Nevs pamanīja Nehemiju Trotu un apstājās.
- Hei, jaunais Nev! sauca dzejnieks. Es dzirdēju, ka šī ir neparasta nakts, un nemaz nebiju pārsteigts, redzot, ka tu kā komēta lido cauri šiem efeju džungļiem. Kas notiek, mīļais draugs?
- Paliec tepat, kur esi, Nevs čukstēja. Skaties turp, no kurienes es nācu, un brīdini, kad kāds tuvosies.
Nevs sasniedza efejām apaugušo Karstēra kapu un tur palika, smagi elpojot, ar muguru pret sekotāju.
Zēns gaidīja. Tās bija tikai pāris sekundes, kas šķita kā vesela mūžība.
(Viņš ir klāt, puis, sacīja Nehemijs Trots. Kādus divdesmit soļus aiz tevis.)
Džeks Kečs pamanīja sev priekšā zēnu. Viņš cieši nostiepa melno zīda auklu. Tā šo gadu laikā bija žņaugusi daudzus kaklus un vienmēr bija nesusi upuriem nāvi. Aukla bija ļoti maiga un stipra, un neredzama rentgenstaros.
Keča ūsas notrīcēja, bet viņš pats ne. Viņš bija pamanījis upuri un negribēja to nobiedēt. Kečs steidzās uz priekšu klusi kā ēna.
Zēns izslējās.
Džeks Kečs metās uz priekšu, viņa spodrās, melnās kurpes teju bez skaņas slīdēja pār lapu paklāju.
(Viņš ir klāt, draudziņ! sauca dzejnieks.)
Zēns pagriezās. Džeks Kečs lēca viņam virsū un…
Keča kungs juta, ka lido lejup. Viņš ķērās pie pasaules ar cimdoto roku, tomēr lidoja dziļāk vecajā kapā, krita visas divdesmit pēdas lejup un tad ar troksni nogāzās uz Karstēra kunga zārka, sadragājot tā vāku un savu potīti.
- Pirmais pieveikts, Nevs mierīgi noteica, lai gan nemaz nejutās mierīgs.
- Smalki paveikts, sacīja Nehemijs Trots. Es par to sacerēšu Odu. Vai gribi palikt un paklausīties?
- Nav laika, Nevs attrauca. Kur ir citi vīri?
Eifēmija Horsfalla sacīja: Trīs no viņiem pa dienvidrietumu taku kāpj kalnā.
- Un ir vēl viens, Toms Sends piebilda. Viņš staigā ap kapelu. Tas, kurš pēdējā mēneša laikā bieži uzturējās kapsētā. Tomēr viņš ir mainījies.
- Lūdzu, pieskatiet to vīru pie Karstēra kunga, Nevs lūdza. Un atvainojieties Karstēra kungam manā vietā…
Nevs metās prom pa priežu audzi un steidzās augšup pa kalnu, izvēloties sev vien zināmas taciņas, lecot no akmens uz akmeni, lai ātrāk tiktu uz priekšu.
Zēns paskrēja garām vecajai ābelei. Joprojām atliek četri, sacīja augstprātīga meitenes balss.
Četri slepkavas. Nemaz neceri, ka viņi visi kā uz 274 burvja mājienu sakritīs vaļējos kapos, lai tev izpatiktu.
- Sveika, Liza! Man likās, ka tu uz mani dusmojies.
- Varbūt dusmojos, varbūt ne, balss atteica. Bet es neļaušu, ka šie tevi dabū rokā un nomaitā.
- Lūdzu, aizkavē viņus, paklupini un apmulsini, lai viņi tik ātri netiek uz priekšu. Vai varēsi?
- Kamēr tu paspēsi aizbēgt? Nevien Ouven, kāpēc tu vienkārši neizgaisti un nepaslēpies savas māmiņas kapā, kur viņi tevi nekad neatradīs, un tad, kad atgriezīsies Sailass, viņš tiks ar šiem galā…
- Varbūt viņš atgriezīsies, varbūt ne, sacīja Nevs. Tiekamies pie zibens sašķeltā ozola.
- Es tik un tā ar tevi nerunāju, Liza Hempstoka sacīja, lepna kā pāvs un nekaunīga kā zvirbulis.
- Runā gan! Mēs taču tagad sarunājamies.
- Tikai ārkārtas situācijās. Citādi nemaz neceri no manis izdzirdēt kaut vārdiņu.
Nevs steidzās uz zibens sašķelto ozolu, kurš pēdējo reizi bija zaļojis pirms divdesmit gadiem, bet tagad atgādināja nomelnējušu roku, kas tveras pie debesīm.
Zēnam ienāca prātā kāda doma. Viss bija atkarīgs no tā, vai viņš spēs atcerēties Lupesku jaunkundzes mācības un to, ko bija redzējis un dzirdējis bērnībā.
Atrast kapu bija grūtāk, nekā viņš bija domājis, pat ja meklēja ļoti uzmanīgi, tomēr beigās zēnam paveicās tas bija neglīts kaps, pie kura slējās dīvains, bezgalvains eņģelis, ko no vienas vietas klāja šausmīgas piepes. Tikai tad, kad Nevs pieskārās statujai un sajuta aukstumu, viņš zināja, ka atradis īsto vietu.
Nevs apsēdās uz kapa un piespieda sevi kļūt pilnībā redzamam.
- Tu neesi Izgaisis, sacīja Liza. Tevi ikviens var atrast.
- Ļoti labi, Nevs teica. Es gribu, lai viņi mani atrod.
- Muļķim muļķa padoms, Liza nošņācās.
Uzlēca mēness, pavisam spožs un pavisam zemu
virs kapsētas. Nevs prātoja, vai viņš var atļauties mazliet uzsvilpot.
- Es vinu redzu!
Pie Neva klupdams krizdams skrēja kāds vīrietis, un viņam pakaļ metās vēl divi.
Nevs juta, kā mirušie pulcējas apkārt, vērojot notiekošo, bet izlikās tos neredzam. Zēns tikai iekārtojās ērtāk uz neglītā kapa. Viņš jutās kā ēsma lamatās, un tā nebija nekāda labā sajūta.
Pirmais pie kapa piesteidzās plecīgais tumšādainais vīrs, viņam sekoja sirmais kungs, kas bija visus izrīkojis, un pats pēdējais garais gaišmatis.
Nevs palika mierīgi sēžam.
Sirmais vīrs sacīja: Ak! Pazudušais Dorianu zēns, es pieņemu. Satriecoši! Mūsu Džeks Frosts medī tevi pa visu pasauli, bet tu sēdi tieši tepat, kur viņš tevi pirms trīspadsmit gadiem atstāja.
- Tas cilvēks nogalināja manu ģimeni, Nevs sacīja.
- Viņš tik tiešām to izdarīja.
- Kāpēc?
- Kāda tam nozīme? Tu tik un tā nekad nevienam to neizstāstīsi.
- Tad jau tu vari man to pateikt, vai ne?
Sirmais vīrs rupji iesmējās. Ha! Tu nu gan esi
jokains puika! Savukārt es gribu zināt, kā tev izdevās nodzīvot kapsētā trīspadsmit gadu un neviens tevi pat nepamanīja.
- Atbildi uz manu jautājumu, un es atbildēšu uz tavējo.
Plecīgais ieaurojās: Tu tā nerunāsi ar Dendija kungu, sīkais! Es tevi saraušu gabalos, es…
Sirmais vīrs spēra vēl vienu soli tuvāk kapam. Kuš, Džek Tar! Lai notiek. Es atbildēšu uz tavu jautājumu. Mēs es un mani draugi esam vienas brālības biedri. Šo brālību sauc Visu Arodu Džeki jeb Blēži un arī citos vārdos. Brālība ir ļoti sena. Mēs zinām… Mēs atceramies to, ko vairums cilvēku sen ir aizmirsuši. Senās zinības.
- Maģiju, Nevs novilka. Jūs pieprotat buršanu.
Vīrs pamāja. Ja vēlies, vari tā sacīt. Tomēr tā ir
ļoti specifiska maģija. Tā ierodas līdz ar nāvi. Kaut kas pamet šo pasauli, lai tajā ienāktu kaut kas jauns.
- Tad kāpēc jūs nogalinājāt manu ģimeni? Maģijas dēļ? Tas ir smieklīgi!
- Nē. Mēs nogalinājām tavu ģimeni, lai pasargātu sevi. Sen, sen atpakaļ viens no mūsējiem Ēģiptē, laikā, kad uzcēla piramīdas, pareģoja, ka piedzims bērns, kas šķērsos dzīvo un mirušo robežas. Ja šis bērns nodzīvos pietiekami ilgi, lai kļūtu pieaudzis, tās būs mūsu brālības beigas. Mēs uzmanījām visus jaundzimušos jau kopš tā laika, kad Londona vēl pat nebija ciems. Mēs paturējām acīs tavus priekštečus kopš laika, kad Ņujorka vēl tika dēvēta par Ņūamsterdamu. Un mēs nosūtījām, mūsuprāt, pašu bīstamāko no Džekiem, lai viņš tiek galā ar šo uzdevumu. Ja viņš to paveiktu kārtīgi, mēs varētu tikt galā ar visiem nejēdzīgajiem pareģojumiem un mierīgi valdīt pār pasauli vēl kādus piecus tūkstošus gadu. Bet viņš to neizdarīja.
Nevs lūkojās uz visiem trim vīriem.
- Kur tad viņš ir? Kāpēc es viņu te neredzu?
- Mēs par tevi parūpēsimies, gaišmatis sacīja. Bet Džekam Frostam ir laba oža. Viņš sameklēs tavu mazo draudzenīti. Mēs nedrīkstam pieļaut, ka paliek liecinieki.
Nevs noliecās uz priekšu un iegrūda pirkstus nezāļu biezoknī, kas auga uz kapa.
- Nāciet un noķeriet mani, viņš teica.
Gaišmatis pasmīnēja, plecīgais vīrs sagatavojās lēcienam, un pat Dendija kungs paspēra pāris soļu uz priekšu.