- Acīmredzot.
- Acīmredzot, Finlejs iesmējās.
- Paskatīsimies. Cik daudz? Uztvēris Nimroda skatienu, viņš sapīcis pamāja ar galvu. Jā, jā, es zinu. Ne pārāk alkatīgs. Miljons mārciņu? Kā tas izklausās?
- Nimrods piekrītoši pamāja. Es vēlos, kaut man būtu viens miljons mārciņu skaidrā naudā.
- Rimskis-Korsakovs, Džons pateica un pievērsa Makrībija uzmanību diviem tērauda čemodāniem, kas bija parādījušies pils durvīs.
Ar prieka rēcienu Makrībijs nometās ceļos un, atvēris vienu no čemodāniem, pārlaida savas alkatīgās rokas pār banknošu sainīšiem. Tu redzi? viņš jautāja, pamezdams acis uz Finleja pusi.
Finlejs noelsās. Pagaidi, viņš teica, pagrābdams celofānā ietītu piecdesmit mārciņu banknošu sainīti.
- Šī nauda ir īsta?
- Protams, ka īsta, Makrībijs apstiprināja. Tieši to es tev visu laiku esmu teicis.
- Šie cilvēki tiešām ir ģēniji?
Nimrods manāmi saviebās. Mēs dodam priekšroku vārdam džini, ja tu neiebilsti.
- Tātad šī trīs vēlēšanos padarīšana ir īstenība? Makrībijs iesmējās. Vai tu neesi dzirdējis? Tieši to
džini dara. Idiots. Kā tev šķiet, ko es te daru? Noņēmos ar kādu viesību spēli?
Finlejs neticīgi pasmaidīja, skatīdamies uz naudu. Un tu izšķiedi divas vēlēšanās par jaunu jumtu un draņķa miljonu? Viņš nogrozīja galvu. Kas tev lēcies, tēt? Tu būtu varējis vēlēties kārtīgu māju šīs nolaistās pils vietā.
- Pietiek, paldies, Finlej, tēvs viņu pārtrauca.
- Nē, Finlejs smējās, ar to nu nekādi nepietiek. Par to jau ir runa. Miljons mūsu laikos ir stulba sīknauda. Par miljonu neko nevar nopirkt. Klausies, tu, lielais muļķa putns, tev ir atlikusi viena vēlēšanās, tāpēc šoreiz mēģini to veltīgi neizšķiest. Parādi mazliet iztēles, tu, lielais muļķa putns.
- Aizveries, Makrībijs viņu apsauca. Aizveries un ļauj man domāt. Es gribēju jaunu rolsroisu. Jauno modeli. Phantom.
- Nevēlies rolsroisu, Finlejs pamācīja. Vēlies visus rolsroisus, kas atrodas veikala zālē. Labāk vēlies visu firmu.
- Tu nesaproti, Makrībijs iebilda.
- Tieši tu nesaproti, tu, lielais muļķa putns.
- Es vēlos, kaut tu būtu putns, Finlej, Makrībijs dusmās pateica, un, iekams Džons spēja aizkavēt sevi, īstenībā viņš nemaz nevarēja sevi aizkavēt, vēlēšanās bija izteikta, un viņš vienīgi varēja fokusēt prātu uz labāko putnu, ko viņš varēja iedomāties, viņš bija izrunājis "Rimskis-Korsakovs" trešo reizi, lai izpildītu Makrībija vēlēšanos. Tiklīdz krievu komponista vārds bija izskanējis no Džona lūpām, nabaga Finlejs bija pārvērties par medību piekūnu.
- Ak kungs, Nimrods iesaucās, paskat, kas nu ir noticis.
- Vēlme ir mūris, bet tava galva tās būris, Rakšasasa kungs sacīja. No tās grūti tikt vaļā.
Piekūns uzlidoja gaisā virs pils pagalma un nikni riņķoja virs viņu galvām.
- Vēl nav par vēlu, Nimrods mierināja. Ātri, Makrībij, izsaki ceturto vēlēšanos.
- Ko? Makrībijs bija neizpratnē.
- Bagdādes likums numur 18, Nimrods uzstāja. Ceturtā vēlēšanās, kas nekavējoties izteikta, padara nebijušas iepriekšējās trīs.
- Pazaudēt manu jauno jumtu un miljonu mārciņu skaidrā naudā? Diez vai.
- Bet kā būs ar Finleju? Džons jautāja.
Makrībijs paskatījās augšup uz piekūnu, kas lidinājās augstu virs galvas. Varbūt tas viņam iemācīs cienīt savu tēvu, viņš bargi sacīja.
- Makrībij, neesi stulbs, Nimrods nerimās. Viņš ir tavs zēns.
- Nē, viņš nav gan. Makrībijs ļauni iesmējās. Vairs ne. Viņš ir putns. Un lai viņam veicas.
Viņš pacēla abus ar naudu pilnos čemodānus un devās uz pili. Labu veiksmi arī jums, viņš uzsauca pār plecu. Spriežot pēc tā, ko es lasīju tajos Bellili tīstokļos, jums būs vajadzīga visa veiksme, kādu vien iespējams gūt. Tad viņš nolika čemodānus uz savas pils vestibila grīdas un ar kāju aizcirta durvis.
Mocīdamies ar sliktu dūšu pēc šausmīgā notikuma, ko viņš bija pastrādājis, Džons vēroja medību piekūnu, kas cēlās augstāk virs jaunā jumta, šķiet, augstāk par padebešiem, tad pagriezās uz dienvidiem pretī apvārsnim un beidzot pazuda.
- Es baidījos, ka kaut kas tāds varētu notikt, Nimrods atzinās.
- Ko es esmu izdarījis? Džons novaidējās. Ko es esmu izdarījis?
- Tu tur nekā nevarēji līdzēt, Nimrods paskaidroja. Ne pēc tam, kad vēlēšanās bija izteikta. Tu biji bezspēcīgs.
- Viņam taisnība, Džon, Rakšasasa kungs laipni uzlika roku Džonam uz pleca. Tagad tu zini. Tas ir risks, ar kuru mēs vienmēr sastopamies, kad izpildām laicīgiem trīs vēlēšanās. Ka viņi runās vispirms un domās vēlāk. Protams, es labi atminos pirmo reizi, kad man, kā norunāts, nācās izpildīt vēlēšanos. Es biju visai satriekts, tik tiešām. Viņš izdvesa nopūtu. Bet tā nu tas ir. Pieredze. Peldēt nemācās uz virtuves grīdas.
Nimrods pasita Makrībija grāmatu padusē un uzlika roku Džonam uz otra pleca. Aiziet, viņš aicināja. Iesim prom no šejienes, iekams neesmu pārvērtis to cilvēku par zvirbuli. Tad mēs redzētu, cik ļoti viņam patiktu tas, ka viņa dēls ir piekūns.
11. nodaļa babĪlonas GAISA PILS
Pēc laika, kas šķita kā mūžība, atbrīvota no cigāra tūbiņas, kurā viņu bija ieslodzījis Aizeks Balajaga, Filipa attapās milzīgā, skaisti rotātā guļamistabā, kas izskatījās tā, it kā būtu piederējusi karalienei. Lielas marmora kolonnas pacēlās līdz smalki rotātiem griestiem, pie kuriem karājās vairākas milzīgas kristāla lustras. Logus, kas bija augstāki par autobusu, ieskāva smagi, dzelteni zīda aizkari, kas bija saskaņoti ar gultas pārklāju un zeltīto atzveltnes krēslu polsterējumu. Visapkārt varēja redzēt balta marmora bērnu statujas lielais vairums no tām bija apaļīgi, pliki bērneļi, ietīti palagos vai neērti atlaidušies milzīgi lielās gliemežnīcās. Istaba nebija Filipas gaumē. Tomēr tajā bija kas pievilcīgs: gaisu pildīja brīnišķīga smarža un atgādināja svaigāko, eksotiskāko ziedu aromātu.
Spoža saules gaisma iespīdēja pa logiem, bet, kad Filipa šķērsoja biezo paklāju ar rozā rakstiem, lai paskatītos laukā, viņai par pārsteigumu nepavērās nekāda aina nekas, pat ne tās celtnes stūris, kurā viņa atradās, tikai tā pati tukšā, baltā gaisma. Tas bija diezgan satraucoši, un pēc kāda laika Filipa nosprieda, ka tādu skatu viņa būtu varējusi redzēt sapnī, turklāt ne visai jaukā, tāpēc viņa pāris reižu stipri sev ieknieba, kā cilvēki mēdza darīt, lai pārliecinātos, vai viņi ir nomodā. Vai tad, ja gribēja pamosties. Bet, esot pie skaidra saprāta un nomodā, šis atklājums biedēja vēl jo vairāk, kad viņa gāja atvērt durvis un konstatēja, ka tās ir aizslēgtas.
Filipas pirmā doma bija kliegt un bļaut, un dauzīt pa durvīm, līdz kāds atnāktu un izlaistu vinu laukā. Bet tad viņa atcerējās, kas viņa tāda bija, un sakopojusi visu sava prāta spēku, izrunāja savu fokusa vārdu "FABULONGOŠUGAUŽIBRĪNUMPIPIKALS!" un vēlējās, kaut viņa atkal būtu mājās Ņujorkā.
Nekas nenotika, lai gan meitene bija pārliecināta, ka vajadzētu izdoties, jo viņas zeltītā krātiņa iekšpusē bija karsts pietiekami karsts, lai veicinātu džina spēku. Tas vedināja domāt, ka viņa varbūt zaudējusi savas iemaņas, jo šī bija otrā reize divās dienās, kad fokusa vārds viņu bija pievīlis. Vispirms Nimroda diskrimens un tagad viņas paša spēks. Neko nevarēja iesākt, atlika vienīgi būt pacietīgai, un laimīgā kārtā Filipa to spēja. Tā nu viņa atgūlās lielajā, diezgan mīkstajā gultā un gaidīja, ka kaut kas notiks.