- Nē, negribētu vis, Sailass stingri teica.
Vai arī:
- Kas tur guļ? Zini, Nev, lielākoties to var izlasīt uz kapakmeņiem. Vai tu jau proti lasīt? Vai zini alfabētu?
- Ko?
Sailass pašūpoja galvu, bet neko neteica. Ouvena kungs un kundze savas dzīves laikā nebija aizrāvušies ar lasīšanu, un kapsētā nebija ābeču.
Nākamajā naktī Sailass ieradās pie Ouvenu mājīgās kapavietas ar trim biezām grāmatām divas no tām bija krāsainas ābeces (A ir aita, B ir bumbieris) un trešā bija bērnu grāmata "Kaķis cepurē". Viņam līdzi bija arī papīrs un vaska krītiņi. Tad aizbildnis aizveda Nevu pie jaunāko un tīrāko kapakmeņu plāksnēm un parādīja, kā uz tām var saskatīt alfabēta burtus, sākot ar lielā A aso smaili.
Sailass deva Nevam uzdevumu atrast visus alfabēta burtus kapsētā -, un zēns drīz vien ar lepnumu to bija izpildījis, atklājumus noslēdzot ar Ecekiēla Ulmzlija kapakmeni, kas bija iebūvēts vecās kapličas sienā. Aizbildnis ar viņa veikumu bija ļoti apmierināts.
Katru dienu, dodoties pastaigā pa kapsētu, Nevs ņēma papīru un krītiņus līdzi un, cik labi vien prata, norakstīja no kapakmeņiem vārdus, uzvārdus un gadskaitļus. Katru vakaru, pirms Sailass devās ārā pasaulē, zēns lūdza aizbildnim izlasīt norakstīto un iztulkot latīņu teicienus, kurus Ouveni visbiežāk nesaprata.
Bija saulaina diena; kamenes bija devušās izpētīt savvaļas puķes, kas auga kapsētas malā, un, mierīgi zumēdamas, vāca medu no irbulenēm un zilajiem zvaniņiem, bet Nevs zvilnēja pavasara saulē, vērojot, kā bronzas krāsas vabole rāpo pa Geo. Rīdera, viņa sievas Dorkas un dēla Sebastiāna (Fidelis ad Mortem) kapakmeni. Nevs bija norakstījis uzrakstu no viņu pieminekļa un tagad domāja tikai par vaboli, līdz viņu iztraucēja skanīga balss:
- Puika, ko tu te dari?
Nevs palūkojās augšup. Pie irbuleņu krūma kāds stāvēja un viņu vēroja.
- Neko, zēns atteica un izbāza mēli.
Seja otrpus irbuleņu krūmam saviebās gluži kā garguja ar izbāztu mēli un izvalbītām acīm, un tad atkal tā bija meitenes sejiņa.
- Tas bija lieliski, Nevs izdvesa.
- Es protu parādīt visādus baigos ģīmjus, meitene lepni teica. Skaties! Viņa ar vienu pirkstu pacēla degungalu, savilka muti muļķīgā smaidā, samiedza acis un piepūta vaigus. Vai zini, kas tas bija?
- Nē.
- Tas bija sivēns, muļķīt!
- Ak tā… Nevs padomāja. Sivēns kā pie burta "S"?
- Nu protams. Pagaidi!
Meitene izlīda no irbuleņu krūma un nostājās blakus Nevam, kas bija piecēlies kājās. Viņa bija mazliet vecāka par zēnu, mazliet garāka, un viņai mugurā bija drēbes spilgtās krāsās dzeltenā, rozā un oranžā. Nevs savā pelēkajā līķautā jutās nevīžīgs un noplucis.
- Cik tev ir gadu? meitene vaicāja. Ko tu te dari? Vai tu te dzīvo? Kā tevi sauc?
- Es nezinu, nomurmināja Nevs.
- Tu nezini, kā tevi sauc? pārjautāja meitene. Protams, tu zini, kā tevi sauc! Visi zina savu vārdu. Murmulis!
- Es zinu, kā mani sauc, aizstāvējās Nevs. Un es zinu, ko šeit daru. Bet es nezinu atbildi uz to pirmo jautājumu.
- Tu nezini, cik tev ir gadu?
Zēns pamāja.
- Kad tev pēdējo reizi bija dzimšanas diena? jautāja meitene.
- Man tādas nekad nav bijis, Nevs novilka.
- Ikvienam ir dzimšanas diena! Tu gribi teikt, ka tev nekad nav bijis tortes un svecīšu, nekā tāda?
Nevs pašūpoja galvu. Meitene uz viņu žēli nolūkojās. Nabadziņš. Man ir pieci gadi. Varu derēt, ka tev arī ir pieci!
Nevs priecīgs pamāja. Viņš negribēja strīdēties ar jauno draudzeni. Meitene viņu darīja laimīgu.
Meitenes vārds bija Skārleta Embera Pērkinsa, vismaz tā viņa teica Nevam, un viņas mājas bija dzīvoklis, pie kura nebija dārza. Meitenes māte šobrīd sēdēja uz soliņa pie kapličas kalna pakājē un lasīja žurnālu, un Skārletai bija pieteikts būt atpakaļ pēc pusstundas, labi izskraidīties, neiekulties nepatikšanās un nerunāt ar svešiniekiem.
- Es esmu svešinieks, Nevs aizrādīja.
- Neesi gan, Skārleta nopietni atteica. Tu esi mazs puika. Pēc tam viņa pārliecināta piebilda:
- Turklāt tu esi mans draugs, tāpēc nevari būt svešinieks.
Nevs smaidīja reti, bet šoreiz viņa smaids pletās pāri visai sejai. Jā, es esmu tavs draugs, viņš sacīja.
- Kā tevi sauc?
- Nevs. Pilnā vārdā Neviens.
Meitene iesmējās. Dīvains vārds, viņa teica.
- Ko tu šeit dari?
- Mācos alfabētu, Nevs atteica. No kapakmeņiem. Man jānoraksta vārdi.
- Vai es arī varu?
Sākumā Nevs negribēja to pieļaut galu galā tie bija viņa kapakmeņi, vai ne? -, bet tad saprata, ka tā uzvesties ir muļķīgi un ka ir taču patīkami saulainā dienā kaut ko interesantu darīt kopā ar draugu. Nevs atbildēja: Jā.
Viņi norakstīja vārdus no kapakmeņiem, Skārleta palīdzēja Nevam nolasīt nezināmos vārdus un uzvārdus, un Nevs pārtulkoja Skārletai jau pazīstamos latīņu teicienus. Likās, ka balss, kas no kalna pakājes sauca: Skārlet! atskanējusi pārāk agri.
Meitene atdeva papīru un krītiņus Nevam. Man tagad jāiet, viņa nopūtās.
- Tiksimies nākamreiz, vai ne? Nevs teica.
- Kur tu dzīvo? Skārleta gribēja zināt.
- Šeit, viņš atteica un noskatījās, kā meitene skrien lejup no kalna.
Pa ceļam uz mājām Skārleta pastāstīja mātei par zēnu, ar kuru bija spēlējusies, viņu saucot Neviens un viņš dzīvojot kapsētā. Tovakar Skārletas māte par to ieminējās savam vīram, kurš savukārt atbildēja, ka iedomu draugi ir bieži sastopams fenomens konkrēta vecumposma bērniem un ka par to nav jāuztraucas, bet gan jāpriecājas, jo viņiem ir tā laime dzīvot tik tuvu dabas rezervātam.
Pēc šīs tikšanās Skārleta nekad neieraudzīja Nevu pirmā. Saulainās dienās vecāki mēdza vest meitu uz kapsētu. Kamēr māte un tēvs sēdēja uz soliņa un lasīja, Skārleta klīda pa kapsētas celiņiem, ģērbusies spilgti zaļās, oranžās vai rozā drēbēs, un pētīja apkārtni. Drīz vien viņa pamanīja mazu, nopietnu sejiņu ar pelēkām acīm un mīkstiem, pelēkiem matiem lūkojamies uz viņu, un tas bija Nevs. Bērni spēlēja paslēpes vai "augstāk par zemi", vai arī klusi sēdēja un vēroja trušus, kas mitinājās aiz vecās kapličas.
Nevs iepazīstināja Skārletu ar saviem draugiem. Nemaz nebija svarīgi, ka viņa tos neredzēja. Vecāki jau bija viņai paskaidrojuši, ka arī Nevs ir izdomāts tēls un ka tas nav nekas slikts māte pat pāris vakaru bija uzlikusi galdā traukus tieši Nevam -, tāpēc Skārletai nemaz nelikās dīvaini, ka arī zēnam ir iedomu draugi. Viņš vienmēr atstāstīja, ko tie ir teikuši.
- Bārtlebijs saka, ka seja tevim iraid kā saspiesta plūme, Nevs paskaidroja.
- Pašam tāda! Un kāpēc viņš tik dīvaini runā? Vai varbūt viņš domāja: kā saspiests tomāts?
- Man šķiet, ka tur, kur viņš dzīvoja, toreiz nemaz neauga tomāti, Nevs sacīja. Tolaik visi tā runāja, vai saproti?
Skārleta bija laimīga. Viņa bija gudrs, vientuļš bērns, kura māte strādāja tālmācības universitātē, pasniedzot angļu valodu cilvēkiem, kurus nekad nebija redzējusi, labojot darbus, kurus saņēma pa e-pastu, un sūtot saviem studentiem vērtējumus un iedrošinājuma vārdus. Meitenes tēvs mācīja elementārdaļiņu fiziku, bet, kā Skārleta bija izskaidrojusi Nevam, bija pārāk daudz cilvēku, kas gribēja mācīt elementārdaļiņu fiziku, un pārāk maz tādu, kas gribētu to mācīties, tāpēc Skārletas ģimenei vajadzēja pārcelties no vienas universitātes pilsētiņas uz citu, un katrā nākamajā universitātē viņas tēvs cerēja dabūt pastāvīgu darbu, tomēr viņam nekad neveicās.