- Es nevarētu uzticēties, ka tu aprobežosies ar šīm trim vēlēšanām pat tad, ja liktu tev tās uzrakstīt ar paša asinīm, Makrībij, Nimrods sacīja. Mēs abi zinām, ka tu esi liels meistars sacīt vienu un domāt citu. Pat ja mums nāktos ar vienošanos apliecināt šīs vēlēšanās, pašā pēdējā brīdī tu varētu vēlēties ko citu.
- Bagdādes likumos šī situācija noteikti ir aplūkota, Makrībij s teica.
- Tajos ir nosacījums džinam un cilvēkam, iepriekš vienojoties par trim vēlēšanām. Es zinu, ka ir.
- Tad tu arī zini, ka šī vienošanās ir balstīta uz zvērestu, Rakšasasa kungs sacīja. Pie visa, kam tu tici un uzskati par svētu. Tavā gadījumā tās būtu blēņas, jo visi zina, ka tu netici nekam un vismazāk esi svētu uzskatu cilvēks, kāds vien elpojis.
- Taisnība, taisnība. Es lepojos paziņot, ka tas tiešām tā ir. Makrībijs vēsi pasmaidīja. Tad šķiet, ka mums ir dilemma, džentlmeņi, viņš teica. Jūs gribat tos tīstokļus. Es gribu godīgu cenu.
- Es tev nepiešķiršu trīs vēlēšanās, Makrībij, Nimrods nepiekāpās. Jebkas varētu notikt. Un mēs abi zinām, ka Rakšasasa kungs vairs nav gatavs piešķirt vēlēšanās.
Makrībijs piekrītoši palocīja galvu, nojauzdams, ka Nimrods gatavojas izteikt citu piedāvājumu. Turpini. Es klausos.
- Es domāju, ka man varētu būt risinājums, Nimrods ieminējās. Mans māsasdēls Džons izpildīs trīs tavas vēlēšanās. Kā tu, bez šaubām, apzinies, viņa džina spēks vēl nav pilnībā nobriedis un tāpēc var gadīties, ka dažu vēlēšanos izpildīšana nebūs viņa spēkos. Citiem vārdiem sakot, tāpēc tas būtu tavās interesēs savas vēlēšanās aprobežot ar iepriekš minētajām.
Makrībijs brīdi padomāja. Vai zēns to var izdarīt? Viņš var izpildīt man trīs vēlēšanās? Tu dod savu vārdu, Nimrod?
- Jā, ja vien tu neesi pārāk alkatīgs.
- Ko tu saki, manu zēn? Makrībijs pajautāja Džonam.
- To pašu, ko mans tēvocis, Džons atbildēja. Ja vien neesat pārāk alkatīgs.
- Labi. Mēs esam vienojušies.
- Vispirms apskatīsim tīstokļus, Nimrods ierosināja. Un tavu tulkojumu. Pēc tam trīs vēlēšanās.
Makrībijs sasita savas tuklās rokas kā satraukts bērns. Viņa aukstās acis mirdzēja. Bet viņa balss palika pašapmierināta kā kaķa murrāšana. Ļoti labi. Es jums tos atnesīšu. Un eksemplāru, ko jūs varat paņemt līdzi. Tas viss ir gluži zinātniski, varu jums galvot. Jūs labi zināt manu reputāciju.
Viņš uzrāpās pa garām bibliotēkas kāpnēm veikli kā pērtiķis un nonesa lejā gaiši zilos ādas vākos iesietu grāmatu un kasti ar tīstokļiem, ko nolika uz galda.
- Tīstokli ir mazliet līdzīgi labiem cigāriem, viņš teica. Tie jāuzglabā mitrināti. Gandrīz godbijīgi viņš atvēra kasti un tad atkāpās, lai Nimrodam un Rakšasasa kungam ļautu izpētīt oriģinālos tīstokļus, un vairākas minūtes abi džini klusēdami bija iegrimuši šajā darbā.
Makrībijs uzsmaidīja Džonam. Vai vēl kūku? viņš jautāja.
Džons papurināja galvu un piesēdās tuvāk ugunij, mēģinādams atcerēties fokusa vārdu trim diskrimena vēlmēm, ar kurām viņš iepriekš bija apbruņots. Pierunājot Makrībiju saņemt trīs vēlēšanās no Džona, Nimrods bija izrādījis gudrību, to zēns tagad saprata. Nebija iespējams, ka angļu burvis spētu uzminēt, ka Džonam pašam nebija gluži nekāda spēka, kamēr viņš atradās vēsā klimatā, un vēlēšanās, ko Džons gatavojās piešķirt Makrībijam, tiks smeltas no paša Nimroda spēka. Viņš aptvēra, ka tas ir ļoti labs paņēmiens, kā aizkavēt Makrībiju vēlēties kaut ko tiešām pārmērīgu. Bet, tā kā šī nebija ārkārtas situācija, tad diskrimens nebija sevi atcerējies, un tas nozīmēja, ka tas jādara Džonam. Ja vien viņš varētu atcerēties tā krievu puiša vārdu. Kāds tas bija ? Kaut kas dīvains. Kā Rumpelstikis brāļu Grimmu pasakā. Vienīgi tas nebija īstais.
Pagāja vēl piecpadsmit minūtes, un viņš pamanīja, ka abi vecākie džini atzinīgi māj ar galvu.
- Nekad nebūtu ticējis, ka tas ir iespējams, Rakšasasa kungs brīnījās. Ja man tas būtu bijis zināms, kad rakstīju savu grāmatu!
- Vai tad tā nav vienmēr? -Makrībijs iejautājās. Vēsturnieka liktenis. Biogrāfa tiesa.
- Lai aizdegas mana lampa! Nimrods iesaucās. Te ir arī karte.
- Tīstokļi tiešām ir īsti, Rakšasasa kungs atzina. Papīra īpatnība. Tinte. Valoda. Neticami.
Nimrods pārlapoja sējumu ādas vākos, kas bija Makrībija tulkojums. Smalks darbs, Makrībij, viņš teica.
- Ļoti zinātniski.
- Tā ir liela uzslava no kāda ar tavu džina intelektu, Nimrod. Bet Makrībijs sāka kļūt nepacietīgs. Un tagad, ja jums nav iebildumu, esmu izpildījis savu darījuma pusi. Domāju, ka jums laiks ķerties pie savas.
- Vai tu esi gatavs, Džon? Nimrods jautāja.
Raujiet nost korsetes? Noteikti nē.
- Jā, šķiet, ka esmu, Džons piecēlās kājās, cerēdams, ka viņš vēl varētu atrast kādu pavedienu fokusa vārdam. Rums un heress atsvaidzina?
- Ja jums nekas nav pretī, Makrībijs ierunājās,
- es labprāt gribētu, lai Finlejs tam ir liecinieks. Varbūt tas, ka džins tiešām piešķir man trīs vēlēšanās, palīdzēs zēnu pārliecināt, ka viņa tēvs nav galīgs šarlatāns, kā viņš domā. Kas zina? Tas varētu likt zēnam sekot manās pēdās.
Nimrods jautājoši paskatījās uz Džonu.
- Man viss kārtībā, Džons atsaucās. Pa šo laiku viņš bija atcerējies, ka tas bija kāda krievu komponista vārds, ko viņam vajadzētu atminēties. Ne Čaikovskis. Bet kāds Ovskis noteikti. Vai Kovičs. Kā Sostakovičs. Cits krievu komponists. Bet arī ne tas. Ovskikovičs?
Viņi izgāja ārā, lai atrastu Finleju, un tā Nimrodam bija iespēja iečukstēt Džonam ausī, jo, tā kā šis nebija ārkārtas gadījums, Džons bija aizmirsis diskrimena fokusa vārdu. Rimskis-Korsakovs, viņš atgādināja. Rimskis-Korsakovs.
Viņi atrada Makrībiju kopā ar Finleju gaidām viņus pils pagalmā. Noskaties to, viņš mudināja savu dēlu, satraukti berzēdams rokas. Skaties un redzi ko tādu, ko dators nespēj.
- Atceries, Makrībij, Nimrods atgādināja. Paturi savas vēlmes saprāta robežās.
- Es pieminēju jaunu jumtu, vai ne? Kas būtu vēl pieticīgāks un saprātīgāks par to? Vai jums ir kāda nojausma, cik daudz šādai celtnei izmaksā jauns jumts? Jā, es vēlos, kaut šai pilij būtu jauns jumts.
Džons paskatījās augšup uz jumtu. Viņš izmantoja Nimroda spēku, bet tik un tā viņam bija cieši jāpiedomā, lai īstenotu Makrībija pirmo vēlēšanos. Viņš daudz neko nezināja par arhitektūru, tāpat to, kas attiecas uz angļu pilīm, bet bija skaidrs, ka Makrībijs tikai vēlējās tāda paša veida jumtu, kāds viņam jau bija; un tas šķita visai viegli. Rimskis-Korsakovs, viņš nomurmināja. Un tad: Darīts.
Finlejs Makrībijs papurināja galvu un skaļi iesmējās.
- Par ko tu smejies? viņa tēvs noprasīja.
- Es nekādu atšķirību tur neredzu, Finlejs teica.
- Man neliekas, ka jūs gribējāt, lai tas izskatītos ļoti atšķirīgs no tā, kas jums ir tagad, Džons atcirta, būdams aizkaitināts Finleja dēļ. Tā tas neder. Tev būs jāuzkāpj tur augšā un tuvāk jāapskata jumts, lai redzētu, ka tas ir jauns.
- Jā, Finlejs pavīpsnāja. Protams.
- Paklau, Makrībijs viņam uzsauca, kas ar tevi notiek, puika? Ja Džons saka, tas ir jauns jumts, tad tas arī ir jauns.
Nimrods ieskatījās savā pulkstenī. Viņš dega nepacietībā sākt pētīt Bellili tīstokļu Makrībija tulkojumu.
- Otra vēlēšanās, viņš teica, cenzdamies paātrināt notikumu gaitu.
- Nauda, Makrībijs sacīja un papurināja galvu.