Par atbildi viņš pacēla gaisā lielu, sarūsējušu dzelzs atslēgu. To es atradu kapličā, viņš teica. Ar to var atslēgt lielāko daļu kapsētas vārtu. Viena atslēga der visiem, tolaik tā bija vienkāršāk.
Skārleta uzrāpās kalnā pie Neva.
- Vai tu runā patiesību?
Zēns pamāja, un viņa lūpu kaktiņos dejoja apmierināts smaids. Nāc! viņš sacīja.
Bija brīnišķīga pavasara diena, gaisu pildīja putnu dziesmas un bišu zumēšana. Vējā līgojās narcises, un šur tur kalna malā galvas klanīja pirmās tulpes. Zils neaizmirstulīšu paklājs un dzelteni prīmulu punktiņi rotāja zaļo kalna nogāzi, pa kuru bērni kāpa augšup uz nelielo Frobišera mauzoleju.
Tas bija vecs, vienkāršs, aizmirsts akmens nams ar metāla vārtiem. Nevs tos atslēdza ar dzelzs atslēgu, un viņi iegāja iekšā.
- Aiz kāda no zārkiem jābūt caurumam, sacīja Nevs, vai durvīm.
Viņi to atrada aiz zārka pirmajā plauktā caurumu sienā, pa kuru varēja ielīst. Lejā, Nevs sacīja. Mēs līdīsim lejā.
Skārletai pēkšņi nemaz tik ļoti negribējās piedalīties šajā piedzīvojumā. Viņa teica: Mēs tur neko neredzēsim! Ir tumšs.
- Man nevajag gaismu, kamēr esmu kapsētā, Nevs pārliecinoši sacīja.
- Man gan vajag, meitene iebilda. Tur ir tik tumšs!
Nevs domāja, ko gan viņš tādu pārliecinošu varētu pateikt, piemēram, "tur lejā nekā slikta nav", bet dzirdētais par matiem, kuri nosirmoja, un par cilvēkiem, kuri pazuda uz neatgriešanos, nozīmēja, ka viņš nevarēja to solīt ar tīru sirdsapziņu. Tāpēc zēns sacīja: Es nokāpšu lejā, bet tu gaidi te.
Skārleta sarauca pieri. Tu nedrīksti mani te pamest, viņa teica.
- Es tikai nokāpšu lejā paskatīties, kas tur ir, Nevs skaidroja, un tad kāpšu augšā, lai pastāstītu tev.
Viņš piegāja pie cauruma sienā, notupās uz ceļiem un četrrāpus ielīda iekšā. Otrā pusē bija pietiekami augsti griesti, lai varētu piecelties stāvus, un zēns ieraudzīja akmenī cirstus pakāpienus. Es tagad kāpšu lejā, viņš uzsauca.
- Vai tev būs ilgi jākāpj?
- Man šķiet, ka jā.
- Ja tu mani turētu aiz rokas un teiktu, kur jāliek kāja, es arī varētu iet kopā ar tevi, Skārleta sacīja.
- Protams, Nevs piekrita, un, pirms viņš bija beidzis runāt, Skārleta četrrāpus jau ielīda pa caurumu sienā.
- Vari celties kājās, Nevs sacīja un saņēma meitenes roku. Tepat ir pakāpieni. Liec kāju uz priekšu! Redzi nu. Es iešu pirmais.
- Vai tu patiešām redzi tādā tumsā? meitene pārsteigta jautāja.
- Jā, ir diezgan tumšs, Nevs piekrita, tomēr es visu varu saskatīt.
Bērni kāpa lejup pa kāpnēm dziļāk kalnā, un Nevs stāstīja draudzenei, ko viņš pa ceļam redz. Kāpnes ved lejup, pakāpieni ir no akmens. Un arī griesti ir no akmens. Un sienas kāds ir apzīmējis.
- Kas tur ir uzzīmēts?
- Kaut kas liels un spalvains kā pie burta G, tātad govs, tikai ar lielākiem ragiem. Un tālāk kaut kāds raksts, gluži kā liels mezgls. Tas ir iegrebts sienā, nevis uzzīmēts, paskaties! Viņš pielika Skārletas pirkstus pie sienas, kur bija mezglainais raksts.
- Es to varu sataustīt! Skārleta izsaucās.
- Tagad pakāpieni kļūst platāki. Mēs iznākam kaut kādā lielā istabā, bet pakāpieni turpinās. Nekusties! Labi, tagad esmu starp tevi un istabu. Turies ar kreiso roku pie sienas.
Viņi turpināja kāpt lejup. Pēdējais pakāpiens, un būsim uz akmens grīdas, Nevs sacīja. Tā gan ir drusku nelīdzena.
Telpa bija maza. Uz grīdas atradās akmens plāksne galda augstumā, un vienā stūrī bija zema dzega, uz kuras bija izkārtoti daži priekšmeti. Uz grīdas bija arī kauli, patiešām veci kauli, un tur, kur beidzās trepes,
Nevs saskatīja sažuvušu ķermeni garā, brūnā mētelī tas laikam bija tas jaunais vīrietis, kurš gribēja kļūt bagāts. Zēns nosprieda, ka puisis ir tumsā paslīdējis un nokritis.
Pēkšņi atskanēja troksnis, tāda kā šņākoņa, it kā čūska lodātu pa sausām lapām. Skārleta ciešāk satvēra Neva roku.
- Kas tas ir? Vai tu kaut ko redzi? -Nē.
Skārleta izdvesa skaņu, kas daļēji bija elsas, daļēji vaimanas, un Nevs kaut ko ieraudzīja un nejautājis saprata, ka arī meitene redz to pašu.
Telpas galā bija gaisma, un šajā gaismā parādījās vīrs; viņš nāca caur akmens sienu, un Nevs dzirdēja, ka Skārleta apslāpēti iekliedzas. Vīrs šķita labi saglabājies, tomēr bija skaidrs, ka viņš jau sen kā ir miris. Viņa ādu klāja uzkrāsoti (tā domāja Nevs) vai tetovēti (tā domāja Skārleta) purpurkrāsas zīmējumi un raksti. Ap kaklu svešajam bija kaklarota ar asiem, gariem zobiem.
- Es esmu šīs vietas saimnieks! tēls sacīja, un šie vārdi izklausījās tik senatnīgi un ar tik pamatīgu rīkles skaņu, ka gandrīz vai šķita tie nemaz nav vārdi. Es sargāju šo vietu no visiem, kas tai varētu kaitēt!
Vīram bija milzīgi redzokļi. Nevs drīz vien saprata, ka ap acīm svešajam ir apvilkti purpura krāsas riņķi, kas darīja viņu līdzīgu pūcei.
- Kas tu esi? Nevs vaicāja, ciešāk satverot Skārletas roku.
Purpura Vīrs neizrādīja, ka būtu dzirdējis jautājumu. Viņš nikni blenza uz bērniem.
- Ejiet prom no šīs vietas! viņš kliedza. Nevs apjauta, ka dzird tikai rūkoņu, bet vārdu nozīme atbalsojas viņam galvā.
- Vai viņš darīs mums pāri? Skārleta vaicāja.
- Es tā nedomāju, Nevs atteica. Tad viņš vērsās pie Purpura Vīra ar vārdiem, kuri viņam bija iemācīti: Man ir piešķirtas Kapsētas Privilēģijas, un es varu staigāt, kur vēlos.
Purpura Vīrs neko neatbildēja, un tas Nevu pagalam pārsteidza, jo pat visnejaukākie kapsētas iemītnieki atmaiga, izdzirdot šos vārdus. Nevs jautāja:
- Skārlet, vai tu vinu redzi?
- Protams, redzu! Viņš ir liels, briesmīgs, tetovēts vīrs, kas grib mūs nogalināt! Nev, dzen viņu prom!
Nevs palūkojās uz mirušo brūnajā mētelī. Tam blakus uz akmens grīdas bija saplēsta lampa. Viņš bēga, Nevs skaļi prātoja, jo bija nobijies. Viņš paslīdēja, paklupa uz kāpnēm un nokrita.
- Kurš?
- Tas vīrs uz grīdas.
Skārleta izklausījās aizkaitināta, ne tikai apjukusi un nobijusies. Kāds vīrs uz grīdas? viņa jautāja.
- Te ir pārāk tumšs! Vienīgais, kuru es redzu, ir tas lielais tetovētais.
Un tad, it kā lai pārliecinātu bērnus, ka viņš patiešām ir šeit, Purpura Vīrs atgāza galvu un izgrūda pāris skaļu, jodelēšanai līdzīgu saucienu, kas lika
Skārletai tik cieši pieķerties pie Neva rokas, ka viņas nagi ieurbās zēna ādā.
Savukārt Nevam vairs nebija bail.
- Piedod, ka es teicu viņi visi ir izdomāti, Skārleta nočukstēja. Tagad es ticu. Viņi ir īsti!
Purpura Vīrs pacēla kaut ko virs galvas tas izskatījās pēc asa akmens naža. Visi, kas iebruks šajā vietā, mirs! kliedza tetovētais sargs savā rīkles balsī. Nevs domāja par vīru, kura mati bija nosirmojuši vienā mirklī, kad viņš nonāca šajā kambarī, par to, ka viņš nekad neatgriezās kapsētā un nekad nevienam nestāstīja, ko bija redzējis.
- Nē, tev bija taisnība, Nevs teica. Tieši šis ir.
- Kas viņš ir?
- Tikai iedomu tēls.
- Nemuļķojies, Skārleta nošņāca. Es viņu redzu!
- Tieši tā, Nevs palika pie sava. Un tu nevari redzēt mirušos. Viņš palūkojās apkārt. Labāk izbeidz, viņš teica Purpura Vīram. Mēs zinām, ka tas nav pa īstam.
- Es mielošos ar jūsu aknām! bļāva Purpura Vīrs.
- Nemielosies vis, Skārleta atteica, atviegloti nopūšoties. Nevam taisnība. Viņa pagriezās pret zēnu. Man šķiet, tas varētu būt putnubiedēklis.