Laimīgā kārtā viena no Zālamana sievām izbēra miltus uz pils grīdas, un sagadījās tā, ka Asmodejs gāja tai vietai pāri. Un sieva pamanīja, ka miltos palikušas dēmona pēdas. Nojaušot, kas varētu būt noticis, viņa atguva gredzenu, kamēr Asmodejs gulēja, un īstais Zālamans atguva troni.
Bet, kamēr Asmodejs vēl izlikās par Zālamanu, kas bija varens burvis, viņam bija pieejama Zālamana bibliotēka, un viņš atklāja grāmatu, ko Zālamans bija sarakstījis. Tā ietvēra visu viņa gudrību un atklāja, kā pakļaut savam spēkam džinus, eņģeļus, laicīgos un dēmonus. Tāpēc tas ir laimīgs gadījums, ka nākamā persona, kurai piederēja grāmata, bija pati Ištara. Runā, ka tā bijusi dāvana no Nebukadnecara. Bet kopš tā laika Asmodejs vienmēr ir mēģinājis dabūt to savās rokās. Aizeks noskumis iesmējās. Sakot jums absolūtu taisnību, es nupat par to pārliecinājos vēlreiz. Tas ir viens no iemesliem, kāpēc tik ļoti vēlos atdot grāmatu Viņai. Man nav nekādas vēlēšanās, lai Asmodejs vēl sēdētu man uz astes.
- Viņai?
»
- Aješai. Tai, kurai vienmēr jāklausa.
- Kur grāmata ir patlaban? Filipa jautāja.
Aizeks pacēla savu mēteli no grīdas un parādīja gudri
apslēptu kabatu aptuveni mugursomas lielumā. No tās viņš izņēma ādas vākos skaisti iesietu grāmatu, apkaltu ar zeltu, un uz kuras, arī zeltā kalta, bija tā pati visu redzošā acs Hora acs, ko var atrast uz jebkuras Savienoto Valstu viena dolāra banknotes.
- Te tā ir, Aizeks teica un nolika grāmatu uz sēdekļa sev blakus.
?
- Bet, ja tev ir šī grāmata, Džons bija neizpratnē, un grāmata atklāj, kā pakļaut savam spēkam dēmonus, vai tad tu nevarēji lietot grāmatā rakstīto, lai tiktu galā ar Asmodeju?
- Tu tā domā, ja? Aizeks pajautāja. Bet tikai pēc tam, kad es, ē… aizņēmos grāmatu, atklāju, ka kurš katrs to nemaz nevar atvērt. Tikai patiesi gudrie un sirdsskaidrie var atvērt šo grāmatu. Tā ir maza drošības ierīce, ko Zilā džine atstājusi piesaistītu grāmatai, gadījumā, ja tā tiktu nočiepta.
- Tātad tu nebūtu varējis izmantot šo grāmatu pat tad, ja būtu gribējis, Filipa secināja.
- Diemžēl ne. Šķiet, ka ir daži, kas var, un daži, kas nevar. Un fakts, ka es to nozagu, to skaidri pierāda. Es esmu tāds, kas nevar. Viņš paraustīja plecus. Te nu mēs esam.
Džons piesardzīgi nopētīja grāmatu. Vai drīkstu?
Aizeks paraustīja plecus. Laipni lūdzu.
Džons uzmanīgi paņēma grāmatu un bija pārsteigts, ka tā bija tikpat smaga kā līdzīga lieluma akmens. Tā sver tonnu, viņš piebilda. Un tā arī dīvaini smaržo. It kā pēc puķēm, tikai stiprāk.
- Grāmatas iesējumu aizsargā alvejas koka ziede, Aizeks paskaidroja. Lai pasargātu to no plaisāšanas, man šķiet.
Džons nolika grāmatu sev klēpī un mēģināja to atvērt. Tev taisnība, viņš teica. Vāks neveras vaļā. Es to nevaru atvērt tāpat kā tu.
- Tam nav nekādas nozīmes, Filipa piezīmēja. Tu to nenozagi, Džon. Tu esi tikai bērns tāpat kā es. Nesaprotu, kā tu varētu būt kas cits kā vien sirdsskaidrs, kad tu esi tikai divpadsmit gadus vecs. Viņa paņēma grāmatu no brāļa. Tā, ļauj pamēģināt man. Viņa arī ievēroja grāmatas smaržu un pieliecās tuvāk, lai paostītu to, Lilijas, viņa paziņoja. Tā smaržo pēc lilijām.
- Aiziet! Ver to vaļā, Džons mudināja. Viņu vairāk interesēja, vai Filipa varēs vai nevarēs atvērt grāmatu, nekā tas, pēc kā tā smaržo. Ja vari.
Bet Filipai arī neizdevās atvērt grāmatu, un, juzdamās mazliet izsista no sliedēm, viņa papurināja galvu. Filipa vienmēr bija lepojusies ar savu intelektu un labo sirdi, tāpēc viņu kaitināja tas, ka grāmata, kas bija domāta vienīgi gudriem un sirdsskaidriem, viņai palika aizvērta. Tam nebija nekādas jēgas.
Aizeks paņēma grāmatu atpakaļ, un tikai tagad dvīņi ievēroja, ka viņam vēl aizvien rokās bija cimdi, un šķita, ka viņš kaut kā īpaši smaida. Pagāja vēl kāds brīdis, iekams Džons aptvēra, ka nevis Aizeka smaids bija tik sevišķs, bet gan tas, kā jutās viņš pats. Savāda stinguma sajūta Džonu pārņēma no pirkstu galiem, rokām un tad delmiem, it kā kaut kas būtu iesūcies ādā, kad viņš
V '
bija turējis rokās grāmatu. Sai stinguma sajūtai sekoja aizvainojums, kad viņš redzēja, ka Aizeks bez grūtībām atver grāmatu un izņem vairākus priekšmetus no iedobuma tās iekšpusē.
- Ei, Džons uzsauca, vēl aizvien pilnībā neapjauzdams Aizeka krāpšanos. Man likās, tu teici, ka nevari atvērt grāmatu.
- Es nevarēju, viņš atbildēja. Līdz tam, kad vispirms jūs abi tai pieskārāties, citādi būtu izjaukta saistība.
Tikmēr arī Filipa juta, ka ir paralizēta no kakla uz leju.
- Kas notiek? viņa jautāja. Es nevaru pakustēties.
- Tā ir tikai iedarbība no ziedes uz ādas iesējuma, Aizeks paskaidroja. Tā satur absorbējamu enzīmu, kas rafinēts no nāvējoša skorpiona indes. Tas jūs nenogalinās. Bet jūs būsiet paralizēti vairākas minūtes. Tieši tik daudz laika man ir nepieciešams. Un, lūdzu, neuztveriet to personiski. Šai gadījumā man nav citas izvēles.
Džons aptvēra, ka šoreiz viņi tiešām iekūlušies nepatikšanās, un nu viņam nebija nekādu grūtību izrunāt vācu vārdu, atbrīvojot ārkārtas situācijas vēlēšanos, kas iepriekš viņam nebija izdevies. Tieši tā, kā Frenks Vodjanojs bija paredzējis.
Tomēr kā Džona dvīņumāsai Filipai bija tā pati domu gaita, un tāpēc viņi fokusa vārdus
- DONAUDAMPFSCHIFAHRTSGESELSCHAFTKAPITAEN!
- SHABRIRI!
… izrunāja vienlaikus.
Tādēļ abi diskrimeni viens otru izdzēsa, un tas bija vēl viens iemesls, kāpēc Nimrods bija devis tikai vienu
ārkārtas vēlēšanos abiem dvīņiem.
>
Protams, Džons un Filipa to nezināja un kļūdaini uzskatīja, ka Aizeka Balajagas spēks bijis stiprāks par viņu diskrimeniem. Bezpalīdzīgi viņi vēroja, kā, lietojot alvejas koku, mālus, divus dzīvnieku kaulus, zīdu un no dvīņu galvas nogrieztus matus, Aizeks izveidoja divas mazas lelles ārkārtīgi precīzas Džona un Filipa kopijas.
- Ko tu dari? Filipa jautāja.
- Tā ir džinu saistība. Saprotiet, varu jūs transelementizēt pa vienam. Ja vispirms jūs abus nesasaistītu ļoti cieši, viens no jums varētu transelementizēt mani, kamēr es to darītu ar otru.
Transelementizēt? Filipa pārjautāja. Vai tas ir kas līdzīgs transubstanciācijai?
- Vai tas muļķis Nimrods jums neko neiemācīja? Transubstanciācija, Aizeks lietišķi paskaidroja, ir tad, kad jūs liekat sev pazust pudelē. Transelementācija ir tad, kad to izdara kādam citam. Un pret viņa gribu. Runādams viņš paņēma divas tievas, garas adatas un izdūra vienu no tām cauri Džona lellei.
Džons iesmējās. Tas nesāpēja, viņš nicīgi teica.
- Tam nav jāsāp, Aizeks atbildēja. Tā nav nekāda nevērtīga buršanas lelle, kaut gan tieši tā pūšļotāji aizguva šo ideju. Tā ir pabeigta saistība. Tam brīdim, kad skorpiona inde beigs darboties.
Džons skaļi iekliedzās cerībā, ka vilciena pavadonis vai kāds no pasažieriem varētu nākt viņiem palīgā.
- Esi mierīgs, Aizeks viņam ieteica. Visi guļ. Un vari būt laimīgs, ka es tevi pašu nepārvērtu par lelli. Ja es lietotu dimiunendo un pārvērstu tevi par lelli, tad tu par to paliktu, līdz es pārdomātu. Pāris dienās tu atkal būsi tas pats vecais Džons. Tikai pagaidi un tad jau redzēsi.