- Un vai tev nav ienācis prātā, ka viņš terorizē tevi aiz skaudības? Jo viņam pūtītes joprojām ir, bet tev vairs nav?
- Tas ir iespējams, Džons atzina. Un kas par to? Pūtītes man no jauna neuzmetīsies. Pat tad ne, ja tiktu vaļā no Gordona Kārpcīīka.
- Tev nav tas jādara. Bet mūs nekas nevar aizkavēt, lai liktu pazust viņa pūtēm.
- Tu domā ar džina spēku?
- Es tiešām netaisījos nosūtīt viņam krēmu pret pūtītēm.
- Pat tad, ja mamma tiešām piekristu, ka es savedu kārtībā Kārpcūka pūtītes, neesmu drošs, ka spēšu sevi piespiest novēlēt viņam ko citu, kā lauzt kaklu.
- Tas nemaz nav jādara, Filipa teica. Es visu nokārtošu tavā vietā.
Džons saprata, ka māsa runā nopietni, un, tā kā viņi tobrīd atradās saunā, apzinājās, ka meitene spēj izdarīt tieši to, ko teica. Vai vispirms negribi pajautāt mammai? viņš jautāja.
- Manuprāt, tieši patlaban viņai prātu nomāc citas domas, kur nu vēl pūtītes uz Gordona Kārpcūka sejas, Filipa atbildēja. Pēdējā laikā šķiet, kopš tikšanās ar Zilo džini, Gonta kundze bija visai klusa un norūpējusies.
Filipa koncentrēja domas, gatavojoties džina spēka lietošanai. Turklāt nevaru iedomāties, ka mamma varētu iebilst pret manu palīdzību, ja ņem vērā iespējamo labumu tev. Un tas noteikti ir labāk, nekā tu ar vinu skolā izkautos.
Tā nu viņa domāja par Gordonu Kārpcūku, par pūtītēm uz viņa sejas un lai tās būtu pazudušas, kad nākamajā rītā viņš pamodīsies, kļūstot par labāku cilvēku. Un tad viņa izrunāja savu fokusa vārdu:
- FABULONGOŠUGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!
Džons kādu brīdi piesardzīgi nogaidīja. Vai izda riji?
Filipa pamāja ar galvu. Tu redzēsi. Viss būs lieliski.
Džons uzsita viņai uz pleca. Paldies, Fila. Viņš mīļi uzsmaidīja māsai. Ārēji viņi nemaz nebija līdzīgi; gluži kā māte, Džons bija gara auguma un tievs, viņam vija tumši mati, turpretī Filipa bija maza auguma kā tēvs un nēsāja brilles. Bet iekšēji viņi bija līdzīgi kā vienas monētas divas puses. Nebija nekā tāda, ko Džons nespētu izdarīt Filipas labā, un viņš juta, ka vēlas māsai to pateikt. Bet, tiklīdz viņš par to iedomājās, Filipa jau atbildēja:
Jā, viņa teica. Es zinu.
Dienas pirms Ziemassvētkiem Filipa pavadīja, spēlējot džinverso ar Nimrodu, Rakšasasa kungu, savu tēvu vai Bulu Haksteru.
Buls Haksters bija strādājis par advokātu, reklāmas aģentu, žurnālistu un profesionālu pokera spēlmani, līdz iesaistījās Eiropas kosmosa programmā kā mārketinga un komunikāciju nodaļas vadītājs. Viņš bija kanādietis no Toronto un apgalvoja, ka esot izmēģinājis darīt visu un saticis visus, kam vien ir kāda nozīme. Filipa domāja, ka viņš ir pārlieku dīvains cilvēks, lai būtu saistīts ar ko tik nopietnu kā kosmosa programma, pat tādu, kurai lielā mērā bija Eiropas izcelsme. Katru reizi, kad meitene par to ieminējās (cerībā, ka varētu kaut ko uzzināt par Iblisu un viņa briesmīgo likteni, jo
raketi, kas aizvestu vinu uz Veneru, kuru katru dienu
» * » '
bija paredzēts palaist), Haksters mainīja sarunas tematu, un Filipai radās pārliecība, ka tad, ja viņas ziņā būtu tēva banka, viņa šim cilvēkam neaizdotu pat piecus dolārus. Bet viņš bija teicams džinverso spēlētājs. Neviens cilvēks, kā Nimrods apgalvoja, nevarēja maldināt astaragali spēlē labāk par Bulu Haksteru, un, kaut gan viņš bija mazliet pakurls (pēc piedalīšanās daudzu raķešu palaišanā, kā pats paskaidroja), regulāri ar viņu spēlējot, Filipa daudz ko iemācījās par maldināšanu.
Pretstatā māsai Džonu galīgi neinteresēja džinverso. Viņš nekādi nevarēja saprast, par ko bija visa šī kņada, un labprātāk pavadīja laiku, lasot Rakšasasa Saīsinātos Bagdādes likumus. Īstenībā viņu ne tik daudz interesēja likumi, cik milzu vēlme uzzināt faktus par džiniem. Gonta kundze šos faktus dēvēja par niekiem, un varbūt tie tādi arī bija, bet Džonam tas nerūpēja. Ziemassvētku brīvdienās nekas cits viņam nebija tik svarīgs kā Rakšasasa kunga grāmata.
Piemēram, viņš atklāja, kāpēc viņam tik ļoti nepatika sāls garša un darvas smaka. Kādreiz laicīgie cilvēki tiešām šīs vielas bija lietojuši, lai aizdzītu džinus. Pēc grāmatā rakstītā, džiniem vajadzētu nīst skaļu troksni (Filipas gadījumā tā noteikti bija patiesība), tāpat tiem bija netīkams dzelzs vai tērauda pieskāriens. Tas izskaidroja, kāpēc Gonta kundze un Nimrods nevarēja ciest nevienu citu metālu, izņemot zeltu.
Filipa arī ieskatījās grāmatā un īpaši priecājās, atklājot informāciju, kas tur bija par Lilitas cilti gūliem. Šīs cilts sieviešu kārtas džines tika sauktas par silatām un tradicionāli bija tikpat derdzīgas izskata ziņā, cik ļaunas. Pēc Filipas domām, tā grāmatas daļa par gūliem, kas ēd cilvēku miesu, nebija diezin cik pārliecinoša, tas šķita neiespējami mūsdienās un jaunajā laikmetā. Vismaz tik ilgi ne, kamēr pastāv McDonalds. Tāpat grāmata paskaidroja, ka gūlu var nogalināt ar vienu pašu sitienu pa seju. Tiesa, tālāk bija dīvaini teikts, ka otrs sitiens to pašu gūlu atdzīvināšot. Ja es kādreiz Lilitai iesistu pļauku, Filipa teica Džonam, lūdzu, neļauj man to darīt vēlreiz.
SBL kā visi sāka dēvēt grāmatu bija iesieta kamieļādas vākos, kas bija ar roku apgleznoti un iņkrustēti ar mazu sudraba ovālu. Kad to paberzēja ar īkšķi, parādījās miniatūra Rakšasasa kunga trīsdimensiju faksimila figūriņa. Gandrīz ikvienā sīkumā tā bija līdzīga īstajam džinam, kurš, reiz izsaukts, dos derīgus padomus, kā lietot grāmatu, vai atklās jaunumus džinu pasaulē. Un Džonam fiktīvais Rakšasasa kungs šķita īpaši interesants, runājot par Babilonas Zilo džini.
Pašā sākumā, paskaidroja fiktīvais Rakšasasa kungs, kura īriskais akcents šķita ne mazāk īpatnējs kā īstajam, Zilās džines vārds bija Ištara, lai svētība nāk pār viņu, un viņa tika pielūgta kā debesu karaliene. Ištaras simboli bija lauva un zilā krāsa, kas, protams, ir arī Mēness un nakts krāsa. Tādējādi Zilā džine nekad neizdarīja lielo izvēli starp labo un ļauno. Nav skaidrs, kāpēc, bet gadsimtu gaitā Zilās džines iemiesošanās kļuva par ko tādu, ko iemācījās respektēt visi džini; un tas noderēja abām pusēm labajiem un ļaunajiem, jo varenā džine stāvēja pāri mūžīgajai cīņai par laicīgās pasaules veiksmi. Galu galā viņa pat spēja uzrakstīt noteikumus visām sešām džinu ciltīm.
Ap šo pašu laiku ķēniņš Nebukadnecars Otrais par godu Ištarai savā jaunajā pilsētā Babilonā uzcēla lielos Ištaras vārtus. Viņš sev uzcēla arī greznu pili ar slavenajiem gaisa dārziem, kas bija viens no senās pasaules brīnumiem. Ištara sadusmojās par to, ka Nebukadnecars bija sarūpējis pili un dārzus sev, pirms uzcēla pili viņai. Vārti ir ļoti jauki, bet, ja šie vārti nekur neved, tad no tiem nevienam nekāda labuma nav. Situācija pasliktinājās, kad vecais Nebukadnecars devās uzvarēt senās pasaules dižāko burvi, pašu ķēniņu Zālamanu. Nebukadnecars izlaupīja Jeruzalemi, nozaga Zālamana slaveno maģijas grāmatu un aizveda visu zeltu uz Babilonu. Godīgi jāatzīst, ka valdnieks Nebukadnecars tikmēr bija apjautis nepieciešamību atlīdzināt Ištarai un no Jeruzalemes iegūto zeltu izlietoja, lai uzceltu viņai pasakainu mitekli tā dēvēto Babilonas Gaisa pili, kuras atrašanās vieta līdz šai dienai paliek cieši sargāts noslēpums. Ištara piedeva Nebukadnecaram seno aizvainojumu, bet tikai līdz tam laikam, kad naudas trūkuma dēļ, lai samaksātu par vēl vienu karu, valdnieks lika noņemt zeltījumu no viņas pils. Šoreiz Ištara viņam nepiedeva un pārvērta Nebukadnecaru par aitu. Kopš tā laika neviens viņu nekad vairs nav redzējis.