- Kas ir elementārdaļiņu fizika? jautāja Nevs.
Skārleta paraustīja plecus. Nu, viņa teica, ir
atomi, kas ir pārāk mazi, lai tos redzētu, bet mēs no tiem sastāvam. Un tad vēl ir tādas daļiņas, kas ir mazākas par atomiem, un tā tad arī ir elementārdaļiņu fizika.
Nevs pamāja un nosprieda, ka Skārletas tētis interesējas par iedomātām lietām.
Nevs un Skārleta kopā klīda pa kapsētu katru nedēļas nogali, lasot vārdus uz kapakmeņiem un tos norakstot. Nevs atklāja Skārletai to, ko zināja par kapu, mauzoleju un kapeņu iedzīvotājiem, un viņa stāstīja zēnam par to, ko bija dzirdējusi vai izlasījusi, un dažkārt viņa stāstīja par ārpasauli par mašīnām, autobusiem, televīziju un lidmašīnām (Nevs bija redzējis tās lidojam pāri kapsētai un bija domājis, ka tie ir lieli, sudraboti, trokšņaini putni, bet nekad nebija par tiem interesējies). Savukārt Nevs stāstīja draudzenei par laikiem, kad bija dzīvojuši kapsētas iemītnieki, kā Sebastians Rīders braucis uz Londonu un redzējis karalieni resnu sievieti zvērādas cepurē, kas nikni blenzusi uz visiem un nebija runājusi ne vārda angliski. Sebastians Rīders nespēja atcerēties, kuras valsts karaliene tā bijusi, bet viņš uzskatīja, ka viņa nevarēja būt karaliene pārāk ilgi.
- Kad tas notika? jautāja Skārleta.
- Viņš nomira 1583. gadā, tā rakstīts uz viņa kapakmens… Tātad pirms tam.
- Kurš ir visvecākais kapsētas iemītnieks? gribēja zināt Skārleta.
Nevs sarauca pieri. Laikam Gajs Pompejs. Viņš te ieradās simts gadus pēc pirmajiem romiešiem. Viņš pats man tā teica. Viņam patika šejienes ceļi.
- Tātad viņš ir visvecākais?
- Man tā šķiet.
- Vai mēs varam ierīkot spēļu māju kādā no tām akmens kapenēm?
- Tu nevari tajās ieiet. Tās visas ir aizslēgtas.
- Vai tu vari tajās ieiet?
- Protams!
- Kāpēc tad es nevaru?
- Tāpēc, ka man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, zēns paskaidroja. Tās ļauj man nokļūt visur, kur gribu.
- Es gribu ieiet tajā akmens mājā un ierīkot tur spēļu mājas!
- Tu nevari.
- Tu esi nejauks!
- Neesmu vis!
- Esi gan! Nejaucēns!
- Neesmu vis!
Skārleta salika rokas jakas kabatās un devās prom neatvadījusies, pārliecināta, ka Nevs vienkārši negrib ielaist viņu akmens mājās, un vienlaikus jūtot, ka ir bijusi pret zēnu netaisna, un tāpēc kļūstot vēl dusmīgāka.
Tovakar pēc maltītes Skārleta jautāja mammai un tētim, vai šajā zemē kāds dzīvoja, pirms te ieradās romieši.
- Kur tu dzirdēji par romiešiem? tēvs brīnījās.
- To taču visi zina, Skārleta teica, saraukusi pieri. Nu, vai pirms viņiem te kāds dzīvoja?
- Pirms tam šajā zemē dzīvoja ķelti, māte paskaidroja. Vēl ilgi pirms romiešiem. Romieši iekaroja ķeltus.
Uz soliņa pie vecās kapličas Nevs risināja līdzīgu sarunu.
- Visvecākais? Sailass pārjautāja. Godīgi sakot, Nev, es nezinu. Vecākais, ar kuru esmu runājis, ir Gajs Pompejs, bet, pirms šajā zemē ieradās romieši, te dzīvoja cita tauta. Liela tauta. Kā tev veicas ar alfabētu?
- Man šķiet, ka labi. Kad es mācīšos zilbes?
Sailass brīdi domāja. Es nešaubos, viņš teica,
ka te ir apbedīti daudzi talantīgi cilvēki, un gan jau viņu vidū atradīsies arī kāds skolotājs. Es pameklēšu.
Nevs bija sajūsmā. Viņš jau iztēlojās, ka drīz vien varēs izlasīt visu, ko vēlēsies, un tad viņam pavērsies visa stāstu pasaule.
Kad Sailass pameta kapsētu, lai dotos savās darīšanās, Nevs devās uz kapelu vītolu paēnā un pasauca Gāju Pompeju.
Vecais romietis žāvādamies iznāca no savas mītnes. Ā. Nūja. Dzīvais zēns, viņš novilka. Kā tev klājas, dzīvo zēn?
- Paldies, labi, ser, Nevs pieklājīgi atteica.
- Labi, man prieks to dzirdēt. Vecā romieša mati mēnesgaismā šķita sniegbalti; viņam mugurā bija toga, kurā viņš bija apbedīts, bet zem tās bieza vilnas veste un kājās getras, jo šī bija auksta zeme pašā pasaules malā, aukstāk bija tikai Kaledonijas ziemeļos, kur cilvēki vairāk līdzinājās dzīvniekiem un tērpās oranžās ādās, un bija pārāk mežonīgi, lai tos iekarotu pat romieši, tāpēc tiem drīz vien bija lemts pazust mūžīgajā ziemā.
- Vai tu esi visvecākais? Nevs vaicāja.
- Visvecākais kapsētā? Jā, tas esmu es.
- Tātad tu esi pirmais, kas te apglabāts?
Vecais romietis vilcinājās. Gandrīz pirmais, viņš atteica. Pirms ķeltiem šajā salā dzīvoja cita tauta, un viens no viņiem šeit ir apbedīts.
- Ak tā, Nevs novilka un pēc brīža jautāja: Un kur ir viņa kaps?
Gajs norādīja uz kalnu.
- Viņš dzīvo pašā kalna galā? Nevs jautāja.
Gajs pašūpoja galvu.
- Kur tad?
Vecais romietis noliecās un sabužināja Nevam matus.
Kalnā, viņš sacīja. Iekšā kalnā. Mani šeit atnesa apglabāt draugi. Viņiem sekoja vietējie varas vīri un mīmi, kuri bija uzlikuši manas sievas viņa
nomira no drudža Kamulodonā un mana tēva viņš
»
tika nogalināts sadursmē Gallijā maskas. Trīssimt gadus pēc manas nāves kāds zemnieks, meklēdams jaunas ganības aitām, atklāja milzu akmeni, kas sargāja ieeju alā, nostūma to malā un devās lejup, cerēdams atrast dārgumus. Kad viņš iznāca ārā, viņa tumšie mati bija tikpat balti kā manējie…
- Ko viņš redzēja?
Gajs ilgi klusēja un tad sacīja: Viņš par to nevienam nestāstīja un nekad te neatgriezās. Akmeni aizstūma atpakaļ vietā, un ar laiku šo notikumu aizmirsa. Pēc divsimt gadiem, kad būvēja Frobišera mauzoleju, šo vietu atklāja vēlreiz. Jaunais vīrietis, kas to atrada, sapņoja par bagātībām, tāpēc viņš nevienam neko neteica, noslēpa ieeju aiz Eiframa Petifera zārka un kādu nakti devās kalnā kā pats domāja, neviena nemanīts.
- Vai viņa mati bija balti, kad viņš iznāca?
- Viņš neatgriezās.
- Hm. Ak tā. Un kurš tad tur ir apglabāts?
Gajs pašūpoja galvu. Es nezinu, jauno Ouven. Bet es
jutu viņa klātbūtni jau toreiz, kad te vēl nekā nebija. Es jau toreiz jutu, ka paugura dziļumā kaut kas gaida.
- Ko viņš gaidīja?
- Es varēju sajust tikai gaidas, Gajs Pompejs atteica.
Skārletai līdzi bija liela bilžu grāmata, un viņa sēdēja uz zaļā soliņa netālu no vārtiem blakus mātei, kura pētīja mācību grāmatas pielikumu. Meitene baudīja pavasara sauli un visiem spēkiem centās ignorēt mazo zēnu, kurš vispirms māja viņai no efeju apvīta pieminekļa patvēruma, bet, kad viņa bija izlēmusi turp vairs neskatīties, viņš izlēca gluži kā spēļu klauns no kastītes aiz kapakmens (Džodži Dž. Sodži. Es biju svešinieks, un jūs mani pieņēmāt).
Beidzot meitene nolika grāmatu uz soliņa.
- Māmiņ? Es iešu pastaigāties.
- Tikai neaizklīsti no takas, mīļā.
Skārleta gāja pa taciņu līdz pat stūrim, kur ieraudzīja Nevu mājam viņai no kalna. Viņa saviebās.
- Es šo to uzzināju, Skārleta paziņoja.
- Es arī, Nevs neatpalika.
- Pirms romiešiem te bija citi cilvēki, Skārleta stāstīja. Viņi te dzīvoja, un pēc nāves viņus apglabāja šajos kalnos kopā ar dārgumiem un visu ko citu. Tos sauca par kapukalniem.
- Ak tā, sacīja Nevs. Tas visu izskaidro. Vai tu gribētu tādu redzēt?
- Tūlīt? Skārleta izskatījās pārsteigta. Tu jau nemaz nezini, kur tāds kapukalns ir, vai ne? Un tu zini, ka es nevaru sekot tev visur, kur ej. Meitene bija redzējusi, kā Nevs var izslīdēt cauri sienai gluži kā ēna.