Kapsētās parasti nevalda demokrātija, tomēr nāve visiem iemāca dažus demokrātijas principus, tāpēc katram mirušajam tika dotas balsstiesības un uzklausīts ikviens viedoklis par to, vai dzīvajam bērnam te vajadzētu atļaut palikt, un tonakt katrs no klātesošajiem gribēja izteikties.
Bija vēls rudens, un gaisma ausa lēni. Lai gan vēl bija tumšs, varēja jau dzirdēt, kā otrpus kalnam tiek iedarbinātas mašīnas un kā dzīvie dodas uz darbu šajā miglainajā, naktsmelnajā rītā, bet kapsētas iedzīvotāji joprojām sprieda par bērnu, kas bija pie viņiem ieradies, un par to, ko gan turpmāk darīt. Trīssimt balsu. Trīssimt viedokļu. Nehemijs Trots, dzejnieks no kapsētas ziemeļrietumu puses, bija sācis deklamēt savus uzskatus, lai gan neviens tā īsti nesaprata, ko viņš vēlas pateikt, kad notika kaut kas tāds, kas apklusināja visus debašu dalībniekus, kaut kas tāds, kas līdz šim kapsētā nebija pieredzēts.
Kalna galā parādījās liels, pelēks zirgs tāds, kādu zirgu pazinēji tomēr sauktu par "dūkanu". Pakavu klaboņa atdunēja, vēl pirms dūkanais kļuva ieraugāms, un varēja dzirdēt troksni, kas atskanēja, zirgam laužoties cauri krūmiem, kazenājiem, efejām un irbulenēm tālākajā kalna malā. Tas bija kārtīgs Anglijas centrālās grāfistes zirgs vismaz deviņpadsmit plaukstu garumā. Tāds zirgs varēja nest kaujā jātnieku pilnā apbruņojumā, bet viņam mugurā sēdēja tikai smalka sieviete, no galvas līdz kājām tērpusies pelēkā. Viņas garie svārki un apmetnis izskatījās kā savīti no zirnekļa tīmekļiem.
Sievietes seja bija mierīga un apgarota.
Kapsētas iemītnieki viņu pazina, jo katrs no tiem savas dzīves pēdējā stundā bija ticies ar Lēdiju Pelēkā, un viņu neviens nespēja aizmirst.
Zirgs apstājās pie obeliska. Austrumos debesīs ausa liega gaisma, pērļaini mirdzošā saullēkta vēstnese, kas lika kapsētas iedzīvotājiem justies neomulīgi un raisīja vēlmi atgriezties ērtajos mājokļos. Tomēr neviens no viņiem nepakustējās. Viņi vēroja Lēdiju Pelēkā daļēji nobijušies, daļēji sajūsmināti. Mirušie, kā likums, nav māņticīgi, bet viņi vēroja sievieti, kā romiešu auguri reiz bija vērojuši svēto vārnu lidojumu, meklējot atbildes uz sev nozīmīgiem jautājumiem.
Lēdija Pelēkā ierunājās.
Sievietes balss skanēja kā simtiem mazu sudraba zvārgulīšu, kad viņa teica: Lai mirušie izprot žēlsirdību! Tad viņa pasmaidīja.
Zirgs, kas bija plucis un gremojis zāli, pacēla galvu. Lēdija pieskārās dzīvnieka kaklam, un tas pagriezās uz otru kalna malu, lai spertu dažus soļus, kas skaļi atbalsojās, un tad pacēlās debesīs. Zirga pakavu dimdoņa aizskanēja pār pamali kā pērkona dārdi, un pēc mirkļa tas jau bija pagaisis skatienam.
Vismaz tā stāstīja ļaudis, kuri tonakt bija kapsētā.
Debates bija galā, viss bija izlemts pat bez balsošanas. Bērnam, vārdā Neviens Ouvens, tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas.
Sloteru māte un baronets Džozijs Vortingtons pavadīja Ouvena kungu līdz vecajai kapličai, lai pavēstītu jaunās ziņas Ouvena kundzei.
Viņu šāds brīnumains notikumu pavērsiens, šķiet, nemaz nesatrauca. Protams, viņa sacīja. Dažiem no mūsējiem ir mazāk smadzeņu nekā cālim, bet viņa gan visu saprot. Protams, saprot.
Iekams tajā pērkona dārdu pamodinātajā rītā uzlēca saule, bērns jau bija cieši aizmidzis Ouvenu mazajā, jaukajā kapā (jo meistars Ouvens pirms nāves bija vietējās galdniecības ģildes galva, un galdnieki parūpējās, lai kaps darītu viņam godu).
Sailass pirms saullēkta devās savā pēdējā ceļojumā. Viņš apmeklēja augstu māju kalna otrā pusē un atrada tur trīs mirušos, un izpētīja naža atstātās pēdas. Uzzinājis visu, ko vēlējās, Sailass izgāja ārā rīta mijkrēslī, un viņa galvā rosījās daudz nepatīkamu domu un secinājumu. Viņš atgriezās kapsētā, lai vecajā kapličā pārlaistu dienu un nosnaustos.
Mazajā pilsētiņā kalna pakājē vīrs Džeks kļuva arvien niknāks. Šo nakti viņš bija tik ilgi gaidījis, tā bija daudzu mēnešu pat gadu ilga darba kulminācija. Vakars bija izvērties tik daudzsološi trīs cilvēki bija pagalam, pirms tie paspēja kaut iekliegties, bet tad…
Tad viss bija izvērties pavisam slikti. Kāpēc gan viņš bija kāpis kalnā, ja bērns tik acīmredzami bija devies lejup no kalna? Kad viņš beidzot bija nonācis kalna pakājē, pēdas jau bija pagaisušas. Gan jau kāds bija bērnu atradis, paņēmis pie sevis un noslēpis. Cita izskaidrojuma nebija.
Atskanēja pērkona dārdi pēkšņi un skaļi un sāka līt. Vīrs Džeks plānoja nākamo gājienu būs jāpiezvana dažiem pilsētiņas iedzīvotājiem, kuri šeit bija viņa acis un ausis.
Viņš negrasījās atklāt Sapulcei, ka ir izgāzies.
Galu galā viņš nodomāja, paslēpjoties zem kāda veikala jumta, kamēr lietus lija pār zemi kā asaras, viņš taču nebija izgāzies! Vēl ne. Vēl bija laiks. Viņa rīcībā vēl bija daudzi gadi. Laiks, kurā viņš pabeigs šo nepabeigto darbu. Laiks, kurā pārcirst pēdējo pavedienu.
Tikai tad, kad atskanēja policijas sirēna un kalnā uzbrauca pirmā policijas mašīna, ātrās palīdzības auto un pēcāk arī izmeklētāju mašīna, vīrs Džeks ar nožēlu uzsita mēteļa apkakli, nolieca galvu un devās prom. Nazis bija paslēpts viņam kabatā, tas bija tīrs un droši noglabāts makstī, pasargāts no riebīgajiem
nokrišniem.
"Es esmu šīs vietas saimnieks!"
2. NODAĻA Jaunais draugs
Nevs bija kluss bērns ar gudrām, pelēkām acīm un mīkstiem, peļu pelēkiem matiem. Lielākoties viņš bija paklausīgs. Viņš ātri iemācījās runāt un, līdzko bija apguvis šo māku, nelika mierā kapsētas iedzīvotājus ar dažādiem jautājumiem. Kāpēc man nav ļauts iet ārā no kapsētas? viņš jautāja. Vai arī: Kā es varu izdarīt to, ko tikko paveica viņš? Un: Kurš te dzīvo? Pieaugušie centās, cik spēja, lai atbildētu uz šiem jautājumiem, bet viņu atbildes ļoti bieži bija neskaidras, mulsinošas vai pretrunīgas, un tad Nevs devās uz veco kapliču parunāt ar Sailasu.
Zēns tur parasti sēdēja, gaidot saulrietu, kad Sailass pamodās.
Vienmēr varēja paļauties, ka aizbildnis visu izskaidros tik vienkārši un loģiski, lai Nevs saprastu.
Tev nav ļauts iziet no kapsētas patiesībā mūsdienās saka nevis nav ļauts, bet nedrīkst -, jo tikai šeit mēs varam tevi pasargāt. Te tu dzīvo, un te dzīvo visi, kas tevi mīl. Ārpasaule tev nav droša. Pagaidām vēl ne.
- Bet tu ej ārā! Tu katru nakti ej prom no kapsētas!
- Es esmu daudz, daudz vecāks nekā tu. Un es visur esmu drošībā.
- Arī es visur esmu drošībā!
- Kaut nu tā būtu taisnība! Tomēr varu tev droši apgalvot: kamēr tu paliec šeit, tu esi pasargāts.
Vai:
- Kā tu vari tā izdarīt? Dažas prasmes var apgūt mācoties, dažas trenējoties, bet citas iegūstam tikai ar laiku. Tu daudz ko pratīsi, ja centīgi mācīsies. Drīz vien apgūsi Izgaišanu, Aizslīdēšanu un Pastaigu Sapņos. Bet ir prasmes, kas dzīvajiem ir teju neiespējamas, un, lai iemācītos tās, tev būs jāgaida ilgāk. Tomēr esmu pārliecināts, ka ar laiku tev izdosies.
- Galu galā tev ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, Sailass reiz teica. Tāpēc Kapsēta par tevi rūpējas. Kamēr tu dzīvo šeit, tu vari redzēt tumsā un staigāt tur, kur dzīvajiem nav ļauts. Dzīvie tevi neredz. Arī man reiz tika piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, bet tās man nedod nekādas citas priekšrocības kā vien iespēju te mitināties.
- Es gribētu būt tāds kā tu, Nevs sacīja, uzmetot lūpu.