Nevs aizgāja līdz augstajam, smailajam kapakmenim tas slējās augstu pret debesīm, un tajā bija iegravētas otrādi ap vērstas lāpas un gaidīja, bet neviens neparādījās. Viņš sauca Alonso Džonsu vārdā, pieklauvēja pie kapakmens, bet neviens neatbildēja. Nevs noliecās, lai iebāztu galvu kapā un pasauktu savu draugu, bet tā vietā, lai izslīdētu cauri akmens apmalei kā ēna, kas šķērso tumšāku ēnu, viņš sāpīgi atsita pieri. Zēns sauca vēlreiz, bet neko un nevienu nemanīja, un viņš uzmanīgi devās atpakaļ zaļajos džungļos un gāja gar pelēkajiem kapakmeņiem, līdz nonāca uz takas. Trīs žagatas, kas bija sēdējušas vilkābelē, pacēlās spārnos, kad viņš gāja garām.
Nevs neredzēja nevienu mirušo, līdz nonāca kapsētas dienvidrietumu nogāzē, kur ievēroja sen pazīstamo Sloteru mātes apveidu sīciņu sievieti milzīgā apmetnī un platā aubē staigājam starp kapakmeņiem. Galvu noliekusi, viņa meklēja pirmās pavasara puķes.
Sveiks, zēn! viņa uzsauca. Te aug kreses. Vai tu varētu dažas noplūkt un nolikt uz mana kapa?
Nevs saplūca sarkanās un dzeltenās puķes un aiznesa pie Sloteru mātes kapa, kas bija tā saplaisājis un laikazoba sagrauzts, ka uz tā varēja izlasīt tikai vienu vārdu SMEJIES.
Šis uzraksts bija mulsinājis vietējos vēsturniekus jau daudzus gadsimtus. Zēns ar dziļu cieņu nolika ziedus kapakmens priekšā.
Sloteru māte viņam uzsmaidīja. Tu esi labs zēns. Nezinu, ko mēs bez tevis darīsim.
- Paldies, Nevs sacīja. Vai jūs nezināt, kur visi palikuši? Jūs esat pirmā, ko šonakt redzu.
Sloteru māte uzmeta zēnam asu skatienu. Ko tu izdarīji ar savu pieri? viņa šerpi noprasīja.
- Es atsitos pret Džonsa kunga kapu! Tas bija ciets. Es…
Sloteru māte saknieba lūpas un piešķieba galvu. Vecās, vērīgās acis nopētīja Nevu no galvas līdz papēžiem. Es tevi nosaucu par zēnu, vai ne? Bet laiks aizlido vēja spārniem, un tu jau esi kļuvis par jaunu vīrieti, vai ne? Cik tev ir gadu?
- Manuprāt, apmēram piecpadsmit. Lai gan es jūtos tāpat kā vienmēr, Nevs teica, bet Sloteru māte viņu pārtrauca: Un es joprojām jūtos tāpat kā tā mazā meitene, kas ganībās vija margrietiņu vainagu. Tu vienmēr būsi tu pats, tas nekad nemainīsies, tomēr tu allaž mainīsies, un tur neko nevar darīt.
Večiņa apsēdās uz akmens un sacīja: Es atceros to nakti, kad tu ieradies, zēn! Es teicu, ka mēs nedrīkstam ļaut tev aiziet, un tava māte piekrita, un visi kapsētas iedzīvotāji sāka runāt, vai atļaut tev palikt vai ne, līdz parādījās Lēdija Pelēkā. "Kapsētas iedzīvotāji," viņa teica, "klausiet Sloteru māti. Vai tad jums nemaz nav līdzcietības kaulos?" Tad viņi visi man piekrita. Sloteru māte apklusa un pašūpoja galvu. Te nekas daudz nenotiek un dienas līdzinās cita citai. Gadalaiki rit. Efejas aug. Kapakmeņi sagāžas. Bet kopš te ieradies tu… Es priecājos, ka tu pie mums ieradies, tas arī viss.
Sloteru māte piecēlās, izvilka no piedurknes lina mutautiņu, uzspļāva uz tā, pastiepās un notīrīja no Neva pieres sakaltušās asinis. Tā, tagad tu izskaties pienācīgi, viņa bargi teica. Nezin gan, kad mēs atkal satiksimies… bet sargi sevi.
Pavisam apmulsis, Nevs devās atpakaļ uz Ouvenu kapu un ar prieku redzēja, ka abi vecāki viņu gaida. Kad zēns pienāca tuvāk, viņa prieks pārtapa raizēs kāpēc Ouvena kungs un kundze stāv abpus kapakmenim tik stīvi kā stikla vitrāžas tēli? Viņš nesaprata, kas notiek.
Tēvs paspēra soli uz priekšu un sacīja: Labvakar, Nev! Ceru, ka tev klājas labi.
- Apmierinoši labi, Nevs atteica, jo Ouvena kungs tā vienmēr atbildēja saviem draugiem, ja tie uzdeva šādu jautājumu.
Ouvena kungs turpināja: Mēs ar Ouvena kundzi visu mūžu ilgojāmies pēc bērniem. Manuprāt, mums nevarēja būt labāka dēla par tevi, Nev. Viņš ar lepnumu lūkojās uz zēnu.
- Paldies tev, tēt, bet… Nevs iesāka un vērsās pie mātes, cerot, ka viņa paskaidros, kas te notiek, bet Ouvena kundze jau bija pazudusi. Kur viņa palika?
- Ak, tu jau zini, Ouvena kungs izskatījās apjucis. Tā taču ir Betsija. Vienmēr kaut kur jāskrien, kaut kas jādara. Nu, es nezinu, ko vēl varētu teikt… tu zini?
- Nē, Nevs atzinās.
- Manuprāt, tevi gaida Sailass, sacīja tēvs un izgaisa.
Bija jau pāri pusnaktij. Nevs devās uz veco kapliču. Koks, kas bija audzis no notekcaurules kapličas tornī, pēdējā vētrā tika izgāzts, tas bija norāvis lejā daļu jumta dakstiņu.
Nevs apsēdās uz pelēkā koka soliņa, bet no Sailasa nebija ne miņas.
Atlidoja vēja brāzma. Bija viena no tām vasaras naktīm, kad krēsla, šķiet, ilgst mūžīgi. Bija silts, bet Nevs juta, ka uz rokām uzmetas zosāda.
Balss pie pašas auss sacīja: Saki, ka tev manis pietrūks, tu, ļumpausi.
- Liza? Nevs pārjautāja. Viņš nebija sastapis jauno raganu vairāk nekā gadu, kopš nakts, kad kapsētā bija ielauzušies Visu Arodu Džeki. Kur tu biji palikusi?
- Vēroju, viņa atteica. Vai tad dāmai jāstāsta viss, ko viņa dara?
- Tu vēroji mani? Nevs izsaucās.
Lizas balss skanēja Nevam pie pašas auss. Dzīve ir domāta dzīvošanai, Nevien Ouven. Viens no mums ir pārāk liels muļķis, lai dzīvotu, un tā neesmu es. Saki, ka tev manis pietrūks.
- Kurp tu dosies? Nevs gribēja zināt. Tad viņš sacīja: Protams, man tevis pietrūks, lai arī kur tu ietu…
- Tu esi tik dumjš, Liza Hempstoka nočukstēja, pieskaroties Neva rokai, pārāk dumjš šai dzīvei. -
Nevs sajuta raganas lūpas pieskārāmies viņa vaigam un lūpu kaktiņam. Liza viņu noskūpstīja, un viņš bija pārāk pārsteigts un izsists no sliedēm, lai zinātu, ko darīt.
Raganas balss sacīja: Arī man tevis pietrūks. Mūžam. Vēja brāzma sabužināja viņa matus vai varbūt tas bija Lizas rokas pieskāriens -, un tad Nevs zināja, ka ir palicis viens.
Viņš piecēlās.
Nevs piegāja pie kapličas durvīm, pacēla akmeni pie sliekšņa un izņēma rezerves atslēgu, ko te bija atstājis kāds jau sen miris ķesteris. Viņš atslēdza lielās koka durvis, pat nemēģinot izslīdēt tām cauri. Durvis skaļi nočīkstēja gluži kā protestējot.
Kapličā bija tumšs, un Nevs saprata, ka ir samiedzis acis, lai varētu kaut ko saskatīt.
- Nāc iekšā, Nev, sacīja Sailass.
- Es neko neredzu, zēns teica. Ir pārāk tumšs.
- Jau? Sailass brīnījās. Viņš nopūtās. Nevs dzirdēja samta čaboņu, sērkociņa sprakstoņu, un aizbildnis aizdedzināja divas lielas sveces, kas bija ievietotas izgrebtā koka svečturī telpas tālākajā galā. Sveču gaismā Nevs redzēja aizbildni stāvam pie augstas, ar ādu apvilktas lādes, kas bija pietiekami liela, lai garš vīrs varētu tajā ierāpties un gulēt. Tai blakus bija Sailasa melnā ādas soma, kuru Nevs jau agrāk bija redzējis, bet tik un tā uzskatīja to par ļoti iespaidīgu.
Lāde bija izoderēta ar baltu audumu. Nevs ielika roku tukšajā lādē un pieskārās baltajiem zīda palagiem un sausajai zemei.
- Vai te tu guli? viņš jautāja.
- Kad esmu prom no mājām, Sailass teica.
Nevs pārsteigts samirkšķināja acis. Sailass bija
dzīvojis te tik ilgi, cik vien viņš atcerējās. Vai tad te nav tavas mājas?
Sailass pašūpoja galvu. Manas mājas ir tālu, tālu prom, viņš teica. Es pat nezinu, vai tur kāds vēl dzīvo. Manā dzimtenē ir daudz kas mainījies, un nav ne jausmas, vai man ir, kur atgriezties.
- Tu dodies prom? Nevs jautāja. Mainījās viss, kas kādreiz bija licies mūžīgs. Tu patiešām dodies prom? Bet… tu taču esi mans aizbildnis.