Vīrietis aizveda Skārletu mājās. Vēlāk meitenes māte nespēja īsti atcerēties, ko bija teicis svešinieks, viņa tikai ar nožēlu apzinājās, ka jaukais Džeks Frosts bijis spiests nekavējoties pamest pilsētu.
Svešais vīrietis sēdēja virtuvē un runāja ar māti un meitu par viņu dzīvi un sapņiem, un sarunas noslēgumā Skārletas māte nez kāpēc izlēma, ka viņām vajadzētu atgriezties Glāzgovā. Skārleta bija ļoti laimīga, ka atkal būs kopā ar tēvu un satiks vecos draugus.
Sailass atstāja māti un meitu virtuvē runājam par nākotnes plāniem, par pārcelšanos atpakaļ uz Skotiju, turklāt Nūna apsolīja Skārletai nopirkt mobilo telefonu. Viņas bija gandrīz aizmirsušas par Sailasa apciemojumu, un tieši to viņš bija vēlējies.
Sailass atgriezās kapsētā un atrada Nevu sēžam amfiteātrī pie obeliska. Zēna seja bija neizteiksmīga.
- Kā viņa jūtas?
- Es paņēmu viņas atmiņas, Sailass paskaidroja. Viņas atgriezīsies Glāzgovā. Meitenei tur ir draugi.
- Kā tu varēji likt viņai aizmirst mani?
- Cilvēki vēlas aizmirst neiespējamo, Sailass sacīja. Tas viņu pasauli padara drošāku.
- Man viņa patika, Nevs teica.
- Man žēl, ka viss tā beidzās.
Nevs mēģināja pasmaidīt, bet nespēja atrast sevī smaidu. Tie cilvēki… viņi runāja par nepatikšanām Krakovā, Melburnā un Vankūverā. To visu sarīkoji tu, vai ne?
- Es nebiju viens, Sailass sacīja.
- Tu biji kopā ar Lupesku jaunkundzi? Nevs jautāja. Tad, ievērojis aizbildņa sejas izteiksmi, viņš aši pavaicāja: Vai ar viņu viss kārtībā?
Sailass pašūpoja galvu, un viņa sejā atspoguļojās briesmīgas sāpes, kuras Nevs nespēja izturēt. Viņa varonīgi cīnījās. Viņa cīnījās par tevi, Nev.
- Slīrs savāca vīru Džeku, zēns teica. Vēl trīs no viņiem iekrita gūlu vārtos. Viens savainots, bet joprojām dzīvs guļ Karstēra kapā.
- Viņš ir pēdējais, Sailass teica. Man jāparunā ar viņu pirms saullēkta.
Pār kapsētu pūta ledaini auksts vējš, bet ne vīrietis, ne zēns nelikās to manām.
- Viņa baidījās no manis, Nevs beidzot teica. -Jā.
- Kāpēc? Es izglābu viņai dzīvību! Es neesmu slikts. Es esmu tāds pats kā viņa. Arī es esmu dzīvs. Tad viņš pajautāja: Kā gāja bojā Lupesku jaunkundze?
- Varonīgi, Sailass sacīja, kaujā. Viņa gāja bojā, aizstāvot citus.
Nevs aizžņaugtā balsī teica: Tu būtu varējis atvest viņu šurp. Apglabāt mūsu kapsētā. Tad es varētu ar viņu parunāt.
- Tas nebija iespējams, Sailass atbildēja.
Nevs juta, kā acīs sakāpj asaras. Viņa mani sauca par Nimeni, zēns nočukstēja. Neviens mani nekad tā vairs nesauks.
- Varbūt iesim un nopirksim tev kaut ko ēdamu? Sailass ierosināja.
- Mēs? Tu gribi, lai es eju kopā ar tevi? Ārā no kapsētas?
- Neviens vairs nevēlas tevi nogalināt. Vismaz ne šobrīd. Viņi daudz ko vairs neuzdrošināsies darīt. Tāpēc jā, tu vari nākt kopā ar mani. Ko tu gribētu vakariņās?
Nevs jau gribēja teikt, ka nav izsalcis, bet tie būtu meli. Viņš jutās kā slims. Galva griezās. Un viņš bija izsalcis. Varbūt picu? zēns ierosināja.
Viņi cauri kapsētai gāja uz vārtu pusi. Nevs redzēja kapsētas iemītniekus, bet tie ļāva zēnam un viņa aizbildnim paiet garām, nesakot ne vārda. Viņi tikai vēroja.
Nevs mēģināja pateikt viņiem paldies par palīdzību, izsacīt, cik ļoti viņš ir pateicīgs, bet mirušie neatbildēja.
Picērija bija spoži izgaismota, Nevam tā šķita pārāk gaiša. Viņi ar Sailasu sēdēja pašā tālākajā galā, un aizbildnis parādīja zēnam, kā izmantot ēdienkarti un kā pasūtīt ēdienu. (Sailass pasūtīja glāzi ūdens un salātus, kurus dzenāja pa šķīvi ar dakšiņu, bet ne reizi nepielika pie lūpām.)
Nevs ar lielu sajūsmu apēda picu. Viņš neuzdeva jautājumus. Sailass vai nu sāks runāt pats, vai arī ne.
- Mēs par viņiem… par Džekiem zinājām jau ilgu laiku, Sailass beidzot sacīja. Tomēr mēs viņus pazinām tikai pēc viņu darbiem. Domājām, ka Džeki varētu būt apvienojušies kādā organizācijā, bet viņi pārāk labi maskējās. Tad piedzimi tu, un viņi nogalināja tavu ģimeni. Un pamazām man izdevās viņus izsekot.
- Vai "mēs" nozīmē tevi un Lupesku jaunkundzi? Nevs gribēja zināt.
- Jā. Un vēl citus.
- Citus no Goda Sardzes, Nevs secināja.
- Kā tu uzzināji par… Sailass iesāka, bet tad turpināja, it kā neko nebūtu dzirdējis: Lai nu tā būtu. Mazām pelēm lielas ausis, kā ļaudis mēdz sacīt. Jā. To visu es darīju kopā ar Goda Sardzi. Viņš pacēla glāzi, pielika to pie mutes, mazliet samitrināja lūpas, un atkal nolika glāzi uz galda.
Galda virsma bija gluda kā spogulis, un, ja kāds būtu palūkojies tuvāk, tad redzētu, ka garajam vīram nav spoguļattēla.
- Tātad, Nevs sacīja, tagad, kad esi ticis ar to galā… vai tu vēl paliksi tepat?
- Es devu solījumu, ka palikšu tik ilgi, līdz tu būsi pieaudzis.
- Es esmu pieaudzis, Nevs apgalvoja.
- Gandrīz pieaudzis, Sailass izlaboja, bet vēl ne gluži.
Viņš nolika uz galda desmit mārciņu banknoti.
- Tā meitene, Nevs ierunājās. Skārleta. Kāpēc viņa tā izbijās no manis, Sailas?
Sailass neatbildēja, un jautājums palika gaisā, līdz vīrs un zēns izgāja ārā no gaišās picērijas pazīstamajā tumsā. Drīz vien viņus aprija nakts.
Somā viņam bija pase, kabata nauda.
8. NODAĻA Atvadas un šķiršanās
Dažkārt viņš vairs nespēja saskatīt mirušos. Jau kādus divus mēnešus, kopš aprīļa vai maija. Sākumā tie bija tikai atsevišķi gadījumi, bet pēdējā laikā tas atkārtojās arvien biežāk.
Pasaule mainījās.
Nevs klaiņoja pa kapsētas ziemeļrietumu daļu. Viņš bija nonācis līdz efejām apvītajam īves kokam, kas auga Ēģiptiešu gatves galā. Zēns pamanīja rudo lapsu un lielo, melno kaķi ar baltām krūtīm un ķepām, kas sēdēja taciņas vidū un kaut ko aizrautīgi apsprieda. Ieraudzījuši Nevu, viņi satrūkās un metās krūmājā, it kā būtu pieķerti plānojam sazvērestību.
Savādi, zēns nodomāja. Viņš bija pazinis šo lapsu jau kā lapsēnu, un melnais kaķis bija klīdis pa kapsētu, cik vien sen Nevs spēja atcerēties. Viņi taču zēnu pazina. Ja dzīvnieki bija draudzīgi noskaņoti, viņi dažkārt pat ļāva sevi noglaudīt.
Nevs mēģināja izslīdēt cauri efeju aizkaram, bet netika cauri. Viņš noliecās un pastūma efeju zarus malā, un tomēr izspraucās tālāk. Zēns uzmanīgi gāja pa taciņu, izvairoties no grambām un bedrēm, līdz nonāca pie iespaidīgā kapakmens, kas slējās virs apbedījuma vietas, kurā atdusējās Alonso Tomass Garsija Džonss (1837-1905, Ceļiniek, laiks nolikt ceļaspieki).
Nevs pēdējo mēnešu laikā bieži nāca šurp: Alonso Džonss bija apceļojis visu pasauli, un viņam ļoti patika stāstīt Nevam par saviem ceļojumiem. Viņš parasti sāka ar vārdiem: Ar mani nekad nav noticis nekas interesants, tad drūmi piebilda: Turklāt es tev jau esmu visu izstāstījis, bet tad, acīm iemirdzoties, Alonso izsaucās: Izņemot to vienu… vai es tev esmu stāstījis par…? Un lai arī kāds būtu turpinājums: Par to reizi, kad man vajadzēja bēgt no Maskavas? Vai: Par to gadījumu, kad es zaudēju Aļaskas zelta raktuves, kas bija veselu bagātību vērtas? Vai: Par bēgšanu no satrakota ganāmpulka pampās? Nevam atlika tikai papurināt galvu un cerīgi palūkoties uz ceļotāju, un drīz vien viņš varēja klausīties aizraujošus stāstus par satraucošiem piedzīvojumiem, par skaistām jaunavām, kuras Alonso bija skūpstījis, par ļaundariem, kurus viņš bija nošāvis vai uzvarējis zobenu cīņās, par zelta maisiem un dimantiem, tik lieliem kā īkšķa gals, par zudušām pilsētām un augstiem kalniem, par tvaika vilcieniem un buriniekiem, par pampām, okeāniem, tuksnešiem un tundrām.