Р . B. Kers
Lampas bērni
2 grāmata
babilonas zilā Džine
.
1. nodaļa DŽINI, KAS IENĀCA NO AUKSTUMA
- Es gribu būt ragana, Filipa teica. Ar daudzām kārpām.
- Un es gribu būt vampīrs, Džons piebalsoja. Ar īstām asinīm uz zobiem.
- Jūs abi zināt, ka par to nevar būt ne runas, viņu māte mundri iebilda.
- Tā mēs strīdamies katru gadu, Džons nopūtās. Es nesaprotu, kas tev pret to iebilstams, mammu. Halovīna vakars ir tikai nevainīga izprieca.
Džons un Filipa Gonti, kuri dzīvoja Ņujorkā, Austrumu 7. ielā 7, bija dvīņi, kam patika tas pats, kas citiem bērniem. Kaut vai saldumu medības Visu svēto dienas priekšvakarā. Bet viņi bija arī džini ar neparastām spējām, piemēram, varēja izpildīt trīs vēlēšanās. Vai vismaz viņi to darīja, kad laiks bija siltāks. Džini ir veidoti no uguns, tāpēc tiem ne visai patīk aukstums, un jauni, nepieredzējuši džini kā Džons un Filipa vēsā klimatā ir gandrīz bezspēcīgi. Tādēļ daudz biežāk džinus sastop karstās tuksnešu zemēs. Ņujorkā vasaras ir ļoti karstas, toties ziemas gaužām aukstas, un pat oktobra beigās laiks kļūst diezgan vēss. Bet šogad Halovīns bija neparasti silts, un kaut vai tādēļ, lai bērniem kompensētu aizliegumu kopā ar draugiem iet diedelēt saldumus, Gonta kundze, kas arī bija džine, izteica viņiem priekšlikumu.
- Paklausieties, viņa ierosināja. Mēs varētu izmantot šo silto laiku un aiziet uz Centrālparku, kur jūs abi varat pārvērsties par kādu dzīvnieku tāpat vien, lai pavingrinātos. Galu galā šī var būt pēdējā iespēja, kad varēsiet izmantot savu džina spēku, iekams iestājas ziema.
- Bet es negribu būt dzīvnieks, Filipa turējās pretī. Es gribu būt ragana. Ar daudzām kārpām.
- Un es gribu būt Drakula, Džons uzstāja. Ar
asinainiem zobiem. »
- Bet es saku nē, Gonta kundze neatlaidās. Pirms daudziem gadiem, neilgi pēc tam, kad viņa satika Gonta kungu, viņa bija nozvērējusies nelietot savu džina spēku dvīņiem vēl aizvien neskaidru iemeslu dēļ. Džons domāja, tam varētu būt kāds sakars ar faktu, ka viņu tēvs Edvards bija cilvēks un satraucās par abiem bērniem, kuru varā bija vismaz vasaras mēnešos pārvērst viņu par kādu dzīvnieku. Varbūt šā iemesla dēļ Gonta kundze bija vienojusies ar Džonu un Filipu, ka viņi lietos savu džina spēku vienīgi ar mātes atļauju. Gadījumā, ja viņi kaut ko izdarītu steigā un vēlāk nāktos to nožēlot, jo džina spēks, pat jauna džina spēks, ir ļoti liels. Bet viņa apzinājās arī to, ka jauniem džiniem dažkārt ir nepieciešams savu spēku vingrināt kaut vai labas veselības un vispārējās labsajūtas dēļ.
Bet dvīņi vēl nebija gluži pārliecināti, ka kļūt par dzīvnieku ir labāk nekā diedelēt saldumus.
- Es nesaprotu, Džons nerimās. Kāpēc mēs nesvinam Halovīnu? Tu tā arī nekad neesi pateikusi, kas tev ir pret to.
- Vai tad neesmu?
- Nē, dvīņi korī atbildēja.
Gonta kundze papurināja galvu. Varbūt šai ziņā jums ir taisnība, viņa atzina.
- Nu tad paklausīsimies, Džons ierosināja. Ja arī viņš likās noskaņots skeptiski, tad tāpēc, ka, pēc viņa domām, māte uztvēra Halovīnu pārāk nopietni.
- Tas tiešām ir loti vienkārši mīļie, vina teica.
Halovīns nedod skaidru atbildi uz jautājumu, par kuru lielais vairums cilvēku neko nezina, un tāpēc šis ir ļoti grūts laiks labo džinu ciltīm, tostarp mūsējai. Saprotiet, pirms daudziem gadsimtiem ļaunās džinu ciltis gūli, šaitāni un ifrīti pārliecināja lētticīgus cilvēkus izmantot šo īpašo gada dienu, lai džinus pielūgtu, pretī saņemot garantiju, ka tiem netiks darīts pāri. Cilvēki saģērbās kostīmos, ko reiz uzskatīja par tādiem, kas atbilst ļaunajiem džiniem, kurus viņi pielūdza. Un izlika tiem durvju priekšā ēdienus un dzērienus, lai atpirktos. Tāpēc mūsu cilts, māridi, vienmēr atteikusies no tā visa. Vai tagad saprotat? Nudien, esmu nepatīkami pārsteigta, ka jūs to uzņemat tik vieglprātīgi pēc visa, ko šovasar piedzīvojāt kopā ar Nimrodu.
Dvīņi kādu brīdi klusēja, apsverot Gonta kundzes paskaidrojumu. Viņiem nekad nebija ienācis prātā, ka džini varētu būt patiesais iemesls visam, kas Halovīnā bija slikts. Un atšķirībā no lielā vairuma bērnu viņi pārāk labi zināja, ka ļauns džins pēc savas vēlēšanās spēj sasaistīt un paverdzināt cilvēkus vai pat citus džinus. Savā pirmajā vasarā kā džini viņi bija savām acīm redzējuši ļaunumu Ehnatona spoka veidā un Iblisa personā, kurš bija ifrītu ļaunākās džinu cilts vadonis. Viņi bija pārliecinājušies, ko spēj izdarīt patiess ļaunums. Ifrīti
Kairā bija nogalinājuši kādu vīrieti Huseinu Husautu. Gonta kundzei bija pilnīga taisnība. Pasaulē tik tiešām mita īstens ļaunums.
Filipa paraustīja plecus. Tagad, kad esi visu paskaidrojusi, manuprāt, tam ir liela jēga.
- Priecājos, ka tu tā domā, mīļā, Gonta kundze sacīja.
- Protams, Džons piekrita. Tu tikai pieskati mūs, labi?
Gonta kundze pamāja. Es esmu māte, viņa teica. Tas ir mans darbs.
Viņi sāka ar Centrālparka zvērudārzu. Bet, nosprieduši, ka kļūt par dzīvnieku būrī nudien nav tīkama izklaide leduslācis izskatījās nožēlojams -, viņi žigli aizgāja no zvērudārza un sāka meklēt dzīvniekus parkā, kur tie brīvi skraidīja apkārt un kuru apveidu viņi uz pāris stundām varētu aizņemties.
Pēc kāda laiciņa Filipa nolēma pieņemt vāveres veidolu, un viņa bija sajūsmā, skraidot augšup un lejup pa kokiem. Viņa pat vajāja dažus tūristus, kas vilcinājās atdot savus riekstus. Filipa tomēr nebija gaidījusi, ka vāverei būs blusas vai arī tik nejauku attieksmi no burunduka, kura kokā viņa aiz pārskatīšanās bija uzrāpušies. Un, kad viņu sāka vajāt kaķis, meitene ar prieku atgriezās savā iepriekšējā izskatā.
Džonam bija grūtāk izraudzīties dzīvnieku, par kuru viņš gribētu kļūt. Pēc viņa domām, vāveres bija pārāk glītas un meitenīgas, un viņš jau grasījās atgriezties zvērudārzā un galu galā kļūt par leduslāci vai varbūt jūraslauvu, kad pamanīja kaut ko tādu, kas viņam šķita daudz valdzinošāks.
Netālu no slidotavas kāds vīrietis dažiem bērniem demonstrēja medības ar piekūnu. Tiklīdz Džons ieraudzīja skaisto, lielo zilganas smilškrāsas piekūnu, viņš aši konsultējās ar māti, izrunāja savu fokusa vārdu (ABECEDARIAN) un kļuva par piekūnu, kura vārds bija Moltijs. (Fokusa vārdi ir slepenie vārdi, ko džini lieto, lai koncentrētu savu džina spēku gluži kā-palielināmais stikls fokusē saules siltumu vienā mazā punktā uz papīra lapas, aizdedzinot to.)
Lielie piekūni ir pasaules ātrākie putni, un Džons lieliski pavadīja laiku, lidodams augstāk par koku galotnēm, piķējot uz pāris stulbiem baložiem un kādu zēnu, kas nodarbojās ar tai chi, tad nolaizdamies pēc medījuma, ko piedāvāja Moltija dresētājs, un to visu ar 200 jūdžu ātrumu stundā.
Džona piedzīvojums tomēr nebija patīkams vien. Vēl vairākas stundas pēc tam Džons aizvien rīstījās, atminēdamies, cik pretīgi garšoja beigtā pele, ko viņam kā atalgojumu bija pasniedzis mednieks.
Par spīti tam, Džons nolēma, ka vairāk par visu viņš uz Ziemassvētkiem vēlas saņemt lielo piekūnu. Un pēc rūpīgiem meklējumiem internetā viņš šo lūgumu izteica tēvam.
Edvards Gonts bija cilvēks un tāpēc laicīgs, kā mēdza sacīt dvīņu tēvocis Nimrods (arī liels un varens džins). Tas nozīmēja, ka, tāpat kā visi cilvēki, viņš ir veidots nevis no uguns, bet zemes un tāpēc bija gluži parasts. Tomēr tas nenozīmēja, ka Gonta kungam nebija nekāda teikšana par saviem fantastiski apdāvinātajiem bērniem. īpaši ziemā, kad viņš zināja, ka tie ir vairāk vai mazāk bezspēcīgi. Tad viņam bija daudz lielāka vēlēšanās izturēties pret tiem kā pret parastiem bērniem un aizliegt darīt vai iegūt to, ko viņš neatzina par labu. Piemēram, dabūt lielo piekūnu.