- Sēdieties, sēdieties, Nimrods mudināja dvīņus. Tikai tāpēc vien, ka jūs to neredzat, vēl nenozīmē, ka nevarat uz tā sēdēt.
Džons plati pasmaidīja un iekrita it kā lielā, neredzamā atzveltnes krēslā; redzot, ka brālis noauj kurpes un uzslej kājas, Filipa darīja to pašu. Meitene juta, ka viņu balsta tāds kā mazs gubu mākonītis, kurš mazliet mainījās, lai pielāgotos, kad vien viņa pakustējās, un Filipa izdvesa atvieglojuma nopūtu.
Ceļoties augstu pāri Piektajai avēnijai, Džons aptvēra, ka šis virpuļviesulis ir mazliet atšķirīgs no tā, kuru bija radījis Vodjanoja kungs, lai nogādātu viņu mājās no Dakotas nama. Pirmkārt, tas bija lielāks un daudz spēcīgāks, un, otrkārt, virpuļviesulis viņus aptvēra, nevis viņi sēdēja uz tā.
Viņi uzlidoja augšup un ārā no Manhetenas kā sakarsēts gaisa balons, dodoties uz dienvidaustrumiem pāri Ņujorkas īstriverai, Bruklinai, Rokavejas līcim un Džeikoba Rīsa parkam, iekams sasniedza Atlantijas okeānu. Te virpuļviesulis sāka uzņemt augstumu un ātrumu, līdz Nimrods paziņoja, ka, ceļojot ar aptuveni 750 jūdžu ātrumu stundā, viņi pacelsies līdz piectūkstoš pēdu augstumam, lai uztvertu ātru austrumu virziena gaisa plūsmu un sasniegtu lielāko lidojuma ātrumu 825 jūdzes stundā.
- Tas nozīmē, ka mēs būsim Londonā apmēram četru stundu laikā, Nimrods teica. Un pāris stundu vēlāk Stambulā.
- Četras stundas? Džons novaidējās, viņiem traucoties cauri mākonim un izbiedējot kaiju baru, kas bija devušās rīta lidojumā. Ko gan mēs darīsim četras stundas?
Alans garlaikots nopūtās un apvēlās uz sāniem, it kā piebalsojot Džona bažām.
- Kur ir tava poēzijas izjūta, puis? Nimrods noprasīja. Viljams Vērdsverts [1] būtu atdevis savu labo roku, lai pašlaik būtu kopā ar tevi.
- Kāds Viljams? Džons pārjautāja.
Nimrods skumji papurināja galvu. Viņš izņēma no mēteļa kabatas misiņa lampu, kurā atradās Rakšasasa kungs, un skaļā balsī uzrunāja to. Vai tu to dzirdēji? Šis ir zēna pirmais transatlantiskais lidojums ar virpuļviesuli, un viņš jautā, ko lai dara četras stundas.
- Es dzirdēju, atsaucās Rakšasasa kungs, kas lampas iekšpusē bija siltumā un drošībā. Un, protams, varētu domāt, ka tajās skolās viņiem nekas nav iemācīts. Tikai atminies, Džon, zinātnieka tintei ir garāks mūžs
nekā mocekļa asinīm.
- Tā nu tas ir, Nimrods sacīja. Lai aizdegas mana lampa, Džon, šis ceļošanas veids ir daudz labāks par reaktīvās lidmašīnas klaustrofobiju. Viņš dziļi un aizrautīgi ieelpoja pilnas plaušas gaisa. Klau, tikai pasmaržojiet šo gaisu. Tas ir kā kalna virsotnē Šveicē.
- Nepārprotiet mani, Džons neatlaidās. Tik tiešām, man patīk šā notikuma katrs mirklis. Vienīgi lidojuma laikā es neiebilstu pret kādu filmu vai pāris maltītēm.
- Un ar pieliekamo, ko pārmeklēt, Filipa piebilda. Kā biznesa klasē. Viņa brīdi padomāja. Un varbūt ar jaunākajiem žurnāliem?
- Nedusmojieties uz viņiem, Nimrod, Rakšasasa kungs iesmējās. Bērni paliek bērni grib, lai viņiem visu pienes uz paplātes.
Nimrods vīlies paskatījās uz savu māsasmeitu un māsasdēlu. Viņš norādīja uz neskaidro virpuļviesuļa interjeru. Lūdzu, varat netraucēti radīt paši savu ideālo ceļojuma vidi, viņš vēsi piebilda.
Džons piekrītoši pamāja. Vai zināt, mēs to darītu. Vienīgi nejūtamies pietiekami silti, lai lietotu džina spēku.
- Skaidrs, Nimrods sacīja, aizsmēķēdams cigāru. Man tā vien šķiet, ka gribat, lai to izdaru jūsu vietā. Viņš nopūtās. Ļoti labi. Tikai es kategoriski atsakos skatīties kaut ko uz ekrāna, kas nav lielāks par kukurūzas pārslu paciņu. Ja mums jāskatās filma, tad labāk uz liela ekrāna.
Viņš izpūta dūmu riņķi, kas saplaka līdzens un apliecās ap virpuļviesuļa ārpusi, līdz viņi skatījās uz sudrabotu ekrānu, kas bija 45 pēdas augsts un 70 pēdas plats. Alans un Nīls nogaidoši piecēlās sēdus. Bija pagājis labs laiks, kopš viņi bija redzējuši filmu uz lielā ekrāna.
- Tas nudien iedveš bijību, Džons atzina.
- Tieši tā, Nimrods piekrita. Protams, bijību iedvesošs ekrāns prasa bijību iedvesošu filmu. Ne jau kādu nenozīmīgu, mazu filmeli vai kādu multeni. Nē, šai filmai jābūt kaut kam džiniem piemērotam. Kaut kam par tuksnesi. Kaut kam karstam. Kaut kam iedvesmojošam. Kaut kam britu garā. Jā, ir tikai viena patiesi bijību iedvesoša filma, kas atbilst visiem šiem kritērijiem. Visu laiku labākā filma Arābijas Lorenss. Lielisks darbs. Patlaban tā ir vienīgā filma, ko es vispār skatos.
Un nākamās trīs stundas viņi visi sēdēja, atlaidušies siltā gaisa ērtajos sēdekļos, un skatījās Arābijas Lorensu. Kura, starp citu, kā Nimrods pareizi bija atzinis, ir visu laiku labākā filma.
Ierodoties Londonā tūlīt pēc pusdienlaika, virpuļviesulis nesa viņus augšup pa Temzu un pāri Kensingtona parkam, līdz nolaidās Nimroda mājas dārzā. Londonā bija auksta, vējaina diena, un neviens nepamanīja, ka aiz nama Stenhoupa terasē 7 drukns stāvs, ģērbies garā apbedīšanas biroja īpašnieka mētelī un melnu katliņu galvā, aizslēdza sētas durvis un ātri aizsoļoja pa dārza taku, nesdams lielu ādas somu savā vienīgajā rokā. Kādu brīdi šī persona stāvēja, nolūkojoties uz neskaidro vēja priekškaru, kas griezās viņa mūždien saīgušās sejas priekšā. Viņu nemaz neiepriecināja kārtējā ceļošana ar virpuļviesuli. Noņēmis cepuri, lai tā neaizlidotu, viņš centās nejusties pārāk kautrs, kamēr niecīgs tornado spēlējās ar plāno matu strēmeli, kas klāja viņa pliko pauri.
Pagājis kāds laiciņš, kopš esmu ceļojis ar vienu no šiem termālajiem satiksmes līdzekļiem, ser, Grounins kliedza. Kā lai es tieku iekšā, ser? Vai pareizāk kā lai uzkāpju uz tā?
Grounins vienmēr sauca Nimrodu par seru, kad jutās ar kaut ko īpaši neapmierināts.
- Piedod, Grounin, Nimrods teica un pacēla virpuļviesuļa apakšējo malu pāris pēdu no zemes, lai viņa sulainis varētu tikt apakšā.
Nonācis strauji virpuļojošā gaisa konusa iekšienē, Grounins aplūkoja virpuļviesuli ar parasto nosodījumu. Šis ir pretdabisks ceļošanas veids. Ar orkānu. It īpaši jau cilvēkam ar manu māgu.
- Tas nav orkāns. Nimrods iebilda. Tas ir virpuļviesulis. Starp tiem ir atšķirība. Un, šķiet, tu zini, ka ar vēderu tev viss būs kārtībā.
- Ja nu jūs tā sakāt, ser, Grounins norūca.
- Prieks jūs atkal redzēt, Grounina kungs, Filipa teica, apjautuši, cik ļoti bija noilgojusies pēc Grounina kurnēšanas.
Man jūs pietrūka, klausieties, man pietrūka jūsu abu, un tas ir fakts. Un tas ir jauki, klausieties, ir jauki jūs abus atkal redzēt, pat tad, ja tas nozīmē ceļot kā kritušu lapu kaudzei.
- Īstenībā, Džons sacīja, lidojums pāri okeānam bija daudz ērtāks nekā ar reaktīvo lidmašīnu. Tā sacīt, nav ne vēja brāzmainības, ne dzinēju trokšņa. Un manas ausis nejūtas tā, it kā būtu piebāztas ar vati.
Alans un Nīls piekrītoši ierējās.
- Sauc mani par vecmodīgu, dēls, bet man patīk redzēt grīdu zem kājām un jumtu virs galvas. Nemaz nerunājot par tualeti pie durvīm un balinātāja aromātu. Balinātāja smaržā ir kas nomierinošs.
- Kāds bija jūsu atvaļinājums Mančestrā? Džons jautāja.
- Briesmīgs, Grounins attrauca. Viņš ar cieņu palocīja galvu uz Nimroda pusi un mainīja sarunas tematu. Un uz kurieni, ser, mēs šoreiz aizblandīsimies, ja drīkstu tik pārdroši izteikties?
- Uz Stambulu, Nimrods atbildēja. Un tad uz Berlīni.