Nevs iespieda pirkstus dziļāk nezālēs, pavēra muti un izteica trīs vārdus tik senā valodā, ka tajā nerunāja pat Purpura Vīra laikos.
- Skagh! Thegh! Khavagah!
Viņš atvēra gūlu vārtus.
Kaps atvērās gluži kā slepenās durvis. Dziļajā caurumā zem tā Nevs varēja saskatīt zvaigznes un asinssarkanas gaismas caur starotu tumsu.
Plecīgais Tara kungs, kas bija meties uz priekšu visstraujāk, nespēja apstāties, viņš paklupa un pārsteigts ielidoja tumsā.
Nimbla kungs lēca pie Neva, rokas izstiepis, un cerēja, ka tiks pāri caurumam. Nevs noskatījās, kā Džeka kājas skar gaisu, izmisīgi mēģinot kaut kur atsperties, un tad arī viņš tika ierauts gūlu vārtos un pazuda to dziļumā.
Dendija kungs stāvēja uz pašas vārtu malas, uz akmens sliekšņa, un raudzījās lejup. Tad viņš palūkojās uz Nevu un mazliet pasmaidīja caur sakniebtām lūpām.
Es nezinu, ko tu nupat izdarīji, sacīja Dendija kungs. Bet tas nelīdzēja. Viņš izvilka no kabatas cimdoto roku, kurā turēja pistoli, un notēmēja uz Nevu. Man tas bija jāpaveic jau pirms trīspadsmit gadiem, viņš teica. Nedrīkst uzticēties citiem. Ja darāms kaut kas svarīgs, tu vari paļauties tikai uz sevi.
No gūlu vārtiem uzpūta tuksneša vējš, tas bija karsts un sauss un nesa līdzi smiltis. Nevs teica: Tur, lejā, ir tuksnesis. Ja gribēsiet ūdeni, jums būs tas jāatrod. Ja labi pameklēsiet, tur būs arī kaut kas ēdams, tikai neradiet domstarpības ar nakts gontiem. Netuvojieties Gūlheimai. Gūli spēj izdzēst visas jūsu atmiņas un padarīt jūs par sev līdzīgiem vai arī nomaitāt jūs, pagaidīt, līdz sapūstat, un tad apēst. Bet varbūt jums paveiksies.
Pistole Dendija kunga rokās pat nenotrīcēja. Kāpēc tu man to visu stāsti? viņš jautāja.
Nevs norādīja uz kapsētu. Viņu dēļ, viņš atbildēja, un, kad Dendija kungs uz brīdi novērsa skatienu, Nevs Izgaisa. Dendija kunga skatiens šaudījās uz priekšu un atpakaļ, bet Nevs vairs nestāvēja pie bezgalvainās statujas. No dziļā cauruma atskanēja sauciens, kas līdzinājās naktsputna vaidam.
Dendija kungs lūkojās apkārt, pieri saraucis, ķermeni sasprindzinājis dusmās. Viņš nespēja izlemt, ko darīt turpmāk. Kur tu paliki? viņš rūca. Pie velna! Kur tu esi?
Un viņam šķita, ka balss atbild: Gūlu vārti ir radīti, lai tos atvērtu un drīz pēc tam aizvērtu. Tos nevar turēt vaļā. Tie vēlas aizvērties.
Cauruma mala nodrebēja un salīgojās. Dendija kungs reiz bija piedzīvojis zemestrīci tas bija pirms vairākiem gadiem Bangladešā -, un sajūta bija tieši tāda pati. Zeme nodrebēja, un Dendija kungs krita. Viņš būtu iekritis tumšajā caurumā, bet pēdējā mirklī viņš pieķērās pie apgāzta kapakmens, apvija ap to rokas un turējās. Vīrs nezināja, kas viņu gaida lejā, bet skaidri saprata, ka nevēlas to uzzināt.
Zeme vēlreiz nodrebēja, un Dendija kungs juta, ka akmens zem viņa tvēriena sāk grīļoties.
Viņš palūkojās augšup. Tur stāvēja zēns, ieinteresēti uz viņu noraugoties.
Tagad es aizvēršu vārtus, viņš paziņoja. Manuprāt, ja turpināsiet turēties pie tā akmens, tas jūs saspiedis vai arī vienkārši uzsūks sevī, un tad jūs kļūsiet par daļu no vārtiem. Es nezinu. Bet jums vismaz ir iespēja. Tas ir vairāk, nekā jūs atvēlējāt manai ģimenei.
Kapakmenim trīcot, Dendija kungs palūkojās augšup un ieskatījās zēna pelēkajās acīs. Viņš nolamājās un sacīja: Tu nevari no mums mūžīgi izvairīties. Mēs esam Visu Arodu Džeki. Mēs esam visur. Nekas nav beidzies.
- Ir gan, Nevs attrauca. Ir pienācis gals jūsu brālībai un visam, par ko iestājaties. Tieši tā, kā Ēģiptē tika pareģots. Jūs mani nenogalinājāt, lai gan meklējāt pa visu pasauli. Tagad tas ir beidzies. Nevs pēkšņi pasmaidīja. Tad, re, ar ko Sailass nodarbojas, vai ne? Tad tāpēc viņš nozūd.
Dendija kunga sejas izteiksme apstiprināja ikvienu Neva domu.
Bet neviens tā arī nekad neuzzināja, ko Dendija kungs būtu atbildējis, jo viņš palaida vaļā rokas un iekrita gūlu vārtu caurumā.
- Vegh Kharados, Nevs noteica.
Un gūlu vārti atkal bija tikai parasts kaps.
Kāds paraustīja viņa piedurkni. Tur stāvēja Fortinbrass Bārtlebijs. Nev! Tas vīrs, kas bija pie kapličas, tagad kāpj kalnā.
Vīrs Džeks sekoja savai ožai. Viņš bija pametis pārējos, jo Džeka Dendija smaržūdens bija pārāk stiprs un neļāva saost neko citu.
Virs Džeks nevarēja atrast zēnu pēc smaržas. Nejau šeit. Te viņš oda pēc kapsētas. Bet meitene smaržoja pēc savas mātes mājas, pēc smaržu piliena, ar kuru viņa šorīt pirms skolas bija iesmaržinājusi kaklu. Vēl viņa smaržoja kā upuris tie bija baiļu sviedri, kurus saoda vīrs Džeks. Un, lai nu kur meitene būtu, agrāk vai vēlāk tur ieradīsies arī zēns.
Cieši satvēris rokā nazi, vīrs Džeks kāpa kalnā. Viņš bija gandrīz pašā kalna galā, kad pēkšņi apjauta un zināja, ka tā ir tiesa, ka Džeks Dendijs kopā ar pārējiem ir pagalam. Labi, vīrs Džeks nodomāja. Viņi vienmēr līda citiem pa priekšu. Paša vīra Džeka kāpiens pa Ordeņa karjeras kāpnēm bija aprāvies pēc tam, kad viņš nebija izpildījis uzdevumu nogalināt visu Dorianu ģimeni. It kā viņam vairs neuzticētos.
Tagad viss mainīsies.
Kalna galā vīrs Džeks pazaudēja meitenes smaržu, tomēr zināja, ka ir tuvu mērķim.
Viņš mazliet atkāpās un notvēra smaržu kādu piecdesmit pēdu attālumā blakus mazam mauzolejam ar metāla vārtiem. Vīrs Džeks atvēra vārtus un iegāja iekšā.
Tagad smarža bija stiprāka. Viņš varēja saost meitenes bailes. Vīrs Džeks rāva nost no plauktiem zārkus citu pēc cita un ļāva tiem krist uz grīdas, kokam lūstot un zārku saturam izbirstot pa mauzoleja grīdu. Nē, te viņa neslēpās…
Bet kur tad?
Vīrs Džeks nopētīja sienu. Tā bija no pamatīga akmens. Viņš notupās uz ceļiem pie pēdējā zārka un pataustīja sienu aiz tā. Tur atklājās caurums.
Skārlet, viņš sauca, mēģinot atminēties, kā bija izrunājis meitenes vārdu, kad vēl bija Frosta kungs, bet šo savas būtības daļu vairs nesajuta: tagad viņš bija vīrs Džeks, tieši tas, kas vienmēr bijis. Viņš četrrāpus ielīda pa caurumu sienā.
Kad Skārleta sadzirdēja, ka mauzolejā notiek grautiņš, viņa lēni un uzmanīgi kāpa lejup, ar kreiso roku turoties pie sienas un labajā cieši žņaudzot atslēgu piekariņu ar diodi, kas izstaroja vien tik daudz gaismas, lai meitene redzētu, kur spert nākamo soli. Viņa nokāpa līdz kāpņu beigu posmam un nonāca plašākā telpā. Sirds strauji sitās.
Meitene bija nobijusies. Viņa baidījās no jaukā Frosta kunga un viņa briesmīgajiem draugiem. Viņa baidījās no šīs telpas un atmiņām, ko tā glabāja. Un vēl mazliet viņa baidījās no Neva. Viņš vairs nebija mazs, kluss, noslēpumains puisītis no viņas bērnības. Tagad viņš bija citāds, ne īsti cilvēks.
Nez ko mamma tagad domā, Skārleta prātoja. Laikam zvana Frosta kungam, lai uzzinātu, kad es beidzot būšu mājās. Ja izklūšu no šejienes dzīva, es piespiedīšu mammu nopirkt man mobilo telefonu. Tas ir smieklīgi! Es esmu vienīgā savā klasē, kam nav mobilā telefona.
Man pietrūkst mammas.
Meitene nekad nebūtu iedomājusies, ka cilvēks tumsā var tik klusi pārvietoties, bet pēkšņi sajuta, ka cimdota roka aizspiež muti, un balss, kas tikai attāli līdzinājās Frosta kunga balsij, mierīgi saka:
- Tikai izdari kaut ko gudru kaut vai tikai pakusties -, un es tev pārgriezīšu rīkli. Pamāj, ja esi mani sapratusi.
Skārleta pamāja.
Nevs redzēja haosu uz grīdas Frobišera mauzolejā visi zārki sagāzti un to saturs izbiris pa grīdu. Daudzie Frobišeri un Frobīšēri un vairāki Petiferi bija izbiedēti un apjukuši.
- Viņš jau nokāpa lejā, Eiframs sacīja.