Juki Onna meta astaragali un, nosolījusi tikai Burvi (trīs vienādi), pasniedza kristāla kastīti Filipai.
Filipa mierīgi aplūkoja kastītes saturu, atrada trīs uzmestus Uguns simbolus un paņēma rokā atlikušos četrus astaragali. Metu četrus, viņa paziņoja, pakļaujoties Paribanona likumam, ka spēlētājam jāpaziņo astaragali skaits. Paskatījusies uz kauliņiem, Filipa gandrīz nespēja ticēt savai veiksmei. Viņa bija papildinājusi trīs Uguns simbolus, ko viņai bija iedevusi Juki, ar četriem Uguns simboliem, veidojot Bastionu (septiņi vienādi, kas ir augstākais metiens džinverso spēlē un pilnīgi nepārspējams).
Filipa brīdi apsvēra. Ja viņa nosolītu Bastionu Patrīcijai, tad tai nebūtu citas izvēles, kā vien apstrīdēt vinu un zaudēt vēlēšanos; tā vietā meitene nolēma tē-
mēt uz Lilitu, kurai Patrīcija izteiktu savu solījumu. Un, izteiksmīgi skatīdamās Patrīcijai tieši acīs, Filipa teica: Rubīns un granāts, nosolot zemāk par to, kas bija no saviem pirkstiem ieplūst kastītē. Bet kastīte nekļuva sarkana, kā būtu vajadzējis notikt. Sī kaste ir viltota, viņš dusmīgi teica.
Daudzajiem džiniem, kas Ozola istabā vēroja maču, aizrāvās elpa, dzirdot, ko Dvergara kungs bija sacījis.
- Nāciet man līdzi jūs abas, Dvergara kungs pavēlēja. Baidos, ka tas būs jāizlemj mača šķīrējtiesnesei.
Visi vēroja, kā Dvergara kungs piegāja pie apaļā galda Ozola istabas stūrī, jo, protams, mača šķīrējtiesnese nebija neviena cita kā pati Zilā džine. Patrīcijas un Fili pas pavadīts, viņš sāka sniegt oficiālu ziņojumu par atgadījumu.
Filipai radās ļaunas nojautas. Viņa ļoti labi zināja, ka nebija blēdījusies, bet skaidri atcerējās Aješas dīvainos vārdus, ko džine viņai bija sacījusi. Tie bija modinājuši viņā stipras aizdomas, ka viņa tiek nepatiesi apvainota.
- Visos manas darbības gados, Dvergara kungs sprēgāja, kratīdams savu mazo galvu, nekad neko tādu neesmu pieredzējis. Nudien neesmu. Es pieprasu, lai Jūsu Ekselence sevišķi stingri izšķirtu šo jautājumu.
Aješa lēni samiedza acis pret Dvergara kungu kā garlaikota kaķe. Acīmredzot džinei nebija nekādas intereses par viņu; bet katrā ziņā visi sagaidīja, lai viņa kaut ko darītu. Aješa pacēla roku kaut vai tāpēc vien, lai apturētu Dvergara kunga žēlošanos, it kā viņš pats būtu nogrēkojies.
Patiesība nāks gaismā, viņa drūmi teica. Viņa vispirms norādīja uz Patrīciju, kas noteikti kratīja galvu. Ištaras spēks darīs savu.
Tiklīdz Aješa izrunāja šos vārdus, Patrīcija sajutu |oi i stipra spēka ietekmi, kas šķita spiežam to viņas daļu, lu> mēs varētu saukt par sirdsapziņu. Tā nebija briesmīga sajūta, bet arī ne visai tīkama. Un galu galā viņa jutan tā, it kā būtu izģērbta līdz peldkostīmam visu klātesošo džinu priekšā.
- Es to neizdarīju, viņa teica, manāmi nosarkdama. Es to neizdarīju, es zvēru.
Aješa pamāja ar galvu, būdama apmierināta, ka Patrīcija bija teikusi taisnību. Tad viņa paskatījās uz Filipu, kura šobrīd apzinājās, ka visi viņu cieši vēro, klusējot gaidīdami atbildi.
- Patiesība nāks gaismā, Aješa atkārtoja ar savu izteikto angļu akcentu un ar kaulaino pirkstu norādīja uz Filipu. Ištaras spēks darīs savu.
Filipa bija pārliecināta, ka viss būs brīnišķīgi, kamēr vien viņa teiks taisnību. Tas dzīvē ir noderīgs princips, turklāt tāds, kuru vajadzētu ievērot visiem cilvēkiem. Tomēr tur, kur iejaukti džini, ne vienmēr viss ir tik vienkārši, kā pirmajā brīdī varētu likties. Viņa atvēra muti, lai runātu, un atklāja, ka nevar parunāt, it kā būtu kļuvusi mēma. Par to nebija nekādu šaubu. Viņai iekšā atradās cits džins. Un, to apjēguši, viņa juta, kā šis džins pārņem savā varā viņas plaušas, balseni, mēli un lūpas, lai atbildētu Zilās džines prasībai. Filipa mēģināja aizvērt muti, bet nespēja. Viņa mēģināja ar roku aizspiest muti, bet nevarēja. Viņa pat mēģināja papurināt galvu, lai noliegtu to, ko šī balss, kā viņa zināja, teiks, bet nevarēja. Kā visi pārējie Ozola istabā viņa vienīgi varēja klausīties balsī, kas nāca no viņas.
- Labi, sacīja balss, kura, kā Filipai nācās atzīt, skanēja diezgan līdzīgi viņas balsij. Es blēdījos. Es samainīju kristāla kastīti ar tās imitāciju un lietoju džina spēku, lai izkustinātu astaragali, kad vāks bija aizvērts. Katrā ziņā tā ir stulba spēle. Un es nedodu ne divus pensus par to, ka tas ir zināms. Vai dzirdi, vecā nejēga? Ne divus pensus.
Ozola istabā atskanēja skaļa, sašutuma pilna šņākoņa par Filipas "atzīšanos". Kur nu vēl blēdīties, bet turklāt nosaukt Zilo džini par veco nejēgu šķita pārlieku briesmīgi. Pat Filipai pašai. Bet, kaut arī svešā balss tagad bija apklususi, Filipa joprojām nespēja parunāt un iebilst pret to, ko viņa it kā bija teikusi.
- Jūs visi dzirdējāt, Aješa sacīja, pārlaizdama skatienu istabai. Viņai nācās teikt taisnību. Te nu vina stāv, pati sevi atmaskojusi.
Aješa noteikti nebija pakļāvusi Filipu savai gribai, tāpēc Filipai ienāca prātā, vai Aješa tomēr nebija rosinājusi viņu melot. Viņa vēl aizvien juta citu džinu sevī viņa nevarēja pateikt, kurš tas ir. Tas valdīja pār viņu tieši tāpat, kā viņa bija darījusi ar vāveri Centrālparkā.
- Es ignorēšu apvainojumu mūsu personai, Aješa teica. Tādiem izlēcieniem nav nozīmes. Bet džina spēka lietošana Džinversoktoanulāra turnīrā ir skaidrs Badrulbadūra likuma pārkāpums. Par to nevar būt nekāds cits sods. Filipa Gonta. Tu tiec diskvalificēta šajā un visos džinverso turnīros nākotnē. Vai tev ir, ko teikt?
Filipai bija, ko teikt, vienīgi nelaime bija tā, ka viņa to nevarēja. Pilnīgi nekas, paziņoja svešā balss. Un to savu diskvalifikāciju tur vari iebāzt sev…
- TAGAD TU VARI IET! nodārdināja Aješa un norādīja uz Ozola istabas durvīm.
Šai brīdi otrs džins nolēma pamest Filipas ķermeni, un, spēdama atkal vadīt pati savus runas centrus, viņa iedomājās pacelt balsi, lai aizstāvētos. Bet Filipu kavēja pāri plūstošās emocijas. Filipai gribējās raudāt, turklāt gauži, bet viņa to nedarīja. Viņa gribēja skaļi kliegt par šo netaisnību, bet to nedarīja. Viņa gribēja nomesties uz grīdas, sist ar dūrēm pa paklāju un paziņot, ka ir nepatiesi apvainota, bet to nedarīja. Kāda gan tam būt jēga, viņa sev jautāja. Lai kurš viņai to būtu nodarījis un tik daudziem ifrītiem klātesot, ļauna prieka pārņemtu aizdomīgu personu netrūka -, tas droši vien cerēja, ka viņa pazemos sevi vēl vairāk. Tāpēc viņa nesagādās šo gandarījumu. Saglabādama savaldību, augsti paceltu galvu un valdot asaras, Filipa piegāja pie Ozola istabas durvīm un izgāja viesnīcas vestibilā.
- Es nesaprotu, Džons teica Nimrodam. Fila nekad nav blēdījusies. Viņa ir nepatiesi apvainota.
- Par to es nešaubos, Nimrods nomurmināja. Filipa nekad nebūtu teikusi "divus pensus".
- Jums taisnība, Džons piekrita. Viņa būtu teikusi "divus centus", vai ne? Vai mums nevajadzētu kādam to izstāstīt?
- Tagad nav īstais brīdis. Zilā džine ir teikusi savu vārdu. Nepieklātos apstrīdēt viņas spriedumu visu priekšā. Mums šis starpgadījums būs jānokārto citā veidā. Viņš ar roku pamāja uz durvīm. Tikmēr labāk seko viņai. Parūpējies, lai viņa droši nokļūst mājās.
- Jā, ser, Džons atsaucās un sekoja māsai.
Nimrods pievērsās Aizekam Balajagam, kas cieši vērās tālumā. Nu tad tā, viņš mazliet aizkaitināts jautāja, ko īsti tu no manis gribēji?
- Mmmm?
- Mans māsasdēls Džons teica, ka tu gribot aprunāties ar mani par ko svarīgu.
- Piedodiet, ser, kādu brīdi es biju jūdzēm tālu.