Dažas minūtes vēlāk vilciens sāka kustēties, sākumā lēni un raustoties, it kā vadītājs nespētu īsti izlemt, palikt vai atgriezties. Uzņemot ātrumu, viņi apbrauca ap Seraljo zemesragu un tad virzījās gar krastu, iekams devās tālāk uz ziemeļiem, kur vilciens sāka braukt vēl ātrāk.
- Nez, kur Aizeks iekāps vilcienā, Džons ieminējās.
- Es nemaz nebūtu pārsteigta, ja viņš jau atrastos vilcienā, Filipa piezīmēja. Un visas tās runas par iekāpšanu kaut kur starp šejieni un Berlīni, iespējams, ir izdomātas, lai turētu mūs neziņā. Varētu būt tā, ka viņš piezvana Nimrodam no vilciena. No mobilā telefona.
- Kā viņš zinās, ka Nimrods ir Berlīnē? Džons jautāja.
- Nimrods teica, ka Aizeks zvanīšot uz Nimroda viesnīcu Berlīnē. Un, ja viņš būs tur, tad zēns sapratīs, ka ir droši nodot grāmatu.
- Varbūt mums vajadzētu iet un sameklēt viņu jau tagad? Džons ierosināja.
- Kāda tam jēga? Filipa nepiekrita. Viņš neatdos burvju grāmatu, iekams nebūs tam gatavs. Un mēs negribam aizbaidīt Aizeku, lai viņš izkāptu no vilciena.
- Nē, droši vien ne. Džons piecēlās kājās. Tad iesim un sameklēsim restorāna vagonu. Es esmu izsalcis.
8. nodaļa transelementĀcija TRANSILVĀNIJĀ
Karaliskais Ungārijas ekspresis dārdot brauca cauri naktij. Filipa aizmiga visai drīz pēc vakariņām, bet Džons koncentrējās, lai paliktu nomodā. Gadījumā, ja uzrastos Aizeks. Tomēr tas nebija viegli, jo vagons aijāja kā šūpulis un riteņi vienmuļi klaudzēja pret sliedēm ar hipnotisku spēku. Viņš vairākas reizes nožāvājās, izstaipījās kā kaķis un piespieda seju pie vēsās loga rūts, cerēdams, ka varēs kaut ko ieraudzīt mēnesgaismas apspīdētajā ainavā. Bet bija grūti vispār kaut ko izšķirt, izņemot paša bālo seju ar aizmiglotām acīm, kas atspīdēja stiklā.
Džons uz brīdi ļāva acīm aizvērties. Šis brīdis pārtapa par vairākiem garākiem brīžiem, un vilciena kustēšanās maigi aiznesa viņa domas uz klusāku, tumšāku vietu. Kad Aizeks iekāps vilcienā? Kāpēc vilcienos nevarēja būt televizori kā lidmašīnās? Kāpēc dzelzceļa stacija Berlīnē atrodas zooloģiskajā dārzā? Kāpēc viņa māte un tēvs brauc šajā vilcienā? Un kāpēc viņi smaida, skatoties augšup uz bagāžas plauktu, no kura pretī raugās liela čūska ar Iblisa galvu? Un kāpēc Ibliss ir apturējis vilcienu?
Džons pietrūkās sēdus, saprazdams, ka ekspresis ir apstājies, un satraukts paskatījās augšup uz bagāžas plauktu, lai gan apzinājās, ka bija sapņojis. Filipa, kas tagad gulēja šķērsām pāri trim vietām, vēl joprojām bija cieši aizmigusi un klusi krāca, tad pēkšņi ne tik klusi. Spožs zibens uzplaiksnījums, ko pavadīja pērkona dārdi, apgaismoja tukšu stacijas peronu un uzrakstu SEGEŠVĀRA. Viņi bija Transilvānijā. Un ne tikai Transilvānijā, bet tieši tajā vietā, kas, pēc Grounina kunga teiktā, bija Drakulas mītnes vieta.
Džons nervozi ieskatījās pulkstenī un redzēja, ka rāda mazliet pāri pusnaktij, un vēlējās, kaut būtu ņēmis vērā Grounina padomu par vakariņām. Ungāru gulašs bija garšojis mazliet savādi tas bija tieši tāds ēdiens, ko Grounina kungs ar savu maigo kuņģi nekad nebūtu ēdis, bet viņam nebija ne jausmas, vai tāpēc, ka tajā bija pavairāk ķiploku. Izņemot lokomotīves kluso dūkšanu, vilcienā viss bija klusu. Džons izslēdza griestu gaismu un, piespiedis degunu pie loga rūts, mēģināja saskatīt ko vairāk no vecās Transilvānijas pilsētas. Viņš uzreiz šausmās atlēca atpakaļ, jo īsu brīdi vēl viens zibens uzplaiksnījums apgaismoja seju, kas vēroja viņu. Seja, kas izskatījās pēc uzvarētājas Derdzīgo himeru pasaules čempionātā. Sirdij salecoties kā neprātīgai, Džons steigšus atkāpās līdz kušetes pretējam galam, cik tālu vien iespējams prom no loga.
- Kas noticis? Filipa miegaini jautāja, vērodama viņa satraukumu ar vienu pavērtu aci un nemaz nenojaušot briesmīgā radījuma klātbūtni aiz loga. Tu izskaties tā, it kā būtu redzējis spoku.
Džons norādīja uz logu. Tur ārā kaut kas ir, viņš samulsis teica.
- Protams, ir, dumiķi, Filipa nožāvājās. To sauc par Eiropu.
- Nē, kaut kas cits. Kāda lieta vai būtne.
Filipa dziļi ievilka elpu, lai vieglāk pamostos, piecēlās sēdus un tad paskatījās pa logu. Zibens šautra vēlreiz apgaismoja stacijas nosaukumu, bet viņa nemanīja neko īpaši interesantu. Perons bija pilnīgi tukšs.
- Nestāsti man, ka tas bija Drakula. Viņa skumji pašūpoja galvu, it kā žēlotu brāli un viņa humora izjūtu. Smieklīgais puika.
- Tiešām, tur laukā kāds bija.
- Tas ir stacijas perons. Manuprāt, viņiem te ir cilvēki, kas stāv uz staciju peroniem, pat Transilvānijā. Pat tādos laikapstākļos kā šie.
- Kāds briesmīgi neglīts.
- Neglītums nepadara cilvēku par sliktu. Tev to vajadzētu zināt.
- Ir neglītie, un ir šausmu filmas, Džons neatlaidās.
- Tici man, es zinu, kāda ir atšķirība.
- Lai kas tas bija, tam vajadzēja būt diezgan gara auguma, Filipa piebilda, skatīdamās lejup uz peronu.
- Vismaz septiņas vai astoņas pēdas garam, lai ieskatītos vagona logā.
Pagāja desmit minūtes, un vilciens vēl joprojām nekustējās. Filipa nodrebinājās. Iespēja, ka Džons nebija mānījies, tagad sāka ietekmēt arī viņu. Tā vai citādi, kaut kas šai stacijā sāka iedvest viņai bailes. Ceru, ka vilciens nav sabojājies, viņa nobažījusies bilda.
Džons piecēlās, atvēra kupejas durvis un, nopētot vagona tukšo gaiteni, uzmanīgi ieklausījās, vai nav kāda zīme, ka kaut kas notiek. Bet nekā nebija, un viņš atgriezās kupejā un aizvēra durvis. Viņš negribēja teikt neko tādu, kas sabiedētu māsu vēl vairāk, bet bija pārliecināts, ka seju logā bija redzējis iepriekš, iespējams, kā ilustrāciju Rakšasasa kunga Saīsinātajos Bagdādes likumos.
Agrāk viņš bija ticējis, ka pasaulē eksistē tikai triju veidu būtnes: cilvēki, džini un eņģeļi; tomēr, kā skaidri bija rakstīts SBL, bija arī ceturtais būtņu tips kritušie eņģeļi, kas pazīstami arī kā dēmoni. No visiem dēmoniem, par kuriem viņš bija lasījis, Asmodejs bija viens
V
no briesmīgākajiem un ļaunākajiem. Sim dēmonam vajadzēja būt ar trim galvām, tostarp buļļa un auna galvu, bet Džons bija pārliecināts, ka, skatoties pa logu, uz īsu brīdi redzējis viņa trešo, derdzīga paskata cilvēkēdāja galvu. Džons nebija pārliecināts, bet, viņaprāt, varēja būt, ka dēmoni, piemēram, Asmodejs, bija pietiekami gari, lai ieskatītos dzelzceļa vagona logā. Viņš, protams, neuzskatīja par iespējamu, ka jebkurš sevi cienošs dēmons būtu apgrūtinājis sevi, meklējot kasti, uz kuras uzkāpt.
- Būtu briesmīgi iestrēgt te uz visu nakti, Filipa teica. Pēc tā, ko Grounins teica par Segešvāru.
- Viņš tikai gribēja mūs "uzvilkt", Džons ieminējās.
- Ak tā? Zini ko, brālīt? Tik-tak, tik-tak.
- Mēģini paskatīties uz to no gaišās puses, Džons centās māsu uzmundrināt. Sī ir pirmās klases kupeja. Ja vilciens ir sabojājies, mums lielā mērā ir viss, kas nepieciešams. Un, iespējams, vēl svarīgāk ir tas, ka mums tāpat nav nekā tāda, ko nevajag.
Kamēr viņš runāja, visas gaismas kupejā izdzisa, lokomotīve pārstāja darboties, un, izņemot nejaušu zibens uzplaiksnījumu, viss iegrima tumsā.
- Ko nu tu teiksi? Filipa jautāja.
- Laikam ūdens, viņš atbildēja, mēģinādams nomierināt gan sevi, gan Filipu. Vilciena elektrības kontaktligzdās. Vainīgs ir lietus. Varu saderēt, ka viņi tūlīt atsūtīs kādu puisi, lai to salabo. Varbūt viņš jau nāk.