- Kas tas tāds? Nevs vaicāja.
- Nu, tāda lelle, ko zemnieki izliek laukos, lai biedētu putnus.
- Un kāpēc tad viņi tā dara? Nevs nesaprata. Viņam patika putni. Viņš domāja, ka tie ir ļoti jauki, turklāt putni palīdzēja uzturēt kapsētu tīru.
- Es nezinu, tieši kāpēc. Varu pajautāt māmiņai. Bet vienreiz redzēju tādu pa vilciena logu un pajautāju vecākiem, kas tas ir. Putni domā, ka putnubiedēklis ir īsts cilvēks. Bet patiesībā tā ir tikai lelle, kas izveidota kā cilvēks. Tā tikai aizbiedē putnus.
Nevs palūkojās apkārt. Viņš teica: Lai arī kas tu būtu, tev nekas neiznāk. Mums nav bail. Mēs zinām, ka tu neesi īsts. Vienkārši liecies mierā.
Purpura Vīrs likās mierā. Viņš šķērsoja akmens plāksni un izgaisa.
Skārletai visa telpa nu iegrima tumsā. Bet tagad meitene atkal varēja sadzirdēt savādo skaņu, tā kļuva arvien skaļāka un skaļāka, it kā telpā kaut kas riņķotu.
Kaut kas čukstēja: MĒS ESAM SLĪRS [1] .
Nevs juta, kā mati uz skausta saceļas stāvus. Balss izklausījās ļoti sena un sausa, gluži kā miruša koka zars, kas skrāpējas gar kapličas logu, un Nevam šķita, ka te ir vairāk nekā viens runātājs, ka te ir vairāki, kas runā unisonā.
- Vai tu dzirdēji? viņš jautāja Skārletai.
- Es dzirdu tikai dīvainu šņākoņu. Bet tā man liek justies savādi. Vēderā viss griežas. Man liekas, ka tūlīt notiks kaut kas briesmīgs.
- Nekas briesmīgs nenotiks, Nevs pārliecinoši atteica un skaļi noprasīja tam, kurš bija istabā: Kas tu esi?
MĒS ESAM SLĪRS. MĒS SARGĀJAM UN AIZSARGĀJAM.
- Ko jūs aizsargājat?
SAIMNIEKA ATPŪTAS VIETU. Šī IR VISSVĒTĀKĀ NO VIETĀM, UN TO APSARGĀ SLĪRS.
- Tu nevari mums pieskarties, Nevs sacīja. Viss, ko tu māki, ir iebiedēt.
Šņācošās balsis izklausījās apvainotas. BAILES IR SLĪRA IEROCIS.
Nevs palūkojās uz karnīzi. Vai tie ir tava saimnieka dārgumi? Veca sakta, krūze un akmens nazītis? Neizskatās pēc dārgumiem.
SLĪRS SARGĀ DĀRGUMUS. SAKTU, BIĶERI UN NAZI. MĒS TOS SARGĀJAM, LĪDZ MŪSU PAVĒLNIEKS ATGRIEZĪSIES. TAS ATGRIEZĪSIES. TAS VIENMĒR ATGRIEŽAS.
- Cik jūsu te ir?
Bet Slīrs vairs neteica ne vārda. Nevam bija tāda sajūta, it kā galva būtu pilna ar zirnekļa tīkliem, un viņš to papurināja. Tad zēns saspieda Skārletas roku. Iesim, viņš teica.
Viņi pagāja garām mirušajam brūnajā mētelī. Nevs nodomāja: nudien ja vīrs nebūtu nobijies un paklupis, tad smagi viltos šejienes dārgumos. Laikam tās lietas, kas skaitījās lieli dārgumi pirms desmit tūkstošiem gadu, tagad vairs nebija neko vērtas. Nevs veda
Skārletu augšup pa kāpnēm, cauri kalnam, līdz atvērumam sienā Frobišera mauzolejā.
Vēlā pavasara saule spīdēja cauri plaisām mūrī un mēģināja ielauzties pa mauzoleja durvīm, un tā bija tik satriecoši spilgta, ka Skārleta samirkšķināja acis un aizklāja tās ar plaukstu, lai paslēptos no žilbinošās gaismas. Krūmos dziedāja putni, garām aizsanēja kamene, viss bija pārsteidzoši ierasts.
Nevs atvēra mauzoleja durvis, bērni izgāja ārā, un viņš tās atkal aizslēdza.
Skārletas košās drēbes klāja netīrumi un zirnekļu tīkli, un viņas brūnā seja un rokas bija baltas no putekļiem.
Kalna pakājē kāds patiesībā vairāki cilvēki klaigāja. Skaļi klaigāja. Satraukti klaigāja.
Kāds sauca: Skārlet? Skārleta Pērkinsa! Meitene atsaucās: Ei! Esmu šeit! Bērniem nebija iespējas pārrunāt redzēto vai apspriest Purpura Vīru, jo parādījās sieviete fluorescējošā dzeltenā jakā ar uzrakstu POLICIJA uz muguras. Viņa vaicāja, vai ar Skārletu viss ir kārtībā, kur meitene bijusi un vai kāds mēģinājis viņu nolaupīt, un tad jau sieviete runāja pa rāciju, lai paziņotu pārējiem, ka bērns ir atrasts.
Nevs nemanāmi sekoja viņām abām lejup no kalna. Kapličas durvis bija atvērtas, tur gaidīja abi Skārletas vecāki. Māte mirka asarās, tēvs noraizējies runāja pa telefonu. Turpat bija vēl viena policiste. Neviens no pieaugušajiem neredzēja Nevu, kurš gaidīja kapličas stūrī.
Visi metās jautāt Skārletai, kas ar viņu notika, un meitene atbildēja pēc labākās sirdsapziņas stāstīja par zēnu, vārdā Neviens, kas ieveda viņu kalnā, kur tumsā viņiem parādījās tetovēts vīrs, patiesībā putnubiedēklis. Viņai iedeva šokolādes tāfelīti, noslaucīja seju un jautāja, vai tetovētais vīrs braucis ar motociklu, un Skārletas māte un tēvs, atviegloti, ka meita atradusies un par viņu vairs nav jābaidās, dusmojās viens uz otru un uz meiteni. Vecāki strīdējās, teica, ka tā ir tikai otra vaina, ka nedrīkst ļaut mazai meitenītei vienai pašai pastaigāties un spēlēties kapsētā, pat ja tas ir dabas rezervāts, ka pasaule mūsdienās ir ļoti bīstama vieta un, ja bērnus labi nepieskata, ar viņiem var notikt daudz un dažādas nelaimes. īpaši ar tādiem bērniem kā Skārleta.
Skārletas mamma sāka šņukstēt, un Skārleta sāka raudāt, un viena policiste sāka strīdēties ar Skārletas tēvu, kurš norādīja, ka viņš ar nodokļiem maksājot viņai algu, un policiste atcirta, ka viņa arī ir nodokļu maksātāja un, visticamāk, maksājot viņam algu. Nevs tikmēr sēdēja kapličas ēnainajā stūrī, un viņu neviens neievēroja pat Skārleta ne -, bet zēns skatījās un klausījās, kas notiek, līdz vairs nevarēja šo kņadu izturēt.
Kapsētā bija iestājusies krēsla, kad Sailass atrada Nevu sēžam netālu no amfiteātra un lūkojamies uz pilsētu. Viņš nostājās blakus zēnam, bet neko neteica kā jau parasti.
Tā nemaz nebija viņas vaina, Nevs sacīja, bet gan manējā. Tagad viņai būs nepatikšanas.
- Kurp tu viņu biji aizvedis? Sailass jautāja.
- Kalnā, lai paskatītos uz visvecāko kapu. Bet tur neviena nav! Tikai kaut kāds dīvains Slīrs, kas biedē cilvēkus.
- Satriecoši…
Viņi devās lejup no kalna kopā, noskatījās, kā tiek aizslēgta vecā kapliča un kā policija, Skārleta un viņas vecāki pazūd naktī.
- Borouzas jaunkundze iemācīs tev rakstīt, sacīja Sailass. Vai tu jau esi izlasījis "Kaķi cepurē"?
- Sen jau, Nevs attrauca. Vai tu man atnesīsi vēl kādu grāmatu?
- Domāju, ka atnesīšu, Sailass atteica.
- Kā tev šķiet, vai es vinu vēl kādreiz redzēšu?
- Meiteni? Šaubos gan.
Tomēr Sailass kļūdījās. Pēc trim nedēļām kādā pelēkā pēcpusdienā Skārleta ieradās kapsētā abu vecāku pavadībā.
Viņi uzstāja, ka Skārletai visu laiku jāpaliek viņu redzeslokā, tāpēc gāja gabaliņu aiz meitenes. Skārletas māte ik pa laikam izsaucās, cik lieliski viss nokārtojies un cik labi, ka viņi drīz vien dosies prom un nekad vairs šeit neatgriezīsies.
Kad Skārletas vecāki sāka kaut ko apspriest, Nevs uzsauca meitenei: Sveika!
- Sveiks, Skārleta ļoti klusi atteica.
- Es jau necerēju, ka vēlreiz tevi redzēšu.
- Es teicu, ka nepārcelšos uz citu vietu, ja viņi mani pēdējo reizi neatvedis uz kapsētu.
- Pārcelsies? Kurp?
- Uz Skotiju. Tur ir kāda universitāte, kur tētis mācīs elementārdaļiņu fiziku.
Viņi gāja pa taciņu blakus viens otram maza meitenīte spilgti oranžā mētelī un mazs zēns pelēkā līķautā.
- Vai Skotija ir tālu?
- Jā, viņa teica.
- Ak tā…
- Es cerēju, ka tevi šodien satikšu. Lai atvadītos.
- Es te vienmēr esmu.
- Bet tu taču neesi miris, Nevien Ouven, vai ne?
- Protams, ne.
- Bet tu taču te nevari dzīvot visu mūžu, vai ne? Kādu dienu tu būsi pieaudzis un varēsi iet un dzīvot tur, ārā.