- Nevaru ciest Stambulu, Grounins teica, klausieties, es nevaru ciest Stambulu. Vai zināt, tā pilsēta ir pilna ar ārzemniekiem.
- Un kā ir ar Berlīni, Grounina kungs? Džons, plati smaidīdams, jautāja. Šķita, ka Grounins nemaz nebija mainījies.
- Pilna ar nolādētiem vāciešiem, viņš īgni noburkšķēja un, iesēdies savā neredzamajā atzveltnes krēslā, nelaimīgs aizvēra acis.
Ap to laiku, kad viņi sasniedza Melno jūru, rietēja saule, tāpēc Melnā jūra tiešām izskatījās melna. Nimroda virpuļviesulis aiznesa viņus uz dienvidiem pār Bosforu, līdz pie Zelta Raga līča viņi ieraudzīja Stambulas īpatnējo siluetu ar mošejām un minaretiem, kupoliem un televīzijas antenām. Filipa juta, ka sirds viņai salecas, pirmo reizi redzot šo seno pilsētu. Viņa nosprieda, ka tā droši vien izskatās kā viduslaiku Ņujorka. Nimrods virzīja virpuļviesuli pāri rosības pilnajam Galatas tiltam, lai nopeilētu virzienu, iekams strauji pagriezās pa kreisi paralēli Zelta Raga līča dienvidu krastam. Beidzot, kad jau metās tumšs, un varbūt labi vien, ka tā, jo turki ir māņticīgi cilvēki un varētu sabīties no tā, kādā veidā viņi ieradās, ceļinieki nolaidās slavenās Topkapi pils pamestajā dārzā. Lija lietus, un, dvīņiem par pārsteigumu, Stambulā gaiss šķita vēss, pat mazliet ziemīgs, un Džons bija priecīgs, ka uzvilcis mēteli ar kažokādas oderi.
V
- Sī ir tā vieta, kur strādā Aizeks Balajaga, Nimrods teica, norādot augšup uz pili. Aptuveni pusjūdzes attālumā atrodas Sirkeci dzelzceļa stacija, no kurienes vecais Austrumu ekspresis mēdza braukt uz Vīni un tālāk uz Parīzi. Mūsdienās Karaliskais Ungārijas ekspresis, ar kuru ceļosiet jūs, ir ļoti līdzīgs. Lai vai kā, bet tik tālu mēs pārējie drīkstam nākt jums abiem līdzi. Aizeks to īpaši uzsvēra. Ne man, ne Rakšasasa kungam nav ļauts pieiet dzelzceļa stacijai tuvāk par piecsimt jardiem. Uz turieni jūs aizvedīs Alans un Nīls. Es viņiem izstāstīju ceļu.
Alans piekrītoši ierējās un tad rūpīgi apostīja zemi, lai būtu drošs, ka spēs atrast ceļu atpakaļ tieši uz šo vietu. Viņam nebija nekādas vēlēšanās tikt pamestam Stambulā.
- Pēc tam, Nimrods turpināja, jūs būsiet vieni paši, līdz iebrauksiet Berlīnē. Viņš pasniedza Filipai aploksni. Te ir jūsu biļetes. Vilciens atiet tieši pēc stundas. Un lai jūs zinātu vilcienam paredzētas četras pieturas, iekams tas sasniedz Berlīni. Bulgārijā,
Transilvānijā, Budapeštā un Prāgā. Aizeks pievienosies jums vienā no šīm pieturām, bet vienīgi tad, kad būs pārliecinājies, ka es esmu Berlīnē un jūs ceļojat vieni. Ja viss ies gludi, viņš nodibinās ar jums sakarus ekspresī un nodos jums burvju grāmatu. Es jūs sagaidīšu Zooloģiskā dārza stacijā Berlīnē. Vai ir jautājumi?
- Jūs teicāt Transilvānijā? Filipa pajautāja.
- Jā. Vilciens pietur pilsētiņā, ko sauc Segešvāra. Tā ir jauka, maza, kopš viduslaikiem apdzīvota vieta kalna galā. Ļoti gleznaina, Nimrods sacīja.
- Es nezinu par to jaukumu, Grounins nosprauslājās. Un tā ir gleznaina vienīgi tad, ja runa ir par vecu šausmu filmu. Segešvāra ir grāfa Drakulas mītnes vieta.
- Drakulas? Džons norija siekalas.
- Jā. Jūs zināt. Tā vampīra. Grounins iesmējās. Ja jūs klausītu manam padomam, Segešvārā vajadzētu turēt logu aizvērtu. Un pacentieties arī sevi nesavainot. Asinis, skaidrs? Viņi tās var saost jūdzes attālumā.
Nimrods uzmeta savam sulainim pārmetošu skatienu un tad mierinoši uzsmaidīja Džonam. Gluži ne par ko nav jāuztraucas, viņš apgalvoja. Grāfs Drakula ir miris pirms daudziem gadsimtiem.
- Ir daži, kas šo faktu varētu apstrīdēt, Grounins iebilda.
- Turklāt, Nimrods turpināja, jūsu rīcībā būs jauka pirmās klases kupeja. Un vilcienā ir lielisks restorāna vagons, tā ka varat ēst, cik daudz un bieži vien gribat. Tas ir iekļauts jūsu biļetes cenā.
- Tikai pārliecinieties, lai visā, ko jūs ēdat, ir daudz ķiploku, Grounins nomurmināja. Viņiem diez ko nepatīk ķiploki, tiem vampīriem. Faktiski man pašam tie arī nemaz neiet pie sirds.
- Un Filipa zina, ko darīt neparedzētā gadījumā, vai ne? Nimrods uzsmaidīja savai māsasmeitai un mēģināja pamudināt viņu, palokot galvu.
- Es? Un tad viņa atcerējās neparedzētā gadījuma vēlēšanos, ko Nimrods viņai bija piešķīris šim ceļojumam, un palocīja galvu pretī. Ak jā, es zinu, ko darīt.
Nimrods ieskatījās pulkstenī. Tad labi, viņš teica, mundri berzēdams rokas. Labāk sāciet iet. Jūs taču negribat nokavēt vilcienu. Viņš mīļi apskāva abus dvīņus. Labu veiksmi, viņš novēlēja. Un esiet piesardzīgi.
No lampas Nimroda mēteļa kabatā atskanēja sauciens.
- Lai jums silti vārdi aukstā vakarā, Rakšasasa kungs sacīja, piebilzdams: Go n-ēirīan bothar leat, kas īru valodā nozīmē "lai jums labs ceļojums".
- Nedariet neko tādu, klausieties mani, nedariet neko tādu, ko es nedarītu, Grounins piekodināja.
Nimrods skeptiski paskatījās uz savu sulaini. Nu nē. Tas nav tas, kas vajadzīgs, viņš iebilda. Ja teikšana būtu tavā ziņā, Grounin, tad tu nedarītu neko un nebrauktu nekur. Nē, Džonam un Filipai vajadzēs būt attapīgiem un bezbailīgiem.
- Labāk būt piesardzīgam nekā riskēt, tā es vienmēr saku, vienrocis sulainis paraustīja plecus.
Alans skaļi ierējās un uzlika ķepu uz Džona rokaspulksteņa.
- Sunim taisnība, Grounins atzina. Jums labāk vajadzētu iet.
Džons un Filipa izgāja no Topkapi dārza un devās Sirkeci stacijas virzienā. Pie vārtiem viņi pagriezās, pamāja Nimrodam un Grouninam un sekoja suņiem uz rietumiem pa Ibnike Mal Kaddessi, tad pagriezās pa labi uz Ankara Kaddessi. Suņi gāja dvīņiem katrs savā pusē kā divu motociklu eskorts, vērojot ceļu un būdami gatavi jebkādām pēkšņām nepatikšanām.
Stambula bija ļoti savāda, bet interesanta pilsēta, un dvīņi vēlējās, kaut būtu varējuši apskatīt ko vairāk pirms kāpšanas vilcienā. Bija daudz aukstāks, nekā viņi bija gaidījuši, un gan Džons, gan Filipa bija domīgi un klusi, saprazdami, ka, ceļojot ziemeļu virzienā uz Berlīni, nebija nekādas iespējas, ka temperatūra kļūtu pietiekami silta, lai viņi varētu lietot savu spēku.
Pa ceļam Stambulas iedzīvotāji vienlaikus ar draudzīgu ziņkāri un piesardzību nopētīja dvīņus un viņu lielos, spēcīgos suņus. Protams, turki ir tauta, kas nešaubīgi tic džinu esamībai, un daži pazina, ka dvīņi tādi ir, bet pat neuzdrīkstējās uzrunāt viņus, baidoties no abiem rotveileriem. Kad dvīņi iegāja pārpildītajā stacijā, kāds vīrietis piedāvāja nopirkt simit, apaļas baranciņas no lielas grēdas, kuru viņš nēsāja apkārt pa galveno zāli, bet aši atkāpās, kad Nīls viņam uzrūca.
Stacija bija skaista, un pie glīta sarkanu ķieģeļu perona ar lielām vitrāžām viņi atrada rūpīgi nospodrinātu koka vilcienu, kas bija Karaliskais Ungārijas ekspresis. Vilciena priekšgalā liela, sarkana lokomotīve dārdēja kā maza spēkstacija. Labi ģērbti krievi un vācieši kāpa vagonos, skaļi sarunādamies un neievērojot perona pārdevēju, kas centās tiem piedāvāt pudeles ar fruko, turku bezalkoholisko dzērienu. Stacijas priekšnieks, apaļš kā muca, satvēra satītu zaļu karodziņu un nogaidoši vēroja lokomotīves vadītāju.
- Tik tālu, zēni, jūs drīkstat nākt, Džons suņiem pateica.
Bērni notupās, lai apskautu abu suņu milzīgās galvas, un tie draudzīgi iesmilkstējās, nolaizīja viņiem seju un tad aizlēkšoja atpakaļ uz parku, kur bija pametuši Nimrodu un Grounina kungu.
Dvīņi iekāpa vilcienā, gāja pa paklājiem segto gaiteni un atrada savu kupeju. Tas ir lieliski, Džons iesaucās, iemezdamies vienā no vietām un tad otrā. Paskaties uz šo te. Un tas viss tikai mums abiem.