Viņš paziņoja, ka nodošot grāmatu vienīgi Džonam un Filipai. Acīmredzot, pēc viņa domām, ir mazāk ticams, ka jūs abi mēģināsiet viņu ieslodzīt lampā vai pudelē. Iespējams, viņš domā, ka jūs nemaz neesat pietiekami spēcīgi, lai to izdarītu.
- Un kur un kad viņš ierosina, lai šī nodošana notiktu? Gonta kundze jautāja.
- Vilcienā starp Stambulu un Berlīni, Nimrods atbildēja. Pēc divām dienām.
- Tas varētu būt slazds, Gonta kundze ieminējās. Tu to zini, vai ne? Šai gadalaikā vilcienā būs auksti. Dvīņiem nebūs spēka un tāpēc nekādu iespēju sevi aizstāvēt. Laikam Aizeks Balajaga to zināja.
- Esmu to apsvēris, Nimrods sacīja. Un izdomājis, kā dvīņus pasargāt.
- Ar diskrimenu? viņa jautāja.
Nimrods piekrītoši pamāja ar galvu.
- Kas ir diskrimens? Filipa jautāja.
- Ārkārtas vēlēšanās, Džons paskaidroja un paraustīja plecus. Es par to izlasīju SBL. Ļoti gribēdams aizbraukt uz Berlīni un Stambulu, Džons nolēma brīdi pagaidīt, kamēr Nimrods būs beidzis aprakstīt savu plānu, iekams pastāstīt viņam par diskrimenu, ko Vodjanoja kungs viņam bija piešķīris. Galu galā viņš vispār aizmirsa to pieminēt.
- Mēs nekādā ziņā nevaram palaist garām iespēju, lai Zālamana Burvju grāmatu droši nogādātu atpakaļ Berlīnē, Nimrods teica.
- Un kas notiks pēc tam? Gonta kundze jautāja.
- Filipa, protams, gūs Aješas mūžīgu pateicību par piedalīšanos grāmatas atgūšanā. Nimrods paskatījās uz dvīņiem. Protams, ja jūs abi gribat mums palīdzēt.
Piedodiet, bet, ņemot vērā, kādi bezbailīgi jauni džini jūs esat, es pieņēmu, ka jūs abi piekritīsiet.
- Protams, mēs to pieņemam, Džons uzstāja. Vai ne, Fila?
Filipa noteikti pamāja ar galvu. Jā, viņa teica. Par to nav nekādu šaubu.
- Es vienmēr esmu gribējis aizbraukt uz Stambulu, Džons piebilda. Un uz Berlīni.
- Tas nebūs nekāds izpriecas brauciens, Džon, Nimrods sacīja. Tas varētu būt pat bīstams. Kā jūsu māte teica, tas, ļoti iespējams, varētu būt slazds.
- Ja tas būs slazds, Gonta kundze pārdomāja, es īsti nezinu, kāds tas varētu būt. Ja ifrīti jau būtu ieguvuši Zālamana Burvju grāmatu, tad viņi to noteikti jau būtu izmantojuši pret mums. Un kur gan vēl labāk kā džinverso turnīrā? Kur bija sapulcējušies tik daudzi džini. Viņa domīgi sarauca pieri. Ja ifrītiem, šaitāniem vai gūliem ir kāds nodoms, tad es to nesaprotu.
- Vai varu cerēt, Nimrods jautāja, ka tu neiebilsti pret dvīņu braucienu uz Stambulu?
- Man būs jāpajautā viņu tēvam. Leila ielūkojās Nimroda zobgalīgajās acīs un paraustīja plecus. Ja tu, Nimrod, kādreiz būtu precējies, tad zinātu, ka laulība ir partnerība. Svarīgi lēmumi jāpieņem kopīgi.
- Visas laulības ir laimīgas, Rakšasasa kungs piebilda no savas lampas iekšienes. Visas nelaimes rodas no kopīgas brokastu ēšanas.
- Ja viņš piekritīs, Gonta kundze teica skaļā balsī, lai Rakšasasa kungs varētu dzirdēt, tad abi var braukt.
Bet Gonta kungs nepiekrita. Katrā ziņā ne uzreiz. Un bija vajadzīgs ilgs laiks, lai viņu pārliecinātu. Tomēr viņš bija apķērīgs cilvēks, un viņam radās aizdomas, ka Gonta kundze nebūtu tik uzstājīgi viņam lūgusi, lai atļauj dvīņiem pavadīt tēvoci uz Stambulu, ja pati neuzskatītu misiju par ļoti svarīgu. Vai tiešām tā ir tik nozīmīga? viņš jautāja sievai.
- Jā, atbildēja Gonta kundze. Baidos, ka ir.
- Un bīstama? viņš taujāja.
- Tā varētu būt, Gonta kundze atzina. Bet es cieši ticu, ka mērķis attaisno šo risku.
- Ja viņi neatgūs to grāmatu Zālamana Burvīgo matu vai kā to sauc -, vai ir iespēja, ka mums tiktu nodarīts kāds ļaunums? viņš jautāja.
- Jā, Gonta kundze atbildēja. Un ne tikai mums, Edvard. Iespējams, daudziem citiem gan džiniem, gan cilvēkiem.
Gonta kungs nebija stalts ne tuvu tik slaids vai valdzinošs kā viņa iznesīgā sieva. Neliela auguma, ar pagariem, sirmiem matiem un ietonētām brillēm viņš izskatījās pēc ļoti gudra zinātnieka vai universitātes profesora. Un viņš nekad nepieņēma svarīgus lēmumus, nedomājot par iespējamām sekām. Viņš apspriedās ar Nimrodu un Gonta kundzi diezgan ilgi, līdz beidzot piekrita ļaut saviem bērniem kopā ar tēvoci ceļot uz Turciju. Man ir viens nosacījums, viņš paziņoja. Lai Alans un Nīls jūs pavada. Šie suņi ir tikpat labi kā jebkuri miesassargi.
- Es pats to gribēju ieteikt, Nimrods sacīja.
- Un kā jūs visi tur nokļūsiet, Nimrod? Stambulā? Negribu, ka bērni lidotu turp ar kādu vecmodīgu spārnotu ierīci.
- Vari uz mani paļauties, Nimrods apgalvoja. Es pārliecināšos, ka mēs izvēlamies visdrošāko transporta līdzekli.
- Ak tā? Kura aviolīnija, pēc tavām domām, tā ir?
- Privāts čarterreiss, Nimrods atbildēja. Protams, uz mana rēķina.
Gonta kungs ar galvas mājienu apliecināja savu atbalstu. Laba doma, viņš teica. Manuprāt, ar suņiem tā būs vieglāk.
- Jā, Nimrods piekrita. Tas arī.
Gluži dabiski, kad Nimrods pieminēja privātu čarterreisu, Gonta kungs pieņēma, ka runa ir par kādu lidmašīnu Gulfstream IV, Falcon vai vismaz Learjet. Un, iespējams, viņš neizskatītos tik pārliecināts, ja Nimrods būtu atzinies būtu atzinies, ka īstenībā plāno nogādāt sevi, dvīņus, abus suņus un lampu ar Rakšasasa kungu 4975 jūdžu attālajā Stambulā, izmantojot mākslīgu virpuļviesuli.
- Mums nav laika lidot ar parasto reisu, viņš paskaidroja dvīņiem, kad viņi nākamajā rītā agri gatavojās pamest Ņujorku no slavenā Gugenheima muzeja jumta. Turklāt mums jāpaķer līdzi Grounins. Pēc atvaļinājuma Mančestrā viņš tagad būs atgriezies Londonā. Grounins gan neko necieš tik ļoti kā ceļošanu ar virpuļviesuli. Bet tur neko nevar līdzēt.
Par Grouninu sauca Nimroda vienroci sulaini un šoferi, kura ierastā skumjā un žēlabu pilnā daba slēpa cilvēku, kam piemita ievērojama attapība un drosme; turklāt viņš ļoti bija pieķēries Džonam un Filipai.
Alans un Nīls satraukti skatījās pār muzeja jumta malu un spalgi smilkstēja, kamēr virpuļviesulis, kas viņus visus nesīs pāri Atlantijas okeānam, cēlās augšup arhitekta Frenka Loida Raita slavenās celtnes ārpusē. Bija skaidrs, ka viņiem, tāpat kā Grouninam, nepatika netradicionālie gaisa ceļošanas līdzekļi. Filipa aptvēra, ka pati nemaz nav tik priecīga par šāda veida pārvietošanos, jo deva priekšroku normālam lidošanas veidam.
- Kāpēc mēs paceļamies gaisā no Gugenheima muzeja? viņa jautāja Nimrodam.
- Es vienmēr nāku šurp, lai izveidotu īsti lielu virpuļviesuli, kad esmu Ņujorkā, Nimrods atbildēja. Kaut kas no šīs celtnes apgāztās spirāles formas atvieglina sagriezt pamatīgu virpuli. Turklāt tas padara ceļojumu ar virpuļviesuli par ievērības cienīgu notikumu, vai jums tā neliekas?
- Jā, protams, Filipa piekrita, neveikli norīdama siekalas. Bet vai nebūs auksti?
- Mēs, dabiski, lietosim siltu gaisu, Nimrods viņu mierināja, uzmanīgi ielikdams mēteļa kabatā lampu ar Rakšasasa kungu. Vai jums skolā nemāca fiziku? Siltais gaiss ceļas augšup.
- Atslābinies, Džons ieteica māsai, pats juzdamies kā pieredzējis ceļotājs ar virpuļviesuļiem. Tev tas patiks.
- Ja nu tu tā saki, viņa nomurmināja.
Pacēlies pāri jumta malai, virpuļviesulis maigi aptvēra viņus ar gaisu, un pagāja vairākas sekundes, līdz Filipa atskārta, ka ceļotāji un viņu bagāža jau pametuši Gugenheima muzeja jumtu. Alans un Nīls nenoteikti ievaukšķējās, jumtam pazūdot zem kājām, un apgūlušies tie aizsedza acis ar savām milzu priekšķepām.