- Es vēl saprastu, ja tu vēlētos kanārijputniņu, Gonta kungs sacīja, aizslēpies aiz laikraksta, kad Džons kādu rītu pie brokastīm bija ieminējies par to. Pat papagaili. Bet piekūnu? Piekūns ir pavisam kas cits, Džon. Piekūni ir plēsoņas. Ja nu tas parkā uzbrūk kāda cilvēka sunim? Es varētu nonākt tiesā, kur mani iesūdzētu par miljons dolāru. Un kas tad notiktu ar mums visiem?
- Tēt, Džons iebilda, runa ir par piekūnu, nevis pterodaktilu.
Bet Gonta kungs nebija pārliecināms.
- Ja tu vēlies kādu mīluli, kāpēc lai tā nebūtu smilšu pele vai kāmis kā… Viņš gribēja teikt "kā jebkuram normālam zēnam", bet aprāvās, atcerējies, ka viņa dēls nemaz tāds nebija. Tāpat kā viņa meita nebija tāda pati kā jebkura normāla meitene. Reizēm Edvards Gonts nejuta nekādu grūtību palūkoties uz dvīņiem un aizmirst, kas viņi tādi ir. Galu galā viņi izskatījās kā normāli bērni. Viņi pat nebija identiski dvīņi. Džons bija garš un tumšmatains, bet Filipa augumā mazāka, ar rudiem matiem un brillēm. Taču viņš pārāk labi apzinājās: kad pienāks vasara un temperatūra Ņujorkā pacelsies virs deviņdesmit grādiem pēc Fārenheita, viņam atkal nāksies būt piesardzīgākam, kad viņš ar abiem runās. Gadījumā, ja kāds no tiem nolemtu viņu pārvērst par suni. Tā nebūtu pirmā reizi, kad kas tāds notiktu. Viņa sieva bija pārvērtusi Gonta kunga brāļus Alanu un Nīlu par rotveileriem (tagad Gontu ģimenes mīluļiem) pēc tam, kad tie bija mēģinājuši viņu nogalināt gluži necila īpašuma dēļ.
Protams, ne Džons, ne Filipa nebija tādi džini, kas jebkad iedomātos savu tēvu pārvērst par suni. Lai arī cik kaitinošs viņš tiem varētu likties. Galu galā viņi bija māridi, un tas nozīmēja, ka viņi pieder pie trim labo džinu ciltīm, kuras cenšas palielināt labās veiksmes daudzumu pasaulē un pretojas trim slikto džinu ciltīm, kas mēģina vairot sliktu veiksmi cilvēcei kopumā. Pat tagad, kad Džons bija no tiesas dusmīgs, jo tēvs atteicās pat apsvērt domu viņam uz Ziemassvētkiem uzdāvināt lielo piekūnu. Turklāt zēnam bija radušās vēl dažas citas problēmas.
Ņujorkā ausa auksts decembra rīts. Bija sācies skolu brīvlaiks, un sāka snigt pirmais sniegs. Pa savas guļamistabas logu septītajā stāvā Džons kopā ar Filipu vēroja sniegu un nodrebinājās. Katra sniegpārsla atgādināja, cik ilgi vēl būs jāgaida, līdz viņi atkal varēs lietot savu spēku. Sajuzdams aukstumu vairāk nekā parasts cilvēks, Džons uzvilka vēl vienu svīteri un, šausmu pārņemts no tā, ko redzēja, noraizējies saduga. Viņam un māsai bija tikai divpadsmit gadu, bet abi bija pietiekami veci, lai atcerētos Ņujorkas ziemas, kas reizēm ievilkās līdz aprīlim.
- Mums, kā parasti, laimējas, viņš novaidējās. Būt džiniem pilsētā, kur ziema ilgst četrus mēnešus.
- Liekas, pagājusi vesela mūžība, kopš man tiešām bija silti, Filipa sacīja. Pagājusi nost no loga, viņa apsēdās uz pulētās koka grīdas un atspiedās pret milzīgu radiatoru. Šķiet, ka neesmu jutusies silti kopš tās pēcpusdienas parkā. Kad es biju vāvere un tu piekūns.
- Nepiemini piekūnus, Džons nomurmināja, apsēzdamies viņai blakus. Viņš jau tā bija nomākts, un sniegs šajā aukstajā decembra rītā padarīja viņa noskaņojumu vēl drūmāku.
Taču tieši pirms pusdienlaika sniegs mitējās, un māte ienāca apjautāties, vai dvīņi nevēlas kopā ar viņu iziet laukā, lai iepirktos Ziemassvētkiem. Džons un Filipa uzreiz pielēca kājās un metās pie sienas skapjiem, lai aši saģērbtos, jo atšķirībā no cilvēkbērniem jauniem džiniem iepirkties patīk vienmēr.
Viņi uzvilka biezākos zābakus, siltākos mēteļus un pa Medisona avēniju devās uz priekšu kopā ar māti, kura bija uzvilkusi sabuļādas kažoku, uzlikusi elegantu kažokādas cepuri un apāvusi Tommy Trinder zābakus ar trušādas oderi. Uz acīm viņai bija Blue Max slēpošanas brilles. Kaut arī saģērbusies brišanai pa sniegu, viņa joprojām izskatījās valdzinošāka par jebkuru aktrisi Kinoakadēmijas balvas "Oskars" pasniegšanas ceremonijā.
Kādu laiku viss gāja gludi. Dvīņi nopirka grāmatu tēvam, savukārt tēvocim Nimrodam glītu, sarkanu Campbell&Bummer kaklasaiti. Bērni nešaubījās, ka tā viņam patiks, jo tēvocis valkāja vienīgi sarkanas krāsas kaklasaites. Taču, stāvot Rokfellera laukumā, vērojot slidotājus un klausoties dziesmu "Mēs vēlam jums priecīgus Ziemassvētkus", dvīņi sāka justies savādi. Sākumā šī sajūta nebija nekas vairāk par vispārēju satraukumu, bet pēc kāda laika abi sāka svīst un strauji elpot, viņiem pat sametās slikta dūša. Gonta kundze uzreiz atskārta, kas īsti notiek.
Šeit visapkārt skan pārāk daudz vēlējumu un vēlēšanās, viņa paskaidroja un ātri apturēja taksometru, lai vestu bērnus uz mājām. Cilvēki vēlas šo, vēlas to, novēl cits citam priecīgus Ziemassvētkus, nemaz nerunājot par laba vēlējumiem. Viss būtu kārtībā, ja jūs būtu parasti cilvēki. Bet jūs esat jauni džini aukstā ziemā, un šīs vēlēšanās jums nav pa spēkam. Pat ja arī gribētu kaut ko darīt. Un tas jums abiem nāk par sliktu.
- Es tiešām jūtos mazliet savādi, Džons atzinās, kad viņi sēdēja taksometrā. It kā apdullis un apjucis.
- Vai tas ir kas jauns? Filipa vārgi pajautāja, bet Džons jutās pārāk noguris, lai atbildētu. -
- Man vajadzēja iedomāties, ka tā var notikt, Gonta kundze pati sevi norāja. PDV ir ļoti parasta parādība šai laikā. Es pati mēdzu to izjust uz savas ādas, kad bērnībā dzīvoju Londonā.
- PDV? Filipa nočukstēja. Kas tas ir?
- Pārāk daudz vēlēšanos, māte atbildēja.
Filipa piekrītoši pamāja. Viņa bija dzirdējusi par vēlēšanos neapzinātu piepildīšanu, kas notika tad, ja džins izpildīja kāda cilvēka vēlēšanos, pats to nemaz neapjaušot. Tā bija gadījies toreiz, kad viņa neviļus bija panākusi, ka saimniecības vadītāja Trampa kundze laimē Ņujorkas pavalsts loterijā. Bet PDV viņai bija kas pilnīgi jauns.
- Pēc brīža jau jutīsieties labi, Gonta kundze mierināja. Tiklīdz atkal izdosies jūs sasildīt. Bet man ienāca prātā, ka jūs abus varbūt vajadzētu aizvest pie džinu ārsta. Lai palīdzētu pārvarēt ziemas apātiju.
- Kas tā tāda? Džons novaidējās.
- Parasta džinu spēju stagnācija, māte paskaidroja.
Pēc brīža taksometrs piebrauca pie viņu mājas, un Gonta kundze skubināja bērnus taisnā ceļā doties uz dzīvojamo istabu, kur kamīnā rāmi kurējās uguns.
- Apsēdieties pie uguns, bērni, viņa teica. Drīz vien jums būs silti.
Atradusi malkas grozu tukšu un tikai pāris ogļu gabalu spainī, Gonta kundze aicināja palīgā Trampa kundzi. Lai gan Trampa kundze bija laimējusi loterijā, viņa turpināja strādāt pie Gontiem, jo bija tiem pieķērusies, it īpaši bērniem, kaut gan viņai nebija ne jausmas, ka tie ir džini. Trampa kundze tāpat nezināja, ka 33 miljonus dolāru laimējusi, Filipai izpildot viņas vēlēšanos.
Trampa kundze parādījās durvīs, plati smaidīdama, lai izrādītu savus dārgos, jaunos zobus. Zem uzsvārča viņai bija mugurā Christian Ribbentrop kleita un ap kaklu piecu virteņu pērļu rota. Matus viņa bija griezusi un krāsojusi pie Pierre Petomane Piektajā avēnijā un izskatījās tik labi kā vēl nekad.
- Trampa kundze, dvīņi ir apaukstējušies, Gonta kundze sacīja. Mums jāsakur lielāka uguns un viņi jāsasilda. Varbūt jūs varētu atnest ogles? Tikmēr es sadabūšu dažas pagales.