- Tikai nesaceriet to pārāk sarežģītu, Džons lūdza. Vodjanoja kungs iedeva man kādu vācu vārdu, kuru bija gandrīz neiespējami izrunāt.
- Kā būtu Rimskis-Korsakovs?
- Rimskis kāds?
- Rimskis-Korsakovs. Kura slavenākais skaņdarbs, kas sacerēts 1889. gadā, ir simfoniskā svīta Seherezade. Tu atcerēsies, tā bija viņa, kas iesāka stāstu ciklu, no kura veidotas Arābu naktis.
Džons piekrītoši pamāja. Ak Rimskis-Korsakovs? Viņš vēlreiz pamāja. Jā, to es varu atcerēties.
- Tev nevajadzēs atcerēties, Nimrods apsolīja. Ārkārtas situācijā diskrimens pats atceras tavā vietā.
Vēl viens virpuļviesulis aiznesa viņus rietumu virzienā uz Lielās Nīnives ciematu Kentā, grāfistē dienvidaustrumu Anglijā, uz normandiešu celto pili ezera vidū, ko Vergilijs Makrībijs sauca par mājām.
- Te tā ir, Nimrods paziņoja. Kambernoldas pils.
Pēc Džona domām, Kambernolda izskatījās pēc brīnišķīgas vietas, kur dzīvot, un, skatoties no augšas, viņš nebūtu pārsteigts, ieraugot sievietes roku ar zobenu rēgojamies no ezera kā leģendā par karali Arturu.
- Rādās, ka mūs gaida, viņš piebilda, pamanījis diezgan tuklu vīrieti skatāmies augšup debesīs no helikopteru nolaišanās vietas salas centrā. Tas ir Vergilijs Makrībijs.
Nimrods virzīja virpuļviesuli apkārt pilij, samazinot tā spēku virs ezera, iekams lēni to nosēdināja helikopteru nolaišanās vietā. Makrībijs tagad māja ar roku, viņš izskatījās pilnīgi mierīgs, it kā trīs džini, kas ierodas ar virpuļviesuli, Kambernoldas pilī būtu ikdienišķs notikums.
- Kā viņš varēja zināt, ka mēs te būsim? Džons jautāja.
- Par tādu cilvēku kā Makrībijs, paskaidroja Rakšasasa kungs, kurš bija palicis ārpus lampas ceļojuma laikā, nav iespējams pateikt, ko viņš zina. Protam», mums labāk būt piesardzīgiem.
Veiksmīgi visus piezemējis, Nimrods palaida vaļā vii puļviesuli, un Vergilijs Makrībijs, laipni smaidīdams, nāca uz viņu pusi. Viņam mugurā bija tvīda auduma uzvalks, uz zoda bārdiņa, kas atgādināja kurpju suku, un viņam piemita plūstoša, skanīga balss, kas Džonam atgādināja aktieri Šekspīra lugā.
- Brīnišķīgi, Makrībijs smējās. Vai zināt, man nekad neapnīk skatīties, kā jūs ceļojat šādā veidā. "Es ierados kā ūdens, un kā vējš es aizeju", vai tā? Un videi daudz draudzīgāks veids nekā lidmašīna. Jā, es apskaužu jūs par šiem virpuļviesuļiem, Nimrod. Kādu dienu jums jāpaņem mani līdzi. Tā būtu patīkama pārmaiņa pēc mana vecā slotas kāta. Makrībijs paskatījās uz Džonu un pamirkšķināja ar aci. Es tikai jokoju. Man īstenībā nemaz nav slotas kāta. Kaut gan daži no ciemata iedzīvotājiem domā, ka man tāds ir. Šai Anglijas daļā mīt lētticīgi ļautiņi. Makrībijs sniedza roku. Tev jābūt jaunajam Džonam no Gontu dzimtas. Es daudz par tevi esmu dzirdējis, jaunekli.
- Sveicināti, ser, Džons sacīja, paspiezdams Makrībija roku, piesardzīgi noliecis vidējo pirkstu pāri savai dzīves līnijai.
- Tu esi viņu labi apmācījis, Nimrod, Makrībijs uzslavēja. Viņš prot paspiest roku kā džins.
- To viņam iemācīja māte.
- Ak jā, apburošā Leila. Kā viņai klājas? Un jūs, Rakšasasa kungs? Ar lielu nepacietību gaidu, kad varēšu izlasīt jūsu grāmatu. No tiesas ceru, ka esat paņēmis līdzi vienu eksemplāru manai bibliotēkai. Esmu dzirdējis, ka tā esot viegli saprotama. Nu, gandrīz. Cik žēl,
ka nekonsultējāties ar mani, iekams sākāt to rakstīt.
- Viņš ar rokas mājienu aicināja viesus uz pils pusi.
- Bet, lūdzu, nāciet iekšā.
Pils iekšpusē Makrībijs vilcinājās triju smagu durvju priekšā. Jā, es domāju, iesim bibliotēkā. Tur kuras kamīns, ko jūs visi, nešaubos, novērtēsiet. Nemaz nerunājot par Makrībija kunga slaveno citronkūku. Un tur mūs netraucēs.
- Pagājis ilgs laiks, kopš pēdējo reizi esmu redzējis Makrībija kolekciju, Rakšasasa kungs teica.
Viss bibliotēkā bija milzīgs: kamīns, grāmatu skaits, galda perimetrs, krēslu augstums ap to, pat citronkūkas šķēle, ko Makrībijs pasniedza Džonam, tiklīdz viņi visi bija apsēdušies. Makrībija izturēšanās bija tik laipna, ka Džons jau sliecās domāt, ka Nimrods bija pārspīlējis draudošās briesmas. Bet tad viņš ievēroja Makrībija pirkstu nagus. Tie bija gari un noasināti smaili kā mazi zobeni. Un Makrībija žaketes krūšu kabatā atradās nevis zīda mutautiņš, bet gan liels, melns zirneklis. Tas viss Džonam lika izturēties pret kūku ar aizdomām.
- Viss kārtībā, manu zēn, Makrībijs iesmējās, kūka nav indīga. Kaut gan to pašu nevaru teikt par šo mazuli. Makrībijs izņēma zirnekli no kabatas un ļāva tam iecirst žokļus sev rokā. Tas ir Atrax formidabilis. Kokos mītošs piltuvveida tīmekļa zirneklis. Iespējams, visindīgākais zirneklis pasaulē. Es trenēju sevi, lai kļūtu izturīgs pret tā indi, ļaujot, lai man pāris reižu dienā iekož ļoti jauns zirneklis.
Džons gandrīz aizrijās ar kūkas kumosu. Kāpēc jūs gribat kļūt izturīgs pret indi? viņš jautāja, kamēr zirneklis vēlreiz iekoda Makrībijam.
- Manuprāt, jūsu valstī daudzi cilvēki nēsa šaujam ieročus, Makrībijs paskaidroja. Lai pasargātu sevi no uzbrukuma, vai ne? Viņš paraustīja plecus. Ks nēsāju zirnekli tā paša iemesla dēļ. Lai pasargātu sevi no saviem daudzajiem ienaidniekiem. Protams, apiešanās ar tādu zirnekli kā Atrax formidabilis prasa vairāk iemaņu nekā rīkošanās ar vienkāršu šaujamieroci. Pieauguša tēviņa inde var nogalināt cilvēku dažās stundās. Šie jaunie eksemplāri ir pietiekami indīgi. Pat nāvējoši. Tomēr mana izturība pret šo indi tagad ir tāda, ka varu pārciest pieauguša zirnekļa kodienu bez jebkurām sliktām sekām. Makrībijs saviebās, kad zirnekļa bērns iekoda viņam trešo reizi. Protams, sāpes ir mokošas. Bet man jāuztur sava pretestība. Makrībijs uzsmaidīja Džonam. Vai negribi paņemt to rokā?
Džons papurināja galvu.
- Būdams tāds mazulis, viņš ir visai agresīvs, vai ne? Es nevaru vainot tevi piesardzībā. Katrā ziņā ne pēc tā, kas notika ar tavu nabaga māsu. Šķiet, pagaidām viņu atlikšu atpakaļ kabatā.
- Ko jūs par to zināt? Džons jautāja Makrībijam. Par manu māsu?
Makrībijs iemeta zirnekli savā krūšu kabatā. Tikai to, ko esmu dzirdējis no tenkām. Bet, ja jūs tiešām gribat zināt, tad ļaujiet man padomāt. Jā, es to dzirdēju no Mimi de Gullas, kura to bija uzzinājusi no Aizeka Balajagas.
- Nezināju, ka tu pazīsti Mimi de Gullu, Nimrods brīnījās.
- Mēs esam veci draugi, Mimi un es. Makrībijs ar rokām norādīja uz istabu, kurā viņi atradās. Pateicoties Mimi devībai, es varu atļauties dzīvot šeit. Viņš papurināja galvu. Atklāti sakot, Džon, esmu pārsteigts, ka tu palaidi Aizeku sveikā. Tavā vietā es viņam būtu uzlaidis dēmonu. Acīmredzot tāpēc jūs esat šeit. Jums vajadzīga mana palīdzība, lai sāktu glābšanas misiju.
- Pareizi, Nimrods piekrita, diezgan jūtami apmulsis, ka Makrībijs bija uzminējis viņu apmeklējuma mērķi. Tu un tava slavenā bibliotēka. Ļoti cerējām to izmantot, lai atrastu kādus pavedienus, kā mēs viņu varētu atvest atpakaļ no Babilonas.
- Tas gan nebūs viegli, to varu pateikt uzreiz, Makrībijs sacīja. Viņš pasmaidīja, it kā kāda doma, šķiet, pirmoreiz būtu ienākusi viņam prātā. Bet man jāatzīst, ka tas ir diezgan ironiski, vai ne? Ka tu, Nimrod, meklē pavedienus, kā tu izteicies, no cilvēkiem, turklāt no manis. Viņš atkal iesmējās. Jā, ņemot vērā visus apstākļus, tev tam vajadzētu būt visai neomulīgi.
Džons grasījās pajautāt tēvocim, ko tieši Makrībijs gribēja teikt, kad pie durvīm atskanēja klaudzināšana un bibliotēkā ienāca zēns aptuveni Džona vecumā. Viņš bija centīga izskata, bet diezgan īgns, ar koši zaļām acīm un draiskulīgu seju. Makrībijs vēsi paskatījās uz viņu.