Pilnmēness gaismā viņi gaidīja gandrīz minūti.
Sikspārņi lidinājās starp kokiem un ap tumšajiem tornīšiem. Kaut kur kokos skaļi iekliedzās pūce. Bet vecās mājas iekšienē valdīja klusums. Džons pieliecās un, pacēlis pasta sūtījumu spraugas aizvirtni, ielūkojās mājā. Drūmajā priekšnamā viņš varēja izšķirt grīdas pulksteni, lietussargu statīvu, kas bija veidots no spalvainas mamuta kājas, lielu, tukšu kamīnu, galdu un uz grīdas kaudzi ar neatplēstām vēstulēm. Neviena nav mājās, Džons paziņoja.
- Es gan tavā vietā neietu prom, Nimrods teica.
- Var gadīties, ka mēs kādu iztraucētu.
- Izskatās diezgan mierīgi, Džons paraustīja plecus.
- Es zinu. Tāpēc arī raizējos. Viss ir pārāk mierīgi.
Nimrods sarāvās, kad Džons palaida vaļā pasta sūtījumu spraugas aizvirtni, kas ar troksni aizkrita ciet.
- Katrā ziņā kādu laiku, viņš piebilda.
- Ejam, Džons aicināja un pagriezās. Šī vieta man uzdzen drebuļus. Iesim prom no šejienes.
- Džon, apstājies! Nimrods uzsauca, bet bija jau par vēlu.
Kad Džona kājas atkal pieskārās grantij, ar acs kaktiņu viņš saskatīja kādu drāžamies virsū; kaut ko lielāku par suni, bet kustamies pārāk ātri, lai pateiktu, kas īsti tas ir. Instinktīvi viņš atskārta, ka tas ir glūnētājs un viņam vajadzētu mēģināt no tā izmukt. Bet, kamēr šī doma aizgāja līdz viņa jaunajam prātam, glūnētājs jau lēca virsū un tā siekalainie, atvērtie žokļi sniedzās pēc Džona kakla. Izņemot galvu, ķermenis lielākoties bija melns un veidots kā hiēnai ar augstiem, spēcīgiem pleciem un zemāku gurnu daļu. Pati galva bija masīva, bet likās līdzīga cilvēkam ar lielām, noapaļotām ausīm un milzīgiem zobiem. No tiem pilēja siekalas, kad, šaušalīgi smiedamies, glūnētājs metās uz priekšu, lai vienā rāvienā pārkostu Džona rīkli.
Džons iekliedzās, būdams pārliecināts, ka pienākusi viņa pēdējā stundiņa, un, ja nebūtu tēvoča prāts, tā arī notiktu. Pat Nimrodam tik tikko pietika laika apdomāt tik ātrs bija glūnētājs (kādu sekundes simtdaļu Džonam bija žēl tā nabaga vācu pastnieka, kuram vajadzēja tikt garām šim radījumam). Nimrods centās paglābt savu māsasdēlu no nopietna ievainojuma, bet dēmonu nemaz negribēja nogalināt. Tas bija pats par sevi saprotams, ka anglim īpaši svarīga ir godīga cīņa, un viņam nepatika nevienu nogalināt. Turklāt viņam bija arī daži jautājumi, uz kuriem visu citu prombūtnes laikā villā Fledermaus spētu atbildēt vienīgi glūnētājs. Daļēji iedvesmojies no tā, kas bija noticis ar Džonu pie plēnuma sienas Pergamona muzejā, Nimrods iesaucās "QWERTYUIOP!", un pēkšņi starp viņa māsasdēlu un auļojošo glūnētāju parādījās ložu droša stikla plāksne (izturīga pret 7,62 mm bruņas caursitošu munīciju). Stikls, ko Nimrods izvēlējās, bija labākais ar 91,4 procentu dzidruma līmeni, tāpēc Džons to neredzēja. Tāpat to neredzēja glūnētājs. Ar skaļu šķindošu troksni, kas izklausījās pēc ieskandināta zvana, nezvērs iedrāzās rūdītajā stiklā ar ātrumu gandrīz 32 jūdzes stundā. Glūnētājs atsprāga vairākas collas atpakaļ no neredzamās barjeras, sabruka uz grants celiņa un palika nekustīgi guļam.
Džons dziļi un atviegloti nopūtās un nogaidīja, lai mazliet norimst sirds, iekams, piesardzīgi palūkojies caur aizsargstiklu, viņš uzdrošinājās ciešāk nopētīt būtni, kas bija mēģinājusi viņu nogalināt. Vai tas ir beigts?
Ceru, ka ne, Nimrods atbildēja, nomezdamies ceļos blakus radījumam un piespiezdams pirkstus tam pie kakla, lai sataustītu pulsu. Bet ar glūnētāju pēkšņi sāka notikt pārmaiņas. Galva pieņēma pilnīgu cilvēka apveidu, bet četrkājainais ķermenis pārvērtās par maza auguma vīrieti, kam mugurā bija glīts, tumšs uzvalks, ap kaklu tauriņš un rokās dzelteni cimdi. Pēc kāda laika mazais cilvēks nostenējās un apmetās uz muguras. Džons lieliski saprata, kā glūnētājs jūtas. Viņš vēl aizvien varēja sataustīt punu uz savas pieres no saskriešanās ar sienu Pergamona muzejā. Un viņš bija kustējies aptuveni desmit reizes lēnāk par glūnētāju.
Pēc brīža vīrietis piecēlās sēdus, paberzēja galvu, novilka vienu cimdu, pieskārās mutei, kas asiņoja, un tad pamanīja, ka asinis nopilējušas uz krekla krūtežas. Viņš aizkaitināts sarauca pieri.
- Paskatieties, ko jūs izdarījāt ar manu kreklu! viņš teica augstā balsī, runādams vāciski. Džons bija iepriecināts, atklājot, ka var saprast katru vārdu.
- Es atvainojos, Nimrods sacīja nevainojamā vācu valodā. Bet iedomājieties mūsu satraukumu, kad pamanījām, ka mums uzbrūk briesmīgs dēmons. Proti, jūs. Nimrods pasniedza roku. Palīdzēšu jums piecelties.
Nimrods mazo vīrieti balstīja un pavadīja līdz akmens sēdeklim pie villas Fledermaus lieveņa, kur tas saguris noslīga.
- Es jums pateicos, ser, mazais vīrietis pieklājīgi teica. Viņa izturēšanās bija tik atšķirīga no mežonīgā dēmona, ka Džons nespēja aptvert, kā viņš var būt viens un tas pats radījums. Vai neredzējāt izkārtni uz vārtiem? vīrietis jautāja Nimrodam.
- Jā, bet…
- Damaskuss. Džounass Damaskuss. Damaskusa kungs sameklēja kabatlakatu un nosusināja asinis ap muti. Ja redzējāt izkārtni, Damaskusa kungs bija laipni skeptisks, tad kāpēc jums un zēnam vajadzēja nākt iekšā pa vārtiem, riskējot ar nopietnu savainojumu? Jūs esat džins. Tas ir acīm redzams. Tāpēc jūs zināt kārtību, kas jāievēro, lai sastaptu Zilo džini. Vienīgi Pergamonā. Tas ir likums.
- Mēs jau bijām Pergamonā, Nimrods paskaidroja, paceldams ziedu, kas bija izkritis no Damaskusa kunga žaketes pogcauruma. Bet viņas tur nebija.
Tad jums vajadzēja pagaidīt. Vai norunāt satikšanos. Tā, kā tikšanās tiek norunātas.
Baidos, ka šis ir ārkārtējs gadījums, Nimrods neatlaidās. Turklāt es zināju, ko daru. Saprotiet, esmu bijis šeit jau iepriekš.
- Jūs esat bijis? Kā?
- Par to tagad neraizējieties, Nimrods atbildēja.
- Fakts ir tāds, ka viņas te nav. Un man viņai ir svarīgas ziņas. Par Zālamana Burvju grāmatu.
- Zinas? Kādas zinas?
- Tā, iespējams ir nozagta.
- Tas nav iespējams, Damaskusa kungs noelsās.
- Tā nevar būt taisnība.
- Ja tā nav taisnība, tad kāds lieto zināšanas no šīs grāmatas. Mans jaunais māsasdēls tika pakļauts spēcīgai džinu saistībai, kas varēja nākt vienīgi no burvju grāmatas. Tāpēc ir ļoti svarīgi, lai Zilā džine par to tiek informēta, cik drīz vien iespējams. Vai jūs zināt, kur viņa ir, Damaskusa kungs?
- Varbūt. Bet vai vispirms drīkstu pajautāt, kas jūs abi esat?
- Mans vārds ir Nimrods Plantagenets Godvins. Un šis ir mans māsasdēls Džons Gonts.
Damaskuss piecēlās no lieveņa sēdekļa un paklanījās.
- Esmu par jums dzirdējis, viņš teica. Varu jums pateikt vienīgi to, ka vakar viņa aizbrauca no Berlīnes. Es pats viņu aizvedu uz lidostu. Izņemot Glamdžobas jaunkundzi, kas ir Zilās džines pavadone un istabene, es daru lielāko tiesu no tā, kas viņai nepieciešams. Sulainis, dārznieks, meistars visās lietās, sargs, šoferis.
- Vai jūs zināt, uz kurieni viņa devās?
- Jā. Uz Budapeštu.
- Kāpēc lai viņa dotos uz turieni? Nimrods jautāja.
- Esmu tikai glūnētājs, Damaskusa kungs atbildēja.
- Es to nevaru zināt.
- Tēvoci Nimrod, Džons ierunājās. Pēc Transilvānijas Karaliskā Ungārijas ekspreša nākamā pietura bija paredzēta Budapeštā.
- Lai aizdegas mana lampa, bet tā tas ir, Nimrods atsaucās..
- Varbūt viņa pati gribēja dabūt atpakaļ to grāmatu, Džons ierosināja. Zālamana Burvju grāmatu.