Kad Skārleta nonāca pie kapsētas vārtiem, tie bija aizslēgti. Meitene tos izmisīgi paraustīja, bet tie jau bija noslēgti ar piekaramo atslēgu kā allaž, kad tuvojās nakts. Tad viņai blakus uzradās Nevs. Vai tu zini, kur ir atslēga? meitene vaicāja.
- Mums nav laika, Nevs teica. Viņš pagriezās pret metāla vārtiem. Apliec rokas man ap kaklu.
-Ko?
- Apliec rokas man ap kaklu un aizver acis.
Skārleta pārsteigta lūkojās uz Nevu, neko nesaprotot, tomēr cieši viņu apskāva un aizvēra acis.
- Darīts!
Nevs atspiedās pret kapsētas vārtiem. Tie bija daļa no kapsētas, un viņš cerēja, ka Kapsētas Privilēģijas, iespējams, vismaz šoreiz varētu attiekties arī uz Skārletu, ne tikai uz viņu. Un Nevs ar Skārletu gluži kā dūmi izslīdēja cauri kapsētas vārtu režģiem.
- Tagad vari atvērt acis, viņš teica meitenei.
Skārleta darīja, kā teikts.
- Kā tu to izdarīji?
- Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Te es varu daudz ko.
Atskanēja soļu troksnis uz ietves, un otrpus vārtiem parādījās divi vīri. Tie raustīja vārtus un klaigāja.
- Ei! sauca Džeks Kečs. Viņš sakārtoja ūsiņas un cauri vārtu režģiem laipni uzsmaidīja Skārletai gluži kā baltais trusis, kam ir kāds noslēpums. Ap Keča kreiso roku bija apsieta zīda aukla, kuru viņš parāva ar labo, cimdoto roku. Aukla atraisījās un iegūla vīram rokās, un viņš sāka no tās vīt tādu kā tīklu. Nāc ārā, meitenīt! Neviens nedarīs tev pāri!
- Mums tikai vajag, lai tu atbildi uz dažiem jautājumiem, sacīja garais gaišmatis Nimbla kungs.
- Mums te ir oficiāls uzdevums. (Viņš meloja. Visu Arodu Džeki nebija oficiāla apvienība, lai gan daudzi no viņiem strādāja valdībā, policijā un citos amatos.)
- Bēdz! Nevs čukstēja Skārletai un parāva viņu aiz rokas. Meitene metās skriet.
- Vai tu redzēji? jautāja Džeks Kerčs.
- Ko?
- Viņai līdzās kāds bija. Varbūt zēns.
- Tas zēns? jautāja Džeks Nimbls.
- Kā lai es zinu? Palīdzi man tikt pāri! Lielākais vīrs salika rokas kopā, izveidojot tādu kā pakāpienu, un Džeks Kečs uzlika uz tā savu melnā kurpē auto kāju. Pacelts augšup, viņš pieķērās pie vārtu malas un nolēca lejā otrā pusē gluži kā varde. Tad Kečs piecēlās kājās un uzsauca: Atrodi citu ceļu, kā tikt iekšā! Es iešu viņu meklēt. Un viņš metās augšup pa celiņu, kas veda dziļāk kapsētā.
- Vienkārši pasaki, ko mēs darām, uzstāja Skārleta. Nevs strauji soļoja pa krēslaino kapsētu, bet viņš neskrēja, vēl ne.
- Ko tu ar to domā?
- Man šķiet, ka tas vīrs gribēja mani nonāvēt. Redzēji, kā viņš spēlējās ar melno striķi?
- Noteikti. Bet tas vīrs Džeks tavs Frosta kungs -, viņš gribēja nogalināt mani. Viņam bija nazis.
- Viņš nav nekāds mans Frosta kungs! Nu labi, laikam jau it kā ir… Piedod. Kur mēs ejam?
- Vispirms mēs tevi paslēpsim kādā drošā vietā. Pēc tam es tikšu ar viņiem galā.
Nevam apkārt pulcējās kapsētas iemītnieki, uztraukti un noraizējušies.
- Nev, ierunājās Gajs Pompejs. Kas notiek?
- Te klīst slikti ļaudis, zēns paskaidroja. Vai jūs varētu viņus pieskatīt? Ziņojiet man, kur viņi atrodas! Mums jāpaslēpj Skārleta. Kādas idejas?
- Varbūt kapličas kapenēs? ierosināja Takerijs Porindžers.
- Tieši tur viņi meklēs vispirms.
- Ar ko tu runā? Skārleta jautāja, lūkojoties uz Nevu tā, it kā domātu, ka viņš jūk prātā.
- Kalnā? piedāvāja Gajs Pompejs.
Nevs padomāja. Jā. Laba doma. Skārlet, vai tu atceries to vietu, kur mēs satikām Purpura Vīru?
- Daļēji… Tur bija tumšs, bet nebija nekā tāda, no kā jābaidās.
- Es tevi turp aizvedīšu.
Viņi steidzās pa mazajām taciņām. Skārleta saprata, ka Nevs pa ceļam runā ar dažādiem ļaudīm, bet dzirdēja tikai zēna teikto. Bija tā, it kā viņa noklausītos telefona sarunu. Tas viņai atgādināja…
- Mamma paliks vai traka no dusmām, meitene novaidējās. Es esmu pagalam.
- Nē, neesi vis, Nevs atcirta. Vēl ne. Tu vēl ilgi dzīvosi. Tad viņš teica kādam citam: Ak tā, tagad viņi ir divi. Abi ir kopā? Skaidrs.
Nevs un Skārleta nonāca pie Frobišera mauzoleja. Ieeja pazemes alā ir aiz pirmā zārka apakšējā rindā, uzreiz pa kreisi, Nevs teica. Ja dzirdi kādu nākam un tas neesmu es, dodies lejup. Vai tev ir kāda lampiņa?
- Jā. Maza diode pie atslēgu piekariņa.
- Labi.
Nevs atvēra mauzoleja durvis. Esi uzmanīga. Nepakrīti.
- Kur tu iesi? meitene gribēja zināt.
- Sīs ir manas mājas, Nevs teica. Man jāiet tās aizstāvēt.
Skārleta sažņaudza rokā atslēgu piekariņu un notupās uz ceļiem. Sprauga aiz zārka bija šaura, bet viņa ielīda pa to un aizstūma zārku priekšā, cik labi vien spēja. Vārgajā diodes gaismiņā viņa redzēja akmens pakāpienus, kas veda lejup. Meitene piecēlās kājās, ar vienu roku pieturējās pie sienas, nokāpa trīs soļus zemāk un apsēdās, cerot, ka Nevs zina, ko dara. Tagad atlika tikai gaidīt.
- Kur viņi ir tagad? Nevs jautāja.
- Viens dodas augšup pa Ēģiptiešu gatvi, meklē tevi, tēvs atteica. Viņa draugs gaida alejas galā. Vēl trīs citi rāpjas pāri alejas sienai pie lielajām atkritumu tvertnēm.
- Es vēlos, kaut Sailass būtu šeit! Viņš tiktu ar tiem galā vienā mirklī. Vai Lupesku jaunkundze…
- Tev viņi nav vajadzīgi, iedrošinoši sacīja Ouvena kungs.
- Kur ir māte?
- Pie alejas sienas.
- Pasaki viņai, ka es paslēpu Skārletu Frobišera mauzolejā. Palūdz, lai viņa meitenei palīdz tikt laukā, ja ar mani kaut kas notiek.
Nevs skrēja cauri tumšajai kapsētai. Vienīgais veids, kā nokļūt kapsētas ziemeļrietumu daļā, bija pa Ēģiptiešu gatvi. Un viņam būs jātiek garām mazajam vīriņam ar melno zīda šņori. Tas bija cilvēks, kas viņu meklēja, lai nogalinātu…
Es esmu Neviens Ouvens, zēns sevi iedrošināja. Es esmu dala no kapsētas. Ar mani viss būs kārtībā.
Steigdamies uz Ēģiptiešu gatves pusi, viņš gandrīz neievēroja mazo vīriņu Džeku Keču, kurš bija veiksmīgi saplūdis ar ēnām.
Nevs ievilka elpu un Izgaisa, cik labi vien prata Izgaist, un paslīdēja svešiniekam garām kā vakarvēja nesti putekļi.
Viņš aizgāja līdz zaļās Ēģiptiešu gatves otram galam, tad pavēlēja sev kļūt tik redzamam, cik vien spēja, un iespēra pa akmentiņu.
Zēns redzēja, kā ēna aizslīd prom no arkas un seko viņam. Svešais kustējās tikpat klusi kā mirušie.
Nevs metās cauri efeju mudžeklim, kas traucēja nokļūt no gatves uz kapsētas ziemeļrietumu stūri. Viņš zināja, ka tagad svarīgākais ir pareizi noteikt laiku. Ja viņš skries pārāk ātri, vīrs viņu pazaudēs, ja pārāk lēni, tad smalkā zīda šņore apvīsies viņam ap kaklu, atņems elpu un nākotni.
Zēns trokšņaini lauzās cauri efejām, iztraucējot vienu no daudzajām kapsētas lapsām, kas metās slēpnī tuvējos krūmos. Te bija īsti džungļi sabrukuši kapakmeņi un bezgalvainas statujas, krituši koki un akmeņozoli, slidenas sapuvušu lapu kaudzes. Tomēr
Nevs bija šos džungļus izpētījis jau kopš laika, kad iemācījās staigāt.
Tagad viņš uzmanīgi spēra soļus, no efeju saknēm pārlecot uz kapakmens un tad uz zemes, būdams pārliecināts, ka šī ir viņa kapsēta. Nevs juta, kā kapsēta cenšas viņu paslēpt un pasargāt, grib palīdzēt viņam izgaist, bet zēns turējās pretī viņš gribēja palikt redzams.