- Es biju tavs aizbildnis. Tagad tu esi pietiekami pieaudzis, lai pats par sevi parūpētos. Man ir jāsargā citi.
Sailass aizvēra brūnās ādas lādes vāku un nostiprināja to ar siksnām un sprādzēm.
- Vai es nevaru palikt tepat, kapsētā?
- Tev nevajadzētu palikt, Sailass ļoti maigi teica. Nevs nekad nebija dzirdējis viņu tā runājam. Visiem ļaudīm, kas te mīt, ir bijusi sava dzīve, kaut arī nereti pavisam īsa. Tagad ir tava kārta. Tev jādzīvo.
- Vai es varu doties kopā ar tevi?
Sailass pašūpoja galvu.
- Vai es tevi vēl kādreiz redzēšu?
- Varbūt. Sailasa balss skanēja laipni, tajā bija vēl kāds noslēpums. Vai nu tu redzēsi mani, vai ne, bet esi drošs es tevi vērošu. Viņš nolika ādas lādi pie sienas un piegāja pie durvīm telpas stūrī. Nāc man līdzi! Nevs soļoja aiz Sailasa un nokāpa lejup pa šaurajām spirālveida kāpnēm kapenēs, kas atradās zem kapličas. Es atļāvos sapakot tavu ceļasomu, Sailass paskaidroja, kad viņi bija nokāpuši lejā.
Virs vecu dziesmu grāmatu kaudzes stāvēja maza ādas soma, kas līdzinājās Sailasa somai. Tur atrodas tavas mantas, Sailass sacīja.
- Pastāsti par Goda Sardzi, Sailas, Nevs lūdza. Tu esi Goda Sardzē, un Lupesku jaunkundze bija. Kas vēl? Vai jūsu ir daudz? Ko jūs darāt?
- Diemžēl ne visu, kas būtu vajadzīgs, Sailass sacīja. Galvenokārt mēs sargājam robežas. Lai tās netiktu pārkāptas.
- Kādas robežas? Sailass neatbildēja.
- Jūs apturat tādus cilvēkus kā vīrs Džeks un viņa ļaudis?
- Mēs darām to, kas mums jādara, Sailass sacīja. Viņš izklausījās noguris.
- Bet jūs rīkojaties pareizi! Jūs taču apturējāt Džekus! Viņi bija briesmīgi. īsti briesmoņi.
Sailass pienāca tuvāk Nevam, un zēnam bija jāatgāž galva, lai ieskatītos garā vīrieša bālajā sejā. Aizbildnis sacīja: Es ne vienmēr esmu rīkojies pareizi. Kad biju jaunāks… tas, ko darīju, bija vēl sliktāk nekā tas, ko darīja Džeks. Es biju sliktāks par viņiem visiem. Es biju briesmonis, Nev, vēl sliktāks par briesmoni.
Nevam pat neienāca prātā, ka aizbildnis varētu melot vai jokot. Viņš zināja, ka Sailass saka patiesību, un jautāja: Bet tu vairs tāds neesi, vai ne?
Sailass tikai teica: Cilvēki var mainīties, un tad apklusa. Nevs prātoja, vai aizbildnis atceras savu pagātni, bet tad Sailass sacīja: Man bija gods būt par tavu aizbildni, jauno cilvēk. Viņš no apmetņa krokām izvilka vecu, piebāztu maku. Tas tev. Ņem.
Nevs paņēma maku, bet neatvēra to.
- Tajā ir nauda. Pietiekami, lai tu varētu uzsākt jaunu dzīvi, bet ne vairāk.
Nevs sacīja: Es šodien biju aizgājis pie Alonso Džonsa, bet viņa nebija mājās… Vai varbūt viņš tur bija, tikai es nevarēju viņu ieraudzīt. Es gribēju, lai viņš man pastāsta par visām tām vietām, kuras viņš ir redzējis. Salas, delfīnus, ledājus un kalnus. Vietas, kur cilvēki dīvaini ģērbjas un ēd savādus ēdienus. Nevs brīdi vilcinājās, tad turpināja: Tās vietas taču joprojām tur ir, vai ne? Pasaule taču ir milzīga. Vai es varu tās apskatīt? Vai es varu turp doties?
Sailass pamāja. Jā, tevi gaida visa plašā pasaule. Tavas ceļasomas iekškabatā ir pase uz Neviena Ouvena vārda. Nebija viegli to dabūt…
- Ja es pārdomāšu, vai varēšu atgriezties te? Nevs jautāja, bet tūlīt pats atbildēja uz šo jautājumu: Ja es atgriezīšos, šī vieta nebūs mainījusies, bet tās vairs nebūs manas mājas.
- Vai vēlies, lai es tevi pavadu līdz kapsētas vārtiem? Sailass jautāja.
Nevs papurināja galvu. Man tas jādara pašam. Ēm… Sailas… Ja tev kādreiz gadās nepatikšanas, tikai pasauc mani! Es tev palīdzēšu.
- Es neiekuļos nepatikšanās, Sailass cienīgi sacīja.
- Nē, laikam jau ne… Bet tik un tā…
Kapenēs bija tumšs, oda pēc pelējuma, veciem un mitriem akmeņiem, un Nevam pēkšņi šķita, ka telpa ir ļoti maza.
Viņš teica: Es gribu izbaudīt dzīvi. Es gribu to satvert rokās un noturēt. Es gribu atstāt pēdu nospiedumus tuksneša smiltīs, gribu spēlēt futbolu ar dzīviem cilvēkiem. Es gribu, Nevs apklusa, lai padomātu, un tad sacīja: es gribu visu.
- Ļoti labi, Sailass sacīja. Viņš pacēla roku pie acīm, it kā lai atglaustu matus no sejas Sailasam šāds žests nemaz nebija raksturīgs. Viņš teica: Ja nu tomēr es kādreiz iekulšos nepatikšanās, tad noteikti došu tev zinu.
- Lai gan tu nekad neiekulies nepatikšanās?
- Kā jau tu teici.
Sailasa lūpu kaktiņi noraustījās, it kā viņš gribētu pasmaidīt, bet varbūt tā bija nožēla vai tikai ēnu spēle.
- Paliec sveiks, Sailas, Nevs sacīja un pastiepa sveicienam roku, tāpat kā bija darījis bērnībā. Sailass to saņēma savā aukstajā, ziloņkaula baltajā plaukstā un cieši paspieda.
- Paliec sveiks, Nevien Ouven.
Nevs paņēma savu mazo ceļasomu. Viņš atvēra durvis, izgāja no kapličas un devās prom pa taciņu, kas veda kalnā, un neatskatījās.
Kapsētas vārti jau sen bija slēgti uz nakti. Zēns prātoja, vai viņam vēl ir atļauts iziet tiem cauri vai arī būs jāiet atpakaļ uz kapliču, lai paņemtu atslēgu, bet, kad viņš bija pienācis tuvāk, izrādījās, ka mazie apmeklētāju vārtiņi bija atslēgti un plaši atvērti kā gaidot. Bija tā, it kā kapsēta vēlētos no viņa atvadīties.
Pie atvērtajiem vārtiem gaidīja maza, apaļa, bāla sieviete. Viņa uzsmaidīja zēnam, kurš nāca tuvāk, un mēnesgaismā varēja redzēt, ka viņas acīs mirdz asaras.
- Sveika, māt, Nevs sacīja.
Ouvena kundze notrausa asaras, tad noslaucīja vaigus ar piedurkni un pašūpoja galvu.
- Vai tu zini, ko turpmāk darīsi? viņa jautāja.
- Apskatīšu pasauli, Nevs sacīja. Iekulšos nepatikšanās un tikšu no tām laukā. Došos uz džungļiem, vulkāniem, tuksnešiem un salām. Iepazīšos ar cilvēkiem. Es gribu iepazīties pēc iespējas ar daudziem cilvēkiem.
Ouvena kundze neatbildēja uzreiz. Viņa lūkojās uz dēlu un tad sāka dziedāt dziesmiņu, kuru Nevs atcerējās kopš laika, kad bija pavisam mazs, dziesmu, ar kuru māte bija ieaijājusi viņu miegā.
Dusi, dusi, mazo bērniņ, Līdz tu sauli sveiksi, Pasaulē tad dosies tu, Ardievas man teiksi.
- Jā, tieši to es darīšu, Nevs nočukstēja.
Skūpstīsi tu mīļoto, Diesi visu nakti, Atradīsi savu vārdu, Dārgumus, kas rakti…
Pēkšņi Ouvena kundze atcerējās pēdējo dziesmas pantiņu un nodziedāja savam lielajam dēlam:
Dzīvi vaigā skatīsi, Priekus, sāpes jutīsi, Visus ceļus kājām mīsi.
- Visus ceļus kājām mīšu, Nevs atkārtoja. Grūts uzdevums, bet es pacentīšos.
Viņš mēģināja apskaut māti kā bērnu dienās, bet tikpat labi viņš būtu varējis censties satvert miglu. Zēns uz takas bija palicis viens.
Viņš spēra soli pretī kapsētas vārtiem. Nevam likās, ka viņš dzird kādu balsi sakām: Es ļoti lepojos ar tevi, dēls, bet varbūt viņš to iztēlojās.
Vasaras naktis bija īsas, un austrumu pamale jau izgaismojās. Tieši turp Nevs devās lejup no kalna, pretī cilvēkiem, pilsētai un saullēktam.
Somā viņam bija pase, kabatā nauda. Viņa lūpās dejoja smaids, lai gan tas bija vēl diezgan nedrošs, jo pasaule bija daudz lielāka par mazo kapsētu kalna galā. Pasaulē būs briesmas un noslēpumi, jauni draugi un veci paziņas, viņš pieļaus daudzas kļūdas un izstaigās daudzus ceļus, iekams atgriezīsies kapsētā vai dosies pēdējā ceļojumā milzīgā, dūkanā zirga mugurā kopā ar Lēdiju.
Bet līdz tam laikam Nevu gaidīja Dzīve, un viņš devās tajā ar plati atvērtām acīm un plaši atvērtu sirdi.