- Kādi? Džons gribēja zināt.
- Piemēram, vai Zālamana Burvju grāmata vispār ir pazudusi. Vai arī tas bija tikai stāstiņš, ko Aizeks izdomāja, lai ievilinātu mūs slazdā.
Pergamona muzejs Berlīnes austrumos līdz ar Britu muzeju Londonā un Smitsona institūtu Vašingtonā bija pasaules lielākās austrumu dārgumu krātuves. Četrpadsmit no Pergamona istabām ir veltītas kolekcijai, kas ietver vairākas pasaulslavenas koši krāsotu Babilonas pieminekļu rekonstrukcijas, izmantojot salūzušus, ar glazūru klātus ķieģeļus, ko atraka vācu arheologi. Ne mazāka nozīme to vidū ir Ištaras vārtiem tā dēvētajiem Babilonas Zilajiem vārtiem, Procesiju ceļam un ķēniņa Nelnikadnecara II troņa zālei. Bet, kā Nimrods paskaidroja Džonam, kad viņi ieradās Pergamonā, šeit atrodas vairākas slepenas istabas, par kurām laicīgie, luīs te strādā vai apmeklē muzeju, nezina pilnīgi neko.
- Viena no Procesiju ceļa sienām, viņš paskaidroja, ir plēnuma siena, kas nozīmē, ka tā domāta vienīgi maskēšanas nolūkam un slēpj kvantu telpu pretstatā Kartēzijas telpai.
- Jūs gribat sacīt, ka tur ir slepena istaba, Džons ieminējās, reducējot Nimroda vārdus līdz saprotamai jēgai.
- Jā, Nimrods atbildēja.
- Tad kāpēc jūs tā arī neteicāt? Džons nomurmināja, sekodams viņam.
Muzeja iekšpusē Nimrods devās uz Procesiju ceļu, kur viņš apstājās pie sienas, kas bija celta no ziliem, glazūras klātiem ķieģeļiem ar reljefā veidotu dabiska lieluma lauvu. Aiz šīs sienas atrodas Babilonas Zilās džines tiesa, Nimrods paskaidroja. Tur tikai jānokļūst.
Džons nenoteikti palocīja galvu.
- Prāts jāatbrīvo no parastajiem priekšstatiem par laiku, telpu un matēriju, Nimrods turpināja. Tā sakot, jāiet līdzi straumei.
Iet līdzi straumei Džonam likās diezgan saprotami. To viņš varēja iedomāties. Tas izklausījās daudz vienkāršāk nekā iet pret straumi. Tātad, viņš teica, mēģinādams labāk aptvert, ko Nimrods bija teicis, šī ir neīsta siena. Mēs vienkārši pieejam tai klāt un tad izejam tai cauri, vai tā?
- Ne gluži. Saproti, tu nevari pieiet klāt pie tā, kā nemaz nav. Šī siena īstenībā nepastāv. Vismaz mums ne. Tev jāmēģina domāt viņpus sienas, Džon.
Džons sarauca pieri un mēģināja ievirzīt prātu, kā ieteica Nimrods. Cik viņš varēja saprast, nelaime ar domāšanu viņpus sienas slēpās pašā sienā. Tā it kā bija ceļā. Kā jau sienai vajadzēja būt.
Aiziet, Nimrods sacīja. Mēs to darīsim kopā. Še, saņem manu roku. Gatavs?
Džons palocīja galvu. Ej līdzi straumei, viņš pats sev teica, ātri dodoties pretī sienai. Viņš jutās lieliski un bija pārliecinājis sevi, ka nekā liela tur nav, kad pašā pēdējā brīdī viens no muzeja prožektoriem mazliet uzplaiksnīja un atstarojās uz glazētā lauvas dibena. Nākamajā mirklī viņš gulēja uz Procesiju ceļa grīdas, juzdamies gandrīz vai nokautā kā ikviens, kas pa taisno ietriecies ķieģeļu sienā ar ātrumu divas vai trīs jūdzes stundā. Džons atvēra acis pēdējā brīdī, lai redzētu Nimroda kāju pazūdam cauri plēnuma sienai. Sāpēs berzēdams pieri, viņš piecēlās sēdus.
Drukns apsargs pienāca klāt un palīdzēja Džonam piecelties kājās, bet, tā kā viņš runāja vāciski, Džonam nebija ne jausmas, ko sargs saka, tāpēc viņš tikai smaidīja un atvainojās, ka nav skatījies, kur iet. Nākamās desmit minūtes viņš pavadīja, staigādams šurpu turpu pa gaiteni, atgūdams sajēgu un izlikdamies, ka viņu apbur Procesiju ceļš, un gaidīja, kad atgriezīsies Nimrods. Viņš varētu mēģināt vēlreiz ieiet slepenajā istabā, ja nebūtu sarga, kas tagad viņu ļoti uzmanīgi vēroja, varbūt nobažījies, ka Džonam padomā sabojāt vērtīgo eksponātu, vēlreiz skrienot tam virsū. Viņš tik cieši vēroja Džonu, ka zēns gandrīz nepamanīja Nimrodu, kas klusi parādījās no sienas tieši aiz viņa krēsla. Izņemot Džonu, neviens cits arī to nepamanīja.
- Ir gan ķeza, Nimrods teica, nopētīdams punu I )/<> nam uz pieres. Vajadzīga neliela prakse, lai izdotos tāds kvantu lēciens. Šķiet, ka tevi vēl aizvien mazliet ietekmē saistība, ko Aizeks tev uzlika.
- Neesmu pārliecināts, vai mana galva spētu izturēt vēl vienu mēģinājumu, Džons atzinās. Ko viņa teica?
- Kas?
- Aješa, protams.
- Viņas te nebija, Nimrods sacīja, dodamies uz Ausgang, kas vācu valodā nozīmē "izeja".
- Tad uz kurieni mēs tagad ejam?
- Uz Aješas māju.
- Jūs gribat teikt, ka viņa nedzīvo muzejā? Aiz tās plēnuma sienas?
- Ak kungs, nē, Nimrods atbildēja. Tā ir viņas oficiālā rezidence, kur džini nāk pie viņas pēc padoma un uzklausīt spriedumu. Ārpus darba laika viņa dzīvo villā Berlīnes priekšpilsētā. Villā Fledermaus.
Uz ielas Nimrods apturēja taksometru un lika šoferim aizvest viņus uz namu Amon Goeth Strasse Iekāpis mašīnā, Džons jautāja: Vai Fledermaus vācu valodā nenozīmē "sikspārnis"?
- Pareizi. Kad es biju zēns, mēs to vietu mēdzām saukt par Sikspārņa savrupmāju.
- Tātad jūs tur jau esat bijis agrāk?
- Ak, lai aizdegas mana lampa, jā. Nimrods nopūtās, kā Džonam šķita, mazliet skumji. Bet, ak vai, nu jau ilgus gadus vairs ne.
Sikspārņa savrupmāja atbilda savam nosaukumam. Ārkārtīgi garu egļu ieskauts, šaušalīgā izskata nams atradās aiz ļoti augstiem dzelzs vārtiem. Nimrods piesardzīgi paskatījās caur vārtiem uz villu un apkārtējo dārzu, it kā viņš par kaut ko nebūtu gluži pārliecināts. Tas vedināja Džonu minēt, vai viņa piesardzība nevarētu būt saistīta ar plāksnīti pie vārtiem, uz kuras bija rakstīti trīs vārdi vācu valodā. Džons tos skaļi nolasīja:
- Vorsicht, bissiger Dдmon. Viņš papurināja galvu. Kaut es saprastu vācu valodu, viņš piebilda, īsi nedomādams, ko saka, un aizmirsdams, ka stāv blakus varenam džinam. Pēkšņi Džons skaidri apjēdza, ko uzraksts nozīmē. Mazliet pažēlodams savu māsasdēlu pēc piedzīvojumiem vilcienā, Nimrods gluži vienkārši bija izpildījis Džona vēlēšanos. Un jaunais džins tagad varēja saprast vācu valodu tikpat labi kā angļu. Džonam bija tāda sajūta, it kā viņa smadzenes nupat būtu kļuvušas divtik lielas.
- Sargieties, nikns dēmons, Džons sacīja.
- Tieši tā, Nimrods nomurmināja un lēnām atvēra vārtus. Labāk turies man tuvumā, mīļais zēn.
- E, kas tas par niknu dēmonu? Džons jautāja. Es ceru, ka ne Asmodejs.
- Lai aizdegas mana lampa, ceru, ka ne, Nimrods nočukstēja. Kāpēc tu to iedomājies?
Džons gribēja viņam izstāstīt, bet Nimrods, iedams pa celiņu, turpināja runāt, un grants gurkstēja zem viņa izturīgajām jēlādas kurpēm, it kā kāds vienlaikus ēstu veselu paciņu cepumu.
- Nē, dēmons šeit ir glūnētājs. Ieejas dēmons, kādreiz iecienīts senajā Babilonā. Nimrods uz brīdi apstājās un uzmanīgi ieklausījās, līdz atkal sāka kustēties. Tā ir suga ar noslieci gulēt pie mājas sliekšņa, lai saimnieku pasargātu to nevēlamiem viesiem. Nimrods paskat ijmm virs durvīm, kad viņi tuvojās mājai. Vai uz jumta
- Vai mēs esam nevēlami viesi? Džons jautāja.
- Viss var būt, Nimrods atbildēja.
Sāka tumst, un mājā nebija ieslēgtas gaismas. Doma, ka dēmons varētu uzglūnēt tepat blakus, gatavs mesties viņiem virsū, lika Džonam justies ļoti neomulīgi. Un šī sajūta strauji pieņēmās spēkā, kad Nimrods uzkāpa uz lieveņa, satvēra lielu misiņa klauvēkli, kas bija veidots kā anatomiski pareiza cilvēka sirds, un tad brīdi svārstījās, līdz izlēma pieklaudzināt. Aješas priekšstats par joku, Nimrods paskaidroja. Jo viņa pati ir tik cietsirdīga.