.
Frosta kungs veda Nevu augšup pa kāpnēm.
Nevs lūkojās apkārt, viņiem kāpjot uz augšstāva istabām, bet nekas nešķita pazīstams. Te viss bija tik svešs.
- Mums jākāpj līdz pašai augšai, Frosta kungs teica. Viņi pieveica vēl vienu kāpņu posmu, un tad vēsturnieks sacīja: Es nezinu… Ēm, vari neatbildēt, ja nevēlies, bet tu taču esi tas zēns, vai ne?
Nevs neko neteica.
- Klāt esam, Frosta kungs sacīja. Viņš atslēdza augšstāva istabas durvis, atvēra tās, un viņi iegāja iekšā.
Tā bija maza bēniņu telpa ar slīpiem griestiem. Pirms trīspadsmit gadiem te bija bērnistaba ar bērna gultiņu. Tagad šeit tik tikko pietika vietas vīrietim un pusaugu zēnam.
- Man paveicās, Frosta kungs teica. Kā saka mani vadīja intuīcija. Viņš noliecās un pavilka malā nodriskāto paklāju.
- Tātad jūs zināt, kāpēc mana ģimene tika nogalināta? Nevs jautāja.
Frosta kungs sacīja: Visas atbildes ir šeit. Viņš atrada vaļīgo grīdas dēli un pacēla to. Sī bija mazuļa istaba, Frosta kungs sacīja. Es parādīšu tev… Ēm, tu jau zini, ka mēs nezinām, kas to izdarīja. Par šo cilvēku nekas nav zināms. Mums nav ne jausmas.
- Mēs zinām, ka viņam ir tumši mati, Nevs teica, lūkodamies apkārt uz savu veco guļamistabu. Un vēl mēs zinām, ka viņu sauc Džeks.